Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Skarbās ikdienas vēstītājam Jānim Liepiņam 130

Laikraksts Latvietis Nr. 830, 2025. g. 30. janv.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jānis Liepiņš. „Klusā daba“. 1933. FOTO Māris Brancis.

Jānis Liepiņš. „Ainava ar baznīcu“. 1927. FOTO Māris Brancis.

Jānis Liepiņš. Pašportrets. 1930-1940. FOTO Māris Brancis.

Par to, ka Tukuma muzejā glabājas lieliska mākslas darbu kolekcija, esmu jau rakstījis. Tas ir par iemeslu tam, ka šeit rīko lieliskas „savu“ mākslinieku izstādes. Arī pagājušā gada izskaņā 30. novembrī Tukuma mākslas muzejā atklāja gleznotāja Jāņa Liepiņa (1894-1964) – kolēģu un draugu saukta par Džoni – 130 gadu jubilejas skati, kas tur skatāma līdz šīgada 23. februārim. Tajā vienkopus aplūkojamas 30 viņa gleznas, kas glabājas Tukuma mākslas muzejā. Jubilejas reizē eksponēšanai sakopti – restaurēti un no jauna pārrāmēti – 13 darbi, no tiem četri tiek parādīti pirmo reizi. Īpaši gribas atzīmēt, ka savulaik Latvijas Kultūras fonds jaunatklātajam muzejam uzdāvināja īpaši vērtīgo J. Liepiņa Kluso dabu (1933), kas ļoti precīzi atklāj šī lieliskā gleznotāja rokrakstu un tēmu loku. Vēl četras gleznas izstādei no agrīnā perioda uz laiku aizdevis Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, lai tukumnieki pamatīgāk atcerētos jubilāra daiļradi.

Savulaik labi zināmais mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš jubilāru izcēla kā skarbās izteiksmes vēstītāju, zīmējoties uz viņa ekspresīvo krāsu salikumiem un otas rakstiem, kā arī tēmu loku.

Jubilāra dzīve aizsākās pilsētas nomalē pašā 19. gs. izskaņā – Šampēterī. Tur viņa tēvs no Limbažiem Rīgā ienākušais Kārlis Liepiņš, būdams dzelzceļa tilta sargs, par saviem ierobežotajiem līdzekļiem uzcēla māju. Šajā pusē zeme bija neražīga – viena smilts , taču kuplajai ģimenei vienalga bija jādzīvo.

Kā Liepiņiem, tā ļoti daudziem pilsētas malienes iemītniekiem 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā nācās sūri plēsties, lai uzturētu saimi. Nepārtraukta darba piepildītā ikdiena pavadīja viņus ik uz soļa. Dīkdienībai še nebija vietas. Domāju, ka tieši trūcīgā dzīve, kādā kopš mazām dienām puika auga, vēlāk atspoguļojās mākslinieka gleznās. Jānis Liepiņš bez kāda sentimenta un izskaistinājuma, pat racionāli stāstīja par darba cilvēka, tostarp zvejnieku, dzīvi, kas pilna sviedru, sastrādātu roku, sāpošu muskuļu, salieku muguru un nereti pustukšu vēderu. Viņiem pēc smagās dienas jūrā vienīgais prieks bija atslodzes mirklī uzvilkts dūms vai putojošs alus kauss.

Vidzemes un vēl jo vairāk Kurzemes zvejnieku dzīvi viņš iepazina, kad kopā ar draugu gleznotāju Albertu Filku uzbūvēja burulaivu un izbraukāja piekrastes ciemus. No Tukuma netālajā Kaugurciemā vai Ragaciemā Džons gleznoja kopā ar Niklāvu Strunki un Eduardu Kalniņu, atainojot zvejnieku sadzīvi un jūru. Viņi pirmie latviešu glezniecībā pievērsās darba cilvēka ikdienības attēlojumam.

Aizraušanās ar mākslu Jānim Liepiņam sākas jau bērnībā. Šo patapu atbalstīja arīdzan tēvs, kurš pats mīlēja zīmēt, tādēļ dēlēns apmeklēja Jūlija Madernieka zīmēšanas studiju, vēlāk devās uz tālo Kazaņu, kurā atradās labākā mākslas skola cariskajā Krievijā. Tur līdz ar J. Liepiņu mācījās arī citi latviešu jaunieši. Pusbada dzīve spieda puisi, studijas nebeigušam, atgriezties dzimtenē. Vēlāk viņš aizbrauca uz Pēterburgu un turpināja apgūt glezniecību M. Bernšteina studijā. Pēc 1918. gada Džons jau bija Latvijā un pievienojās Rīgas Mākslinieku grupai.

20. gs. 20. gados jaunais mākslinieks līdz ar domu biedriem pievērsās modernās franču mākslas strāvojumiem – konstruktīvismam, kubismam, pūrismam, kas iezīmējās ar telpas attēlojumu ar plakņu pretstatiem. Šīm modernisma tendencēm izstādē atbilst no Rīgas patapinātās gleznas Vijolnieks (1920) un Ainava ar baznīcu (1927). 30. gados Džonis, tāpat kā citi Rīgas Mākslinieku grupas mākslinieki, pievērsās reālistiskam dzīves attēlojumam. Spēcīgiem otas pieskārieniem gleznotājs būvē ļoti stabilu kompozīciju, formas vienkāršas, bez detaļām, harmoniskie krāsu kontrasti vēsta par iekšēju spēku un spraigumu, kas atklājas arīdzan Tukuma klusajās dabās.

Daļa no J. Liepiņa gleznām izstādē nāk no Dr. Krišjāņa Katlapa veidotās Irlavas mākslas muzeja kolekcijas. Kā zināms iecienīto ārstu 1948. gadā arestēja un visus darbus pievienoja Tukuma muzeja krājumam. Tādējādi šī jubilejas izstāde atgādina par traģiskajiem notikumiem, ko pārdzīvoja mūsu kultūra pēc pēdējā kara.

Bet Džoņa Liepiņa gleznas tagad stāsta par to sīkstumu, kas mūsu tautai raksturīga un ko iemieso arīdzan šie jubilejas darbi, kas liek atcerēties mākslas vēsturnieka Roma Bēma sacīto:

„Kā sīksta priede zaļo kāpu smiltīs, tā Jāņa Liepiņa daiļrade sakņojas tautas sūrajā pagātnē…“.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com