Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Māksliniece Maija Eliase. Dzīves un radošā darba fragmenti“ vāks.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Maija Eliase. Tēva portrets. 1960. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Maija Eliase. Ārija Elksne. 1975. FOTO Māris Brancis.

Laiks ir nežēlīgs. Tas mainās pats un maina visu apkārt esošo: ne tikai cilvēkus, bet arīdzan to, ko saucam par dzīvi. Reiz bija laiks, kad Platones pagasta Zīlēnos kūsāja dzīve, tajā mita darbīgi zemnieki Jānis un Karlīna Eliasi. Viņiem auga bērni – trīs zēni un meita. Pamazām tie pieņēmās augumā, pagāja laiks un viņi paši veidoja savu dzīvi, pēc tam arī viņiem bija ģimenes un bērni. Nemanot tāpat šai paaudzei dzima bērni, kuriem pēc gadiem dzima un stiepās garumā savi bērni un pat mazbērni.

Tāds ir laika ritējuma noteikums – viss mainās, nekas neatkārtojas, viss pārveidojas.

Par to jādomā, kad Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā 11. janvārī atklāja mākslinieces Maijas Eliases (1924-1991) 100gades izstādi un vēra vaļā jubilārei veltīto grāmatu (sastādītājas Ingrīda Burāne un Daiga Dunse).

Uzvārds vien skaidri parāda, ka viņai ir cieša tuvība ar Eliasiem no Jelgavas, tādēļ šai pilsētai patiesi ir pat pienākums izcelt ikvienu Eliasu. Kā zināms, muzejam dotā vārda nesēja Ģederta brālis ir Kristaps Eliass (1886-1963), mākslas vēsturnieks, Latvijas Satversmes sapulces un četru Saeimu deputāts no sociāldemokrātiem, žurnālists, deviņu valodu zinātājs, vēl joprojām vairāku nozīmīgu grāmatu autors. Viņa meita Maija, jubilāre, izvēlējās gleznotāja arodu tāpat kā tēva brālis Ģedis, kā viņa un citi to sauca.

Viņa auga kultūras piesātinātā ģimenē, kurā vai katrs atstājis Latvijas kultūrā un vēsturē savu neatkārtojamu vietu. Diemžēl šai Eliasu dzimtas pārstāvei jaunība nebija tik gaiša, kā droši vien bija iedomājusies. Viņas vecāki palika dzimtenē, kurā mainījās viena okupācija pēc otras, spēcīgi ietekmējot tās iedzīvotāju dzīves gājumu. Komunisti pēc savas sapratnes sprieda par Kristapu Eliasu. Viņš tika atlaists no docētāja vietas Mākslas akadēmijā un uz septiņiem gadiem izsūtīts uz Sibīriju tieši tajā laikā, kad viņa meita beidza mācības Mākslas akadēmijā un sāka darba gaitas.

Kaut arī Maija Eliase sevi pierādīja kā talantīgu gleznotāju, taču okupācijas uzspiestā pagātnes ēna pavadīja viņu ilgus gadus, arīdzan pati sev bija uzstādījusi augstas prasības. Tad nu viņa strādāja kombinātā Māksla un uzņēmās dažādus darbus – zīmēja plakātus un etiķetes, darināja pārtikas preču iepakojumus, vitrāžas, metālkalumus, portretus un sienas gleznojumus, pat monumentālas freskas. Paralēli bērnu un mazbērnu audzināšanai simtgadniece visu laiku arī gleznoja. Izstādēs viņa piedalījās krietni retāk nekā citi mākslinieki, arī pareti bijušas personālizstādes, tostarp Jelgavā, taču vienalga Maijas Eliases vārds dzīves laikā nebija ieguvis skaņu nozīmi.

Par simtgades izstādi un grāmatu jāsaka liels jo liels paldies viņas dēliem Jurim un Valdim Ginteriem. Tik pamatīgu ieskatu mātes glezniecībā varam gūt tikai tagad. Plašajā Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē skatāmas ap 100 gleznu, zīmējumu, skiču no dēlu kolekcijas. Vienlaikus viņi finansēja mātes grāmatas sagatavošanu un izdošanu.

Vērīgs skatītājs izstādē var iegūt plašu ieskatu kā latviešu glezniecības vēsturē pēc Otrā pasaules kara, tā Maijas Eliases daiļradē. Māksliniece strādājusi visos žanros – figurālajā glezniecībā, portretā, ainavā un klusajā dabā. Vienlaikus varam izsekot viņas radošā rokraksta attīstībai no 20.gs. 50. gadu žanra prasībām līdz pēdējo gadu abstraktajiem darbiem, kuros liela vieta ierādīta krāsu saskaņai un pretmetiem. Jubilāre bieži iemūžinājusi savus ģimenes locekļus – dēlus, mazbērnus un viņu tuvus draugus. Tāpat skatītājus priecē Marģera Zariņa, dzejnieces Ārijas Elksnes un citu ģīmetnes. Tās un citi darbi ir gleznoti mūžībai.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“