|
|
Laiks Latvijā: |
Latviešu kara bēgļu stāsti no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma (3)
Bēgļu laivā bez tēta. Inesas Osis stāsts
Laikraksts Latvietis Nr. 831, 2025. g. 6. febr.
Muzejs „Latvieši pasaulē“ -
Ieteikt draugiem.lv
Inesa Osis savās mājās Zviedrijā 2015. gadā. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.
Inesa Osis ar vecākiem Austru un Frici Ventspilī, 1937. g. pavasarī, Inesas kristību dienā. Foto no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma. Inesas Osis dāvinājums.
„Ošu“ saimniecības kūts, 20. gadsimta 30. gadi. Foto no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma, Inesas Osis dāvinājums.
Bēgļi šķūnī gaida zvejnieku laivas uz Zviedriju. No muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma. FOTO Fricis Forstmanis.
Inesas Osis kristību karote, viena no vienīgiem priekšmetiem, kuru māte Austra paņēma līdzi rokas somā, kad bēga pāri jūrai laivā „Centība“ 1944. gada novembrī. No muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma. Inesas Osis dāvinājums. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.
Bēgļi uz laivas „Centība“ klāja, 1944. gada novembrī. Foto no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma. Lindas Freimanes dāvinājums.
Bēgļu laivas Baltijas jūrā 1944. gada rudenī. Foto no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma.
Latviešu bēgļi izmitināti skolas telpās Slitē, Gotlandē. No muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma. Baibas Bredovskas dāvinājums.
Ziemassvētku vakars Slitē, Gotlandē, kas tika īpaši sarīkots bēgļiem 1944. gadā. Eglīte ir rotāta ar maziem Latvijas karogiem. Baibas Bredovskas dāvinājums. FOTO Eduards Šmits-Kalējs.
Sigurds, Inesa un Jānis Oši Lindesbergā Zviedrijā, 1945. gada februārī. Foto no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma. Inesas Osis dāvinājums.
Šoruden aprit 80 gadi kopš Otrā pasaules kara laikā – 1944. gadā – simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, lai glābtos no kara briesmām un atkārtotas padomju okupācijas. Daļu bēgļu vācu armijas evakuācijas kuģi aizveda uz Vāciju. Vairāki tūkstoši zvejnieku laivās nelegāli tika pārcelti pāri jūrai uz Zviedriju. Citi palika Kurzemē vai ar varu tika atgriezti nu jau okupētajā padomju Latvijā.
Muzejs „Latvieši pasaulē“ vāc Otrā pasaules kara bēgļu izceļošanas stāstus un priekšmetus, kas bijuši bēgļu gaitu liecinieki. Pieminot bēgļu gaitu sākumu pirms 80 gadiem, muzejs piedāvā iepazīt latviešu bēgļu dzīvesstāstus. Stāstītāji bēgļu laikā bija bērni vai pusaudži, jāņem vērā, ka tas ietekmē viņu skatījumu uz tēvzemes atstāšanu, pārvietošanās grūtībām un sadzīves pārdzīvojumiem.
Bēgļu laivā bez tēta. Inesas Osis stāsts
Inesai Osis (1936) bija astoņi gadi, kad 1944. gada rudenī viņa ar mammu un brāļiem zvejas laivā pārbēga jūrai no Jūrkalnes uz Gotlandi Zviedrijā. Savu stāstu Inesa muzejam „Latvieši pasaulē“ pastāstīja, kad ciemojāmies viņas mājās Zviedrijā 2015. gadā.
„Oši“ mums bija pasaku zeme
Fricis un Austra Osis ar bērniem pirms Otrā pasaules kara dzīvoja saimniecībā „Oši“, Ventas (tagad Tārgales) pagastā Kurzemes piekrastē. Inesa atceras: Mans vecaistēvs Jēkabs bija viens no pirmajiem Latvijas zemniekiem, kas sapelnīja savu pirmo miljonu. Tāpēc ka viņš piedalījās kaut kādā mazā rēderejā, kas tajos laikos taisīja laiviņas, kas brauca pēc siena uz Igauniju jeb pēc malkas uz Igauniju, uz Lietuvu, ar āboliem no Lietuvas uz Latviju. Nu saprotiet! Un tāpēc jau tas „budža“ vārds mums ir – jo mums bija vecsaimniecība, un vecaistēvs bija bijis pagastvecis un tā tālāk.
Mūsu „Ošu“ mājai jau tad bija jau laikam tuvu 100 gadiem. Bija domāts, ka to ārdīs nost un būvēs jaunu, bet tad uznāca karš, un tad neko vairs nevarēja. Man un vecākam brālim Sigurdam tie Oši bija pasaku zeme. Ošos bija cūkas un govis un teļi un zosis un pīles un vistas, tā kā lauku mājās bija agrāk. Mans tēvs Fricis bija agronoms, un mamma Austra – skolotāja. Viņa vadīja tautas dejas, un kori vadīja un teātra grupu – viņa nekad nebija mājā!
Vācu krasta apsardze bija jāpiekukuļo
Vācu laiku Kurzemē Inesa raksturo bez simpātijām pret okupācijas varu: Nemierīgs laiks bija, jo vācieši bija iekšā un fronte tuvojās. Ventspils bija pilna ar bēgļiem – no Rīgas, un no Vidzemes, un no visādām malām. Un taču nebija pārtika! Bija vācu krasta apsardze, tā bija jāpiekukuļo ar „butter, eier, spek un spiritus“ (sviests, olas, speķis un spirts), kas bija valūta, vienīgā valūta. Reichsmarkas un ostmarkas varēja lietot iekuram. Un taču Ošos bija sviests un speķis, jo tētis bija ļoti labs lauksaimnieks. Audzēja cukurbietes. Ja tās bija vajadzīgas, par tām naudu nedabūja, bet dabūja spirtu.
1941. gada jūnija deportācijas Ošu ģimeni nebija skārušas, tomēr Fricis un Austra bija pārliecināti, ka citā reizē nelaimēsies izsprukt no padomju varas represijām, tādēļ kara beigās viņi gatavojās bēgļu gaitām: Tētis dabūja zināt, ka laivas iet uz Zviedriju un mēģina izglābt cilvēkus. Viņš dabūja kontaktu ar Latvijas Centrālo padomi – tur bija vairākas personas. Viņš sarunāja, ka viņš piegādās pārtiku bēgļiem – iespēju robežās – un ģimene tiks uz Zviedriju.
„Oši“ atradās netālu no citām lauku mājām „Grīnieki“, kur daudz bēgļu apmetās, gaidot savu iespēju iekāpt bēgļu laivās. „Grīnieku“ mājas no jūrmalas šķīra mežs un kāpas, un jūrmala bija sasniedzama, ejot dažus kilometrus ar kājām. Manas tēva māsas bija aizsardzes, un viņas Grīnieku pirtiņā, lielajā veļas katlā vārīja Ošu zupu – jo tētis kāva cūkas un dažreiz kādu teļu. Ošos cepa baltmaizi speciāli profesoram Vītolam*, un citiem kam bija jūtīgas māgas. Protams, cepa arī rupjmaizi, tā bija parastiem cilvēkiem, jo mēs bijām diezgan daudz cilvēki tur. Visi jau nebija vienā vietā. Bija pa dažādām mājām, un šur un tur. Kad nāca vācu kontrole tad mums bija ārkārtīgi veikli jāizklīst un jāpazūd.
Ošos zupas tika vārītas un vārītas. Un katru dienu cilvēki stāvēja rindā. Niklāvs Strunke pat uzzīmēja vienu mazu pastkartīti „Grīnnieku pirtiņa“ tāpēc, ka tur tā vārīšana notika. Kaut arī to rindu ar tiem pusdienēdājiem viņš neuzzīmēja, bet to pirtiņu.
Goldfazāni atbrauc ar Mersedesi
Iespēja tikt bēgļu laivās bija jāgaida nedēļām un pat mēnešiem ilgi, tikmēr izvairoties no vācu pārbaudēm.
Vācieši vienreiz pa divām nedēļām izbrauca kā goldfazāni ar skaistu Mersedesi. Ar spožiem zābakiem, un biksēm ar lielām šlopēm šeit. Vācieši taisīja kontroli! „Pagājušo mēnesi tev bija tik un tik govis, tik un tik bija jānodod piens – tik un tik sviests. Trūkst viens suķis (tas nozīmē sivēns, kas nav vēl pieaudzis) – kur tas ir palicis?!“ Mēs paši savām vajadzībām nedrīkstējām ņemt. Vācieši uzskatīja, ka mēs zagām no Hitlera armijas! Vācu laiki nebija nekāda sviestmaize.
Visas pekeles un koferi palika krastā
Fricis Osis, kurš bēgļus apgādāja ar pārtiku, vācu acīs bija noziedznieks.
Vācieši tēti kopskaitā trīs reizes ielika cietumā par zādzību, jeb mantas izputināšanu. Divas reizes viņa kolēgām – pārējiem mežziņiem un agronomiem – laimējās viņu izpirkt laukā ar mums pazīstamo valūtu. Bet trešo reizi – tieši tad viņš bija cietumā, kad mēs tikām uzcelti uz laivas. Un tāpēc mums visas tās pekelītes un koferi palika krastā – ar visu, absolūti visu, kas bija paņemts līdzi. Mammai tikai rokassomiņa bija līdzi, tāda liela gan. Tur viņai bija līdzi mūsu kristību karotes, jo no tām mēs ēdam zupu „Grīniekos“.
Tā Ošu ģimenei nācās doties bīstamajā bēgļu ceļā bez ģimenes galvas, rūpējoties par vājo tēva māsu un slimo Inesu.
Visi citi vīri, sievas uzmanīja savas ģimenes. Kurš tad uzmanīs mūs? Tētis jau nezināja, ka viņš būs cietumā tad, kad būs jābēg.
Mēs bijām septiņi Oši: tēva divas māsas un tēva māte, bet tēva māte bija veca, un viņai bija slikta sirds. Manas tantes jau pievāca savu mammu, vai ne. Un tad bija mamma, brāļi Sigurds un Jānis, un es. Man bija vidusauss iekaisums, es biju ļoti slima. Mēs zinājām, ka mums ir jāglābj dzīvība, itin nekas cits.
Mēs kravas telpā neiesim
1944. gada 10. novembrī Jūrkalnē Ošu ģimene bez tēva iekāpa zvejnieku laivā „Centība“. Laiva spēja uzņemt 102 bēgļus: Mēs sēdējām uz borta visu nakti – mēs visi bijām slapji kā žurkas. Tā bija diezgan liela laiva. Vecākas dāmas, sievietes ar maziem bērniem bija kravas telpā, bet mamma teica: „Mēs kravas telpā neiesim. Ja mūs torpedē, tad labāk, ka mēs, taisnā ceļā…“
Bija bijusi vētra, un bija ārkārtīgi lielas bangas. Tad jau mēs nedrīkstējām ne čīkstēt, ne pīkstēt. Bet daži šeit pazīstami kungi bija diezgan izlutināti bērni, kuri čīkstēja un pīkstēja, un ņaudēja. Jo viņi bija vienīgie bērni saviem vecākiem, un viņiem laivā bija blakus tētis, un mamma, un vecāmāte un vecaistēvs, un vēl daži ģimenes locekļi. Bet mums bija – jā, tā viņš bija, jā.
Mēs tikām pāri. Slapji mēs bijām, neēduši mēs bijām. Mēs atbraucām totāli pliki. Drēbes mums bija tik pat kā nekādas – vismaz bija apavi. Bērniem bija mākslīgās ādas apavi, mammai bija Latvijas laika kaut kādi zābaki.
Militārās barakās ar papīra segām
Zviedrijā bēgļi saņēma pirmo palīdzību, par kuru bija gan pateicīgi, gan šokēti.
Visbijā, Gotlandē, mēs trīs naktis bijām militārās barakās ar papīra segām – brūns papīrs trīs kārtām. Un tās bija segas! Zviedri paši bija diezgan nabagi. Bet nu tas nekas, tas jau bija pavisam īsi. Un tad mūs pievāca tā Pestīšanas armija un aizveda mūs uz vienu skolu, kur bija lietotas drēbes. Mēs dabūjām tīras drēbes. Bet tas trakākais bija, ka tās bija no 1918. vai 1910. gada. Tās bija kokvilnas šūtas ar garām biksēm un piepogājamu klapi, lai varētu iet uz tualeti! Mamma – kas bija pieradusi pie smukām zīda veļām, kas viņai vēl no miera laikiem bija – viņa teica: „Kur mēs esam atbraukuši?“ Tas bija šausmīgi.
Lai mēs paliktu kā ģimene
Zviedrijā Inesas mammai nācās par trim bērniem gādāt vienai, un veikt grūtas izvēles.
Es saku, mamma staigāja ar savu Latvijas mēteli vēl 12 gadus – jo mums gāja ļoti, ļoti grūti šite. Mēs dzīvojām lielā nabadzībā. Sākumā, kad mēs bijām bēgļu nometnē, piedāvāja mammai vārīt ēdienu mežcirtēju nometnēs. Automašīnas cilvēkiem nebija; salasīja mežstrādniekus vienai sezonai – no pavasara līdz rudenim, kad sāka snigt – un viņi tika novietoti mežā barakās. Viņiem bija virtuve, kur dažas dāmas vārīja ēdienu. Un mamma, kas Latvijā pat nebija olu uzvārījusi! Tad mamma prasīja, vai bērni drīkstēs nākt līdzi? Nē, bērnus izvietos vai nu bērnu mājā vai pie ģimenēm. Mamma teica: „Es nebraucu uz Zviedriju, lai savus bērnus atstātu! Es braucu, lai viņus izglābtu un lai mēs paliktu kā ģimene!“ Viņa pateica nē, un tāpēc viņa dabūja nākt strādāt armatūru fabrikā, kur taisīja krānus.
Māsa piedzima šeit 1945. gada pašā jūlija sākumā. Mamma bija stāvokļa sākumā, kad mēs bēgām.
Zviedri vecmammiņu tūlīt gribēja ievietot veco ļaužu mītnē, jo viņa jau bija ļoti slima. Mēs visi domājām, kur mēs esam atbēguši, ka šitik bezsirdīgi? Bet tādi zviedri bija. Un tad tēva māsas, lai izvairītos no tā, ka vecmāmiņu ieliek bezspēcīgo namā, pieteicās kā laukstrādnieki. Un viņas strādāja viena laukstrādnieka darbu par vienu algu, tāpēc ka viņas bija divas sievietes.
Pūtēju orķestris un raudoša mamma
Kara beigas Ošu ģimene sagaidīja ar dalītām jūtām.
Pirmo reizi, kad es redzēju mammu raudam, bija, kad mēs dabūjām zināt, ka karš ir cauri. Mēs bijām Lindesbergā. Tā ir atkal viena maza pilsētiņa tālāk iekšā Zviedrijā. Uzzinājām, ka karš ir beidzies, un zviedri līksmoja un bija laimīgi un priecīgi. Pūtēju orķestris gāja gājienā ar policijas priekšnieku un pilsētas galvu un skolniekiem un citiem. Un mamma uzgāja augšā, ieslēdzās tualetē un raudāja. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju mammu raudam. Jo viņa zināja – tagad viņa ir viena pati ar četriem bērniem, un viņa nezināja, ko tālāk darīt.
Ošu ģimene palika Zviedrijā un Inesa tur dzīvo joprojām.
Mēs vienpadsmit gadus nezinājām, vai tēvs bija dzīvs vai miris. Tad pēc vienpadsmit gadiem vectētiņš atrakstīja mammai, ka Fricis atrodas vietā, kur ir ļoti svaigs gaiss un esot dzīvs. Jā, tad mēs zinājām, ka viņš vismaz ir dzīvs. Bet tam nebija nekāda nozīme. 1957. gadā viņš dabūja amnestiju, jo tos, kuri nebija tik briesmīgi strādājuši, lai grautu Padomju Savienību, apžēloja tad, kad Staļins nomira. Un tad viņš atgriezās Latvijā.
Inesa savu tēti satika vēl tikai vienu pēdējo reizi – 32 gadus vēlāk. 1976. gadā viņa kopā ar māti Austru apciemoja Latviju un satika Frici dažus mēnešus pirms viņa nāves. Savu jaunāko meitu Māru Fricis tā arī nesatika.
Muzejs „Latvieši pasaulē“
* Alfrēds Vītols
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
