Rundāles pils iepazīšana #1

Palielināt / Enlarge

Rundāles pils. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Ernsta Johana Bīrona portrets Rundāles pilī.

Palielināt / Enlarge

Skats uz Lielupi pie Kalnciema muižas. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Krievijas Ķeizariene Anna.

Palielināt / Enlarge

E. J. Bīrona monogramma Rundāles pils Zelta zālē. FOTO Filips Birzulis.

Hercoga Ernsta Johana attēls uz 1763. gadā Jelgavā kaltā sudraba sešgrašu monētas.

Palielināt / Enlarge

Jelgavas pils. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Hercoga Ernsta Johana zārks. FOTO Filips Birzulis.

Reti būtu tāds cilvēks, kurš, ciemojoties Latvijā, nebūtu apskatījis Rundāles pilī. Šis arhitektūras un mākslas šedevrs, tik negaidīti sastapts Zemgales līdzenos laukos škiet neatstāj nevienu apmeklētāju vienaldzīgu.

Dzīvodams Latvijā 30 gadus, pats esmu nevienu reizi vien pabijis šajā apburošā vietā. Šogad esmu nolēmis to iepazīt vēl tuvāk, nokārtojot eksāmenus lai kļūtu par akreditētu Rundāles pils gidu. Lai vieglāk iegaumētu prāvo informācijas apjomu, esmu nolēmis sagatavot rakstu sēriju Latvietim, apskatot Rundāli no dažādiem griezumiem. Tāpēc Jūs, dārgais lasītāj, esat aicināts kopā ar mani doties ceļojumā par šīm mirdzošām telpām!

Pirmajā rakstā, iepazīsimies ar Ernstu Johanu Bīronu – vareni uzņēmīgu bet ļoti dažādi vērtētu cilvēku, kurš Rundāles pili ne tikai izsapņoja, bet padarīja par realitāti.

Ernsts Johans dzima 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižā, necilā muižnieku Kārļa fon Bīrona un Katrīnas Hedvigas ģimenē. Mūsdienās, vēsturiskās muižas teritorija atrodas Tīreļu ciemā, 40 km uz rietumiem no Rīgas. Diemžēl ļoti maz ir palicis no senām muižas ēkām. Vecā dzīvojamā māja smagi cieta Pirmā pasaules karā, bet 1938. gadā Kārlis Ulmanis pavēlēja to nojaukt un uzcelt jaunu ķieģeļa namu, lai tur mītošam kara invalīdam uzlabotu dzīves apstākļus.

Uz vietas nav pat piemiņas plāksne, vēstot ka te pasaulē nāca Kurzemes hercogs un Krievijas de facto valdnieks. Vienīgi laivu bāzes „Kalnciema muiža“ nosaukums atgādina par vēsturiskām saitēm. Tomēr, vēršot skatu uz tepat blakus plūstošās Lielupes, var iztēloties dzīvelīgumu, kas kādreiz rita uz šīs ūdens maģistrāles. Agrāk Lielupe savienoja Jelgavu ar Baltijas jūru, kuģi diendienā pa to nesa pasažierus un kravas, bet pie muižas bija upes pārceltuve. Te nebija „pāķi“, bet krustceļš uz plašo pasauli.

Nemierīgais Ernsts Johans drīz vien devās to iepazīt. Sasniedzis pilngadību, viņš kādu laiku studēja Kēnigsbergas universitātē. Atgriezies mājās, viņš izmantoja dzimtas sakarus, lai veidotu karjeru. Proti, vien viņa māsa jau bija kļuvusi par Kurzemes Hercoga reģentes Annas galma dāmu, un ar māsas starpniecību Bīrons ieguva vietu Annas kancelejā, tad kļuva par galma kambarkungu. Drīz vien šarmantais un spējīgais Bīrons kļuva par Annas favorītu. Šīs bija Bīronam ārkārtīgi izdevīgās attiecības, kuras nepārtrauca pat viņa laulība 1723. gadā ar Annas galma dāmu Benignu Gotlībi fon Trotu-Treidenu, ar kuru bija trīs bērni – Pēteris, Hedviga Elizabete un Kārlis Ernsts.

Anna pati piedzīvoju strauju augšupeju pa varas kāpnēm. 1710. gadā Annas tēvocis Krievijas Cars Pēteris I viņu saderināja ar Kurzemes Hercogu Frederiku Vilhelmu. Pēc varenām kāzām Pēterburgā, jaunais pāris devās uz Kurzemi, bet pa ceļam hercogs nomira, un viņa vietā Anna valdīja Kurzemē gandrīz 20 gadus.

1730. gadā Cars Pēteris II nomira bez bērniem, un līdz ar to Romanovu dinastijas vīriešu līnija izbeidzās. Izturot sīvu konkurenci no trim citām princesēm, Anna pārliecināja krievu augstmaņus viņu iecelt par ķeizarieni. Ietekmīgie aristokrāti cerēja, ka šī atraitne bez bērniem būs viegli kontrolējama, bet viņiem tomēr nācās iepazīties ar Annas riebīgo raksturu. Uzkāpjot tronī, viņa patvaļīgi anulēja vienošanos ar „pelēkiem kardināliem“, un izmantojot savstarpēju naidu starp dažādām zilasiņainām ģimenēm, viņa lika daudziem neērtiem sāncenšiem mērot ceļu uz Sibīriju vai nonākt karātavās.

Nežēlastībā kritušais Princis Goljitzins tika cauri „viegli“, ar smagiem pazemojumiem. Anna lika viņam kļūt par galma ākstu, tad apprecēt nesmuku kalponi. Anna jaunajam pārim uzdāvināja pili taisītu no ledus un lika viņiem tajā pavadīt kāzu nakti. Krievijas ziemas vidū...

Anna pavadīja desmit gadus uz troņa, pa kuru laiku nesamazinājās Bīrona ietekme pāri viņu. Gan ietekmējot ķeizarienes lēmumus, dažkārt pat pa visam neatkarīgi, necilās Kurzemes ģimenes atvase bija faktiskais Krievijas valdītājs.

Bīrons arī izmantoja savu milzīgo varu, lai nostiprinātu savu stāvokli Kurzemē. 1734. gadā Polijas-Lietuvas valdnieks Augusts III slepeni apsolīja Bīronam hercoga troni. Pamatīgi iedrošināts, 1735. gadā Bīrons iegādājās nomaļo Rundāles muižu par 42 000 dālderiem un sāka celt savam jaunajam statusam piemērotu rezidenci. 1737. gadā nomira pēdējais Ketleru dzimtas Hercogs Ferdinands, un, dāsni kukuļots, Polijas-Lietuvas Sejms apstiprināja Bīronu par hercogu. Līdz ar to, viņš paralēli Rundālei sāka celt pili Jelgavā.

Šo abu grandiozo celtniecības projektu īstenošanai Bīrons uz Kurzemi nosūtīja daudzus Krievijas amatniekus, atņēma citiem objektiem būvmateriālus un bezbēdīgi piesavināja valsts kases līdzekļus.

Tas protams izraisīja dziļu rūgtumu krievu augstmaņiem, kuri gaidīja brīdi izrēķināties ar bezkaunīgo „vācieti“.

Anna nomira 1740. gada 28. oktobrī. Nepagājušas trīs nedēļas, Bīrona pretinieki viņu arestēja, un speciāli sasaukta komisija viņam piesprieda nāves sodu sadalot četrās daļās. Tomēr jaunā reģente Anna Leopoldovna viņu apžēloja, aizstājot nāves sodu ar izsūtījumu uz Sibīriju, ar pilnīgu mantas konfiskāciju. Toties nākamā imperatore Elizabete atļāva Bīronam ar ģimeni pārcelties uz Jaroslavļu, 250 kilometrus no Maskavas.

Bīrona 20 gadus ilgais „iekšējais izsūtījum: beidzās 1763. gadā, Carienei Katrīnai II atgriežot Kurzemes hercoga troni. Rīcības brīvība viņam bija stipri ierobežota – patronese parūpējās, lai uz Kurzemi hercogu pavada un „sargā“ krievu karaspēka daļas, bet viņš varēja ar sparu atsākt Rundāles celtniecību.

1769. gadā viņš atdeva troni dēlam Pēterim, kurš kā pēdējais Kurzemes hercogs arī plaši izmantoja savas pilis Rundālē un Jelgavā. Ernsts Johans mira Jelgavas pilī 1772. gada. 29. decembrī, un viņš ir apbedīts hercogu kapenēs.

Bīrons ir ļoti pretrunīgi novērtēta personība. Šim milzīgi enerģiskam, ar vīziju apveltītam, pat harismātiskam cilvēkam bija arī tumšās puses. Sākot no 19. gadusimta, krievu vēsturnieki ir dēvējuši Annas valdīšanas laiku par bironovščinu – brutālitātes un smagas korupcijas laikmetu.

Tomēr, vēsturnieks un ilgus gadus Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis steidzas aizstāvēt Bīronu, uzskatot, ka Bīrona nomelnošana ir notikusi krievu šovinisma garā, vainojot grēkāzi „vācieti“ Krievijas interešu degradēšanā.

Vaicā I. Lancmanis – vai tad vardarbība un korumpētība bija kaut kas jauns Krievijā? Vai krievu valdītājiem tādas lietas bija „jāapgūst“?

Turklāt, Bīrona dzimtas bagātība neveidojās no Ķeizarienes Anna devīguma vien. Ienākumi no privātām un domēnu muižām ļāva celt pilis, pirkt muižas un mākslas darbus ārzemēs.

Beidzot, atšķirībā no bagātajiem mūsdienu oligarhiem, Bīronam bija izkopta un smalka gaume. un par to var priecāties jebkurš Rundāles pils apmeklētājs.

Filips Birzulis
Laikrakstam „Latvietis“
www.rigasights.com

Nākamajā rakstā: Rundāles pils celšana.