Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Latvijā ir daudzas ar likumu noteiktas atceres un atzīmējamas dienas. Ir arī daudzas starptautiski izsludinātas atzīmējamas dienas, starp kurām dažas sakrīt ar Latvijā noteiktajām, bet daudzas nav minētas likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām“. Viena tāda ir Starptautiskā dzimtās valodas diena. Latviešu valodas aģentūra raksta: „Starptautiskā dzimtās valodas diena visā pasaulē tiek svinēta 21. februārī. Tās mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību dzimtās valodas vērtībai un skaistumam.“

Datumu izvēlējās UNESCO 1999. gadā, lai atzīmētu vēsturisku notikumu Dakā. Tagadējā Bangladešas galvaspilsēta tolaik bija galvenā pilsēta Austrumpakistānā, kura, kopā ar Rietumpakistānu veidoja vienotu valsti, Pakistānu. Kaut gan bengāļu valoda bija izplatītākā valoda visā Pakistānā, tomēr valdība, kura bija bāzēta Rietumpakistānā, 1948. gadā noteica urdu valodu par vienīgo nacionālo valodu visā Pakistānā.

Austrumpakistānā notika protesti un lielas demonstrācijas, pieprasot, lai bengāļu valoda tiktu noteikta vismaz par vienu no Pakistānas nacionālām valodām. 1952. gada 21. februārī policija apšaudīja vienu tādu demonstrāciju, ar iznākumu, ka pieci demonstranti mira un simti tika ievainoti. Centrālā valdība tikai 1956. gadā piešķīra oficiālu statusu bengāļu valodai. Pēc deviņus mēnešus ilga Neatkarības kara, Bangladeša atdalījās no Pakistānas, izveidojot neatkarīgo Bangladešas valsti, ar valsts valodu – bengāļu valodu.

Tātad cilvēki ir pat miruši, aizstāvot savu dzimto valodu.

Katrs zin pats savu dzimto valodu, bet citādi tas nav nekur oficiāli piefiksēts.

Dr. iur. Kristīne Jarinovska raksta: „Mēs taču zinām, ka dzimtā valoda neizriet no Fizisko personu datu reģistrā ierakstītās tautības“, un turpina: „Mēs zinām ukraiņus, poļus, lietuviešus, tatārus, baškīrus, azerbaidžāņus, armēņus, kalmikus, tuviešus, altajiešus, mordviešus, udmurtus, jakutus, vainahi, adžāri, adigi un Volgas vāciešus, kam tā vai cita iemesla dēļ ir kaut kad pasē ierakstīta tautība «krievs».“

Tāpēc ir skaidrs, ka Latvijas iedzīvotajiem dzimtās valodas nav tikai latviešu vai krievu, bet ir daudzas un dažādas. No tām, Valsts valodas likums piešķir sevišķu statusu tikai latviešu valodai – valsts valodai un lībiešu valodai – pirmiedzīvotāju valodai. Latgaliešu rakstu valodai ir vēsturiskā latviešu valodas paveida statuss.

Latviešu valodai ir daudzi paveidi, jeb dialekti, bet likums nosaka, ka „Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas“, kuras „kodificē Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija“. Valsts valodas centra mājas lapā www.vvc.gov.lv ir atrodamas visādas konsultācijas un skaidrojumi, bet nav atrodams vienots latviešu literārās valodas normu kodificējums.

Priecāsimies un leposimies par savu dzimto latviešu valodu visās tajās izpausmēs!

GN
2025. g. 6. martā