Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Vilhelms Purvītis. „Rudens“. 20. gs. 30. gadi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Janis Rozentāls. „Veļu valstī“. Ap 1903. g. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Johans Valters. „Pašportrets“. 1932. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jāzeps Grosvalds. Ierakumu ejas. No sērijas Latviešu strēlnieki. 1916-1917. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Teodors Zaļkalns. „Cūka“. 1932. FOTO Māris Brancis.

Par latviešu mākslas kolekciju Malmē, Zviedrijā, zināju jau kopš studiju gadiem 20. gs. 80. gados Latvijas Mākslas akadēmijā, lai gan, jāatzīstas, neko konkrētu tolaik nevarēju dabūt zināt tikai tādēļ, ka padomju okupācijas gados informācija bija ārkārtīgi ierobežota. Kad atguvām neatkarību, citas problēmas un darbi „aizēnoja“ interesi par Malmes kolekciju. Aizgājušā gada decembra vidū Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāja izstādi Latviešu kolekcija, kas atvesta pāri Baltijas jūrai uz Latviju. Tā atmodināja reiz uzplaukušo interesi par latviešu mākslas kolekciju Zviedrijā. Izstāde bija atvērta mazliet vairāk par diviem mēnešiem līdz 23. februārim. Diemžēl dažādu dēļ to apskatīju tikai pēdējās nedēļās, tad nu tagad jāsteidz aprakstīt gūtie iespaidi.

Kā zināms, 1939. gadā zviedru kolekcionārs Oskars Elmkvists Malmes muzejam uzdāvināja visai plašu latviešu mākslas klāstu – 23 gleznas, 20 grafikas un divas skulptūras. O. Elmkvists 20. gs. 30. gados dzīvoja Latvijā un sadraudzējās ar latviešu māksliniekiem, tā sākot veidot viņu darbu kolekciju. Uzzinot par kolekcionāra nodomu savāktos darbus uzdāvināt Malmes muzejam, ar Latvijas valsts iestāžu atbalstu nodibināja īpašu komisiju, kuras uzdevums bija viņam palīdzēt radīt reprezentatīvu latviešu mākslas kolekciju. To vadīja gleznotājs un scenogrāfs profesors L. Liberts un no Zviedru-latviešu tuvināšanās biedrības Eiropā plaši pazīstamais arheologs profesors Francis Balodis (vienā izstādes anotācijā viņš nodēvēts par mākslas zinātnieku, kādu tolaik Latvijā bija ļoti maz). 1939. gadā Latvijas Universitātē pat sarīkoja izstādi, kas iepazīstināja ar dāvinājumu.

Malmes muzejs (tagad Malmö Konstmuseum) latviešu mākslas kolekciju pieņēma un kolekcijai ierādīja īpašu zāli, kur visu laiku varēja iepazīties ar Latvijas mākslu. Pēc II pasaules kara Zviedrijā pārbēgušie un dzīvojošie latviešu mākslinieki dāvanu veidā papildināja kolekciju. 1955. gadā it kā telpu trūkuma dēļ daļu dāvinājuma novietoja glabātavā vai pat nodeva dažādām iestādēm telpu dekorēšanai. 1958. gadā pilnīgi visu dāvinājumu paslēpa noliktavās. Domājams, lai nekaitinātu lielo kaimiņu Krieviju.

Lielais dāvinājums – 45 darbi – gulēja kā Saulcerīte stikla kalnā, līdz viņu atcerējās un pamodināja dāņu kuratore Lote Lovholma kopā ar latviešu kolēģēm Ingu Lāci un Solvitu Kresi. Kolekciju viņas parādīja Malmē 2022.-2023. gadu mijā, papildinot to ar astoņiem laikmetīgās mākslas jaundarbiem, „kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā“, kā sacīts izstādes anotācijā, un izdodot arīdzan katalogu. Tagad tā bija atceļojusi arīdzan līdz Rīgai.

Kolekcijai izstādes rīkotāji pārmeta to, ka tā neatklāj pilnīgu latviešu mākslas kopainu 20. gs. 30. gadu otrajā pusē – nav parādīti „ģeometrizējošie eksperimenti“, ko veica Rīgas mākslinieku grupas divdesmito gadu sākumā, nav pietiekoši pārstāvētas mākslinieces sievietes, bez latviešu māksliniekiem Latvijā tolaik strādāja arī krievu, vācu, ebreju un citu tautību autori, kuri vispār aizmirsti. Pēc izstādes kuratoru uzskatiem, māksla parādīta, kāda tā bija K. Ulmaņa autoritatīvā režīma laikā, kurā valda „iekšupvērsts skatiens un tautiskā romantisma idejas, kas slavina Latvijas zemi un kultūru“.

Pēc izstādes veidotāju pārliecības, šos trūkumus kolekcijā kompensē laikmetīgie mākslinieki, kas dzīvo ap Baltijas jūru un ukraiņi. Viņu darbi Rīgas muzejā bija izvietoti stāvu augstāk – bēniņos. Un tas bija ļoti labi izdomāts, jo jaunlaiku autori nav profesionāli tik varoši kā nopeltie Ulmaņa laika mākslas adepti.

Neraugoties uz to, bija jāizbauda iespēja iepazīt darbus, ko neesam vispār redzējuši. Vispirms jāpriecājas, ka ieraugām izcilu V. Purvīša rudens ainavu, kas tapusi ap 1938. gadu, ar nelielo Jaņa Rozentāla skici Veļu valstībā, ar lirisko Valdemāra Tones Lasītāju, ar Konrāda Ubāna Daugavas ieleju, ar Johana Valtera līdz 1932. gadam tapušo Pašportretu, kas iespējams tapis pēdējā viņa dzīvības gadā, ar Jāzepa Grosvalda un Kārļa Baltgaiļa strēlnieku cīņu atainojumu. Tāpat neaizmirstami ir Augusta Annusa, Jāņa Liepiņa un Eduarda Kalniņa gleznojumi, jāpiemin arīdzan Niklāva Strunkes, Jāņa Kugas, Ludolfa Liberta darbi. Ar smalku zīmējumu un izpildījumu izceļas grafikas sadaļa, kurā jāatzīmē Richarda Zarriņa, Kārļa Krūzes, Elzas Drujas, Zelmas Tālbergas, Jāņa Plēpja un citu rūpīgi darinātie oforti. Latvijā pilnīgi aizmirsts ir scenogrāfs Jānis Aižens, ļoti augsti kāpis skatuves mākslinieks, ko 1941. gadā nošāva vācu okupanti, un Arvīds Gusārs, Jāņa Kugas skolnieks dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā, kuru visvairāk interesēja tautas senatne. Mūsdienās droši vien pilnīgi nezināma ir Otomija Freiberga, 20. gs. 30. gados beigusi Mākslas akadēmiju R. Zarriņa vadībā, bijusi aktīva izstāžu dalībniece, 1935. gadā Briseles Starptautiskajā izstādē ieguva zelta medaļu, pēc pēdējā kara klusi strādāja Mazsalacā par skolotāju, bet kura nesen izdotajā Latvijas Mākslas vēstures V sējumā nav pat pieminēta.

Pēc kara kolekciju papildināja ar Eduarda Dzeņa un Niklāva Strunkes darbiem. Arī Mildas Liepiņas un Arvīda Štausa opusiem. Milda Liepiņa 1944. gadā beidza V. Purvīša meistardarbnīcu, pēdējā kara gadā ar pēdējo laivu pārcēlās uz Zviedriju, kur turpināja strādāt, savukārt A. Štrauss mācījās tēlniecību Mākslas akadēmijā pie Burkarda Dzeņa, bet pameta studijas glezniecības dēļ. Kā katalogā teikts, 1936. gadā viņš pārcēlās uz Zviedriju, turpināja atkal studēt tēlniecību, bet pēc tam klaiņoja pa pasauli, līdz apmetās ASV, kur nodibināja savu dizaina firmu kā Marlo. Taču, ja runājam par tēlniecību, Malmes kolekcijā kā brīnumi ir Teodora Zaļkalna Cūka un Kārļa Zāles Zvejnieks.

Var visādi aprakstīt šo latviešu mākslas kolekciju Malmē, taču tai nevar pārmest profesionālismu, lokālismu vai kādu citu ismu. Kolekcija atspoguļo tās veidotāja gaumi, prioritāti mākslā un intereses. Taču ir pilnīgi aplami to vērtēt ar mūsdienu mērauklu. Tad jau arī Leonardo da Vinči vai Mikelandželo daiļradi varam mērot pēc šodienas kritērijiem – sak, viņi nav laikmetīgi.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“