Muzikāls ceļojums

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Roberts Balanas, Margarita Balanas, Kristīne Balanas Melburnas Latviešu namā. FOTO Anita Andersone.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kristīne Balanas, Margarita Balanas Melburnas Latviešu namā. FOTO Anita Andersone.

Koncerts Melburnas Latviešu nama Hugo Misiņa zālē, sestdien, 15. februārī, plkst. 11.00.

Ievērojamā Balanas ģimene ieradās Melburnā pēc ļoti veiksmīgas mūzikas turnejas Adelaides sajūsminātajai publikai. Margarita Balanas (čells) iepriekš bija viesojusies Melburnā 2014. gadā, un ar nepacietību gaidīja atgriešanos. Mūsu svelmainā februāra vasara staroja visu nedēļu, un pārsteidzošā kontrastā nokrita līdz rudens lietus vēsumam, kas visiem sniedza labsajūtu. Es pieminu laikapstākļus, jo šķita, ka tie sniedz taustāmu, sezonālu fonu, kas, iespējams, ir ietekmējis mūsu zemapziņu. Mūs gaidīja satriecoša un asa muzikāla kontrastu izpausme, un gaidu un sajūsmas gaiss bija jūtami mitrs, kad Anita Andersone, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) priekšsēde iepazīstināja publiku ar mūziķu ģimeni, kuras nevainojamā meistarība burtiski aizraus elpu.

Kristīnes (vijole) un Margaritas priekšnesumi ir bijuši aprakstīti kā „mežonīgi, drosmīgi, dramatiski“. Viņu izpildījumā Pētera Vaska Castillo Interior prasīja visas šīs emocijas un ložņāja vēl dziļākos emocionālos un garīgos stāvokļos. Uzsākot ar unisonu re, duets pārgāja lielā sekundā, un izvērsās satriecošā, elēģiskā harmonijā. Melanholisks un introspektīvs, satriecošā dvēseles izpēte atklājās viņu skaistajā skaņas plānā. Sekojot Vaska garīgajai pašsajūtai tik mīļi aicināja stīgu dueta sabalansēto un satriecoši skanīgo harmoniju absolūtais skaistums. Kristīnes izsmalcināto toni tik skaisti aptvēra Margaritas čella dziļais skanīgums. Iežūžināti mūsu dziļajā, emocionālajā un garīgajā kodolā, mēs pēkšņi nonācām krasu pretrunā — sol minora mūžīgā kustība bija vētraina un nemierīga. Mēs sajutām enerģiju un spēku rezonējošajā un straujajā skaņas viļņojumā un tikām pārņemti ar tās spēku. Klausītājs bija iegrimis mokošā izmisumā, nemieros un emocionālā satricinājumā, iespējams, pat spītē. Svinīgā rezignācija atgriezās ar elēģisko re minora korāli, kas atkal sniedza garīgu mierinājumu un pārdomas. Pēkšņā sol minora sadaļas parādīšanās atkal sagrāva klausītāja ievainojamību, un mēs piedzīvojam nežēlīgo un vētraino dueta sinerģiju. Atkal vētra rimās, un klausītājus pārņēma re mažora caurspīdīgā parādīšanās ar dziļāko cerības, miera un rezignācijas gaisotni. Tikai dažas trīsas minorā ieplūst cildenajā mierā. Noslēdzošā kadencas elpa re mažorā apturēja skatītāju emocijas, un pēc mierīgas, pārdomātas, apmierinātas pauzes, klausītāji uzsāka milzīgus un sirsnīgus aplausus, pateicībā par šo emocionālo ceļojumu.

Vivaldi (arr. Balanas) Ziema (Četri gadalaiki) iepriecināja ar caurspīdīgajām, stiklainām un ledainajām skaņām ievadā, kas noveda pie ritmiskiem, nemitīgiem, latīņu/Argentīnas locījumu 3+3+2 čella akcentiem do minorā. Māsas sarunājās, nevainojami skaidri un veikli daloties pavadījuma un solistu lomās. Sekoja Vivaldi Vasara – muzikālas kaskādes, krītošas, straujas gammas ar ugunīgu lociņu zibeņošanu. Publika bija ļoti aizkustināta un satriekta.

Parādījās Roberts Balanas (vijole), un, atsaucoties uz viņa māsu Vivaldi Gadalaiku izpildījumu, mūs cienāja ar latviešu skaņdarbiem, kas aicināja pārdomāt to nozīmi. (Melburniešiem īpaši labi būtu pazīstams jēdziens „četri gadalaiki vienā dienā“.) Roberts izpildīja savu aranžējumu Imanta Kalniņa Viņi dejoja vienu vasaru, kas demonstrēja ne tikai viņa izsmalcināto tehniku, bet arī populārās dziesmas lirisko sentimentalitāti.

Atbildot uz Rudeni, Roberts izpildīja skaistu Tik un tā aranžējumu – dziesmas vārdi apraksta, kā rudens rotā mūsu dzimteni Latviju. Starpspēle la minorā pārauga melanholiskā un sentimentālā Uzsniga sniedziņš balts, jo, paša Roberta vārdiem: „Nekad nevar zināt, kad pienāks ziema...“

Roberts ievadīja, iespējams, viena no satriecošākajām un nemirstīgākajām latviešu tautasdziesmām, Em. Melngaiļa apdarē, Tumša nakte zaļa zāle, ar krāšņu ievadu mi minorā. Publika tika aicināta dziedāt līdzi, un patiesi, kopējo balsu samtainā dūkoņa atskanēja, augšā paceļoties Roberta izsmalcinātajam vijoles solo. Iespējams, ka mūsu dziedāšana pat pieauga skaļumā un pārliecībā, jo Roberts tieši pirms trešā panta/variācijas mūs aicināja: „Mēģiniet tikt man līdzi!“ Trešā variācija uzliesmoja virtuoziskā mākslinieciskumā, kas apklusināja publiku. Pēdējā pantā atkal dungoja balsu koris, kas apskāva izsmalcināto vijoles toni.

Kad Roberts studēja Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, viņš tika uzaicināts izpildīt savu aranžējumu Eltona Džona Benny and the Jets pašam oriģinālajam komponistam un superzvaigznei. Taču globālā pandēmija iejaucās, un, lai gan Roberts neizbaudīja savu iespēju uzstāties pašam Eltonam Džonam, viņš komponistam iesniedza ierakstu. Eltons Džons tajā pašā vakarā zvanīja pāri laika joslām no Losandželosas un bija pilnīgi saviļņots un pacilāts par Roberta virtuozo aranžējumu un izpildījumu. Mūsu šodienas publika priecīgi piedzīvoja šo priekšnesumu dzīvajā, pārpilnībā ar piemītošo (audiatotu) orķestrāciju, kājsitieniem un pulsējošiem ritmiem, kas iemiesojas Roberta harizmātiskajā izpildījumā.

Koncerta rīkotāja, Anita Andersone, uzrunāja publiku, atklājot plašāku ieskatu brīnišķīgajā Balanas ģimenē ar izsmalcinātu pērli – Vitauta „Papa“ Balanas arhīva video klipu ar viņa mazo meitiņu Kristīni, izpildot vokālo duetu Papu, saki mammai pats. Tas bija tik mīļi un lipīgi krāšņi!

Kristīne, Margarita un Roberts atgriezās, lai uzstātos vēlreiz, šoreiz trio, izpildot filmu mūzikas šedevru aranžējumus: Ennio Morrikones Cinema Paradiso – mūs pārņēma tās cildenais lirisms un sentimentālisms. Pārsteidzošā pretstatījumā, Bernarda Hermana tēmas no klasiskās Skorsēzes filmas Taksists. Varēja dzirdēt dārdošos sarkanos un dzeltenos priekšējos lukturus lietus piemirkušajās Ņujorkas ielās, garus, ilgstošus akordus, tremolo un picikato pieturzīmes. Hermana džeza mīlas tēma atkal parādīja stīgu nevainojamu nojausmu izteiksmīgam un tehniskam kontrastam, ļaujot mums baudīt stilīgu un lirisku mūzikas emocionālo pievilcību.

Publika bija saviļņota, ka tikusi uzaicināta šajā muzikālajā ceļojumā, skaistajos kontrastos gadalaikos, dabā, mūsu emocijās un mūsu sirdīs, prātos un dvēselēs. Sarīkojuma atlikums tika dāsni ziedots LAAJ – Skaņu mākslas nozarei.

Sandra Birze
Laikrakstam „Latvietis“