Pulkveža Kalpaka nāve

Palielināt / Enlarge

Žurnāla „Latvju Mēnešraksts“ Nr. 3, 1944 vāks.

Palielināt / Enlarge

Pulkvedis Oskars Kalpaks 1919. gadā. FOTO Nezināms.

Kādā ziemas dienā 1919. gadā mazs kuģītis, valstīdamies kā pudele starp skanošiem ledus gabaliem, lēnām spraudās iekšā pusaizsalušā Liepājas ostā.

Gaidīja atbraucam zviedru brīvprātīgos. Jau no paša rīta muitas namā pulcējās sabiedrība, tauru orķestris mēģinājās saspēlēt apsveikšanas maršu. Beidzot parādījās šis mazais kuģītis. Nekādi brīvprātīgo simti, kuri varētu palīdzēt frontē pret lieliniekiem, ar to nevarēja atbraukt. Ragu mūzikai dārdot, uz laipām parādījās četri zviedru karavīri, tikko saskatāmi lielā sagaidītāju pulkā. Bija atbraukuši divi virsnieki un divi kaprāļi. Svinīgā gājienā, orķestrim pa priekšu soļojot, mēs viņus pavadījām caur pilsētu, kur drīz izplatījās priecīgā ziņa, ka zviedri atbraukuši. Visur bija pacilātība. Vakarā viņiem par godu Kūrmājā bija mielasts, kur tos apsveica jūsmīgām runām. Atceros, es pacēlu roku un teicu: „Cēlie zviedri! Vidzemē ir daudz ezeru, par kuriem teika stāsta, ka tur dzelmes dibenā vēl mirdzot zviedru ķēniņa Kārļa XII kaujas zirga sudraba pakavs, ko tas nometis uz aiz- salušā ezera ledus, ziemu jājot pāri cīņā pret austrumiem. Tik saudzīgi latvju zeme līdz šai dienai vēl glabā atmiņas par zviedru ķēniņu... Cēlie zviedri!“ – Pēc runām mēs cītīgi cilājām glāzes. Beidzot zviedri pietvīkuši cēlās kājās un par godu kareiviski nobrēca trīsreiz urra ... Ar to arī viņu līdzdalība mūsu brīvības cīņās beidzās. Zviedru brīvprātīgie neatbrauca. Bet leģenda par zviedriem, kas nāks palīgā, izgāja caur pilsētu un pacēla garastāvokli.

Tas bija laiks, kad valdīja leģenda, drošs iecerējums, kam ticējām. Ka tas notiks, ko bijām iecerējuši, par to nešaubījāmies, tik nezinājām, no kurienes nāks spēki, kas mums palīdzēs atsvabināties. Mēs vēl gaidījām tos no ārienes. Tas bija grūts laiks. Zem uzbrūkošo lielinieku ēnām, kuras ātri virzījās uz priekšu, Latvija bija sadilusi kā šaura mēness maliņa. Lielinieki stāvēja jau pie Ventas. Tikai divas latvju vienības varēja iziet cīņā līdzās Landesvēram – Cēsu rota un Studentu rota.

Tautai nebija paļāvības uz saviem spēkiem. Un tomēr es varētu stāstīt par ticību, kas kalnus spēj pārbīdīt. Reiz, sajūsmas nesti, mēs trīs – Akurāters, Virza un es ¬ devāmies pie Studentu rotas ciemā. Pelēkā ziemas diena jau gāja uz galu, kad nobraucām Priekulē, kur tā stāvēja. Atceros sardzes mājiņu dzelzceļa malā, kur uz grīdas bija izklāti salmi nakts guļai un studentu brūnā puskažociņā, kas ar šauteni pār pleciem staigāja, sargādams dzelzceļa staciju. Vakarā mūs sirsnīgi uzņēma Studentu rotas komandieris, kapteinis Grundmanis. Pie galda atskanēja dedzīgas runas un dziesmas. Mums nekas vairs nelikās neiespējams. Lielā sajūsmā viens no mums sauca: „Šaujiet Latvijai par godu zem ziemas zvaigznēm!“ Tā beidzās runa par jauno Latviju, kuras liktenis rakstīts mirdzošās zvaigznēs. Tūdaļ visi ķēra šautenes, skrēja ārā un pār iemigušo pilsētiņu nodārdēja visbrīnišķīgākie salūta šāvieni, kuri tik gaiši atbalsojās mūsu dvēselēs. Tā nebija vaļība, bet jūsmīgs ticības apliecinājums – tik lielas, tik spožas bija zvaigznes! Bet šāvieni bija uztraukuši nomigušo pilsētiņu. No vācu komandantūras pieprasīja, kādēļ šauts? Tika atbildēts, ka kapteinim Grundmanim dzimšanas diena. Tūliņ ari parādījās apsveikšanas telegrammas, kuras gan bija pieņemtas turpat Priekules stacijā ...

No maza pulciņa izgāja atmoda un cēla kājās visu zemi. Bet īsti atmodināja mūs un darīja stiprus tikai pirmais smagais likteņa sitiens – pulkveža Kalpaka nāve. Pulkvedis Kalpaks ar saviem vīriem stāvēja frontē pret lieliniekiem. Neviens no mums nebija viņu redzējis. Liepājā, toreizējo politisko notikumu centrā, viņš ieradās miroņa šķirstā. Viņu nepavadīja nekādas lielas uzvaras slava. Viņš bija kritis aiz traģiska pārpratuma, aiz kļūmīgas kļūdas nejaušā sadursmē ar vācu nodaļu. Un tomēr viņš bija atnesis uzvaru, lielu morālisku uzvaru pār šaubām un gļēvumu. Ar neizsakāmām sāpēm mēs saņēmām ziņu par Kalpaka un viņa krietno biedru – kapteiņa Grundmaņa un virsleitnanta Krieva nāvi. Šīs sāpes bija jo lielākas tādēļ, ka viņi bija krituši nožēlojamā nelaimes gadījumā, ka šos cēlos vīrus bija izrāvusi no mūsu vidus akla nežēlīga likteņa roka, ka viņu upuris bijis nevajadzīgs. Bet visu mutē bija pulkveža Kalpaka vārds. Tikai pēc savas nāves kā vadonis viņš nostājās tautas acu priekšā. Līdz ar kopējām sāpēm sajutām, ka viņš bija mūsu tuvinieks un ka mums visiem ir liels kopējs uzdevums.

Liepājā gan vairs neredzējām viņa vaiga, avīzē neparādījās arī viņa ģīmetne, bet gan redzējām, kā viņš mūsu acu priekšā pārvērtās par dzīvu leģendu. Tad pie dzīvojām patiesu brīnumu, ka karavīrs, kas jau kritis kaujā, pulcē ap sevi tautu un neredzams vada to cīņā.

Viņa bēru dienā Liepājas Annas baznīcā tālu aiz ļaužu galvām redzējām altārī starp zaļiem lauru kokiem un plīvojošām sveču liesmām tikai brūnu ozola šķirstu. Bet mēs jau zinājām, kas mums bija Kalpaks. Abi ar dzejnieku Virzu sēdējām vienā solā un dziedājām bēru dziesmu, uzšķīruši vecā dziesmu grāmatā nodzeltējušu lapas pusi, kura jau varbūt daudzreiz bija slacināta ar asarām. Ērģeles, Alfrēdam Kalniņam spēlējot, izbrēca aizgrābīgu sēru maršu, kad virsnieki pacēla šķirstu uz pleciem un to lēni iznesa caur baznīcu. Laukā varēja redzēt, ka milzīgais ļaužu pulks kārtojās bēru gājienā un atrada sev vietu, citi kā gājiena vadītāji, citi kā pavadītāji, slēgtās rindās aiz šķirsta. Tauta bija atradusi kopēju gaitu.

No šī brīža sākās tās atmoda. Tauta bija ieguvusi paļāvību uz saviem spēkiem. Viņa vairs neskatījās apkārt, gaidīdama svešas palīdzības. Tā juta, ka viņa pati ir spēks, kas spēj veidot savu likteni. Straume bija sakustējusies. Bet aiz Ziemeļu kapsētas vaļņiem, kur Kalpaku paglabāja, dauzījās nemierīgā jūra, it kā stāstīdama par vētrām, kas vēl priekšā.

Kārlis Skalbe
„Latvju Mēnešraksts“ Nr. 3, 1944