Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Vija Zariņa. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vija Zariņa. „Krēslas laika burvība“. 2025. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vija Zariņa. „Pavasara raibie lauki“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vija Zariņa. „Pavasara smarža“. 2025. FOTO Māris Brancis.

Viena no spēcīgākajām mūsdienu Latvijas ainavas gleznotājām ir Vija Zariņa. Viņas darbus līdz 5. maijam var aplūkot Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī izstādē Manu sajūtu ainavas. Tajā aplūkojamas deviņas gleznas. To dēļ piepeši nelielā galerija liekas ir ieguvusi citas dimensijas – tā uzreiz šķiet izpleš sienas, varbūt pat paceļas gaisā un lido. Tūlīt jāuzsver, ka trīs no tām Jelgavā tiek parādītas skatītājiem pirmo reizi. Vēl jāpiebilst, ka paralēli līdz 20. aprīlim var apmeklēt arī mākslas galeriju Rīgā, Ķīpsalā, „Ola Foundation“, kurā mākslinieces darbi sakārtoti citā izstādē ar nosaukumu Uzgleznotā daba. Ziema.

Pēc figurālo kompozīciju un klusās dabas gleznojumiem nu jau ilgāku laiku Viju Zariņu piesaista Latvijas ainava. Tās ir visai askētiskas gan sižeta izvērsuma dēļ, gan arī izmantoto krāsu ziņā.

Vija Zariņa ataino plašas līmeniskas ainavas, kādas novērojamas Zemgalē, ar nepārredzamu līdzenumu, kas aizstiepjas dziļumā un kas kaut kur tālu jo tālu saplūst ar debesu kupolu. Ja nebūtu krūmāju, silu un mežu silueta pie horizonta, uzgleznotās ainavas telpa, kā var likties, ir bez gala un malas un līdzinās bezgalībai.

Tā ir ļoti latviska ainava, par ko māksliniece izteikusies:

„Es vienmēr esmu vēlējusies uzgleznot neizstāstāmo, bet sajūtamo un saredzamo, izmantojot eļļas krāsas un audeklu. Savos darbos īpašu nozīmi piešķiru Latvijas ainavai – nevis no dabas nogleznotai, bet dabas inspirētai. Es tās saucu par savu sajūtu ainavām. Tā ir arī mana izpratne par skaistumu.“

Gleznotājas ainavas lielāko tiesu attēlo visai pelēcīgas dienas stundas, kad gaisma saudzīgi apspīd pasauli un kad sauli apsedz mākoņu sega. Tādos brīžos gaisma atsedz sīkas dabas skata detaļas un nokrāsu neapjaustās tonālās nianses. Bieži vien Vija Zariņa glezno pavasara lēnu tuvošanos, kad lauki un tīrumi vēl glabā sniega paliekās ziemas drēgnumu, bet jau nemanāmi, acij netverami siltums uzvar aukstumu.

Atsevišķās gleznās māksliniece pievēršas arī mēnesnīcas atainojumam, kad mēness pacēlies krietni augstu virs alksnājiem un priedulājiem un ēnās snauž dziļa nokrēsla. Viss balstās uz sīkām jo sīkām nozieda tonālām niansēm, ko netrenētas acis var pat tikko uztvert. Šīs krāszieda tikko tveramie notoņi atklājas darba dažādos apgaismojumos, kas apliecina, cik bagāta ir gleznotājas krāsu izjūta, uztvere. Vijas Zariņas ainavas, lai cik tās ir it kā tuvas zemei, nekad neieslīgst ikdienībā, sīkmanībā. Cilvēks mākslinieces darbos nav pamanāms. Un tomēr viņas kompozīcijās ikdienas ilgstamība sabalansēta ar romantisku pacēlumu un paceļ skatītāju dvēseliskā apgarojumā.

Gleznotāja turpina:

„Man vienmēr ir paticis sajust pārlaicīgumu, nevis īslaicīgi aktuālo. Māksliniekam ir jābūt kā antenai, kā uztvērējam, kā vērīgam vērotājam. Man ir svarīgi skatīties pasaulē, piefiksējot smalkās gaismas nianses, ieraudzīt ko īpašu, kas liek apstāties un ilgi skatīties, aizdomāties par būtisko.

Ar gleznieciskiem līdzekļiem mēģinu panākt smaržu, vēju, siltumu, aukstumu, vakara mieru vai krēslas laika noslēpumaino sajūtu.“

Jelgavas viešņa Vija Zariņa, būdama Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, ir tonālās glezniecības tradīciju turpinātāja, apliecinādama, ka dabā valda harmonija, līdzsvars, stabilitāte un miers, kas tik nepieciešams ikvienam no mums laikā, kad pasaule ir kļuvusi tik nedroša, neparedzama, labila.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“