Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Venēcijas tilts ar kaķi“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Saulaina diena Burano“. 2024.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Skats no Grimo uz Santropezu“. 2024. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no Alekseja Naumova personālizstādes „Dzimšanas diena“. No labās glezna „Skats no Grimo uz Santropezu“. 2024. FOTO Māris Brancis.

Šī gada pirmos divus mēnešus Rīgas galerijā Daugava bija skatāma profesora, gleznotāja Alekseja Naumova personālizstāde Dzimšanas diena. To atklāja 10. janvārī, kad patiesi māksliniekam ir šūpļa svētki un kad viņam apritēja 70 gadi.

Cipars ir iespaidīgs. Dažs pat iedomājas, ka šajā vecumā jādomā par finišu, taču to par Alekseju Naumovu nevar teikt – viņš joprojām ir kustīgs, darbīgs un radoši uzlādēts, pat jauneklīgs. Par to liecināja arī ainavas izstādē, kas tapušas, izņemot dažas, pagājušā gadā. Tās atklāj, cik jubilārs joprojām daudz glezno, ja vien ir uzaicinājumi, un strādā pie grāmatu ilustrācijām. Kā zināms, pēdējos piecos gados kopā ar lielisko animācijas režisori Rūtu Stiebru ir tapusi lieliska filma Sirds likums. Nedrīkstam piemirst, ka viņš joprojām ir pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā.

Skatītāji daudz ko nemana, ko dara gleznotājs, bet man ir privilēģija – esmu ar viņu visai ciešos kontaktos. Mākslinieks man šad un tad padod ziņu, ka viņš ir aizceļojis uz kādu svešu zemi, piemēram, ka patlaban atrodas Francijas dienvidos, un ka glezno, teiksim, Grimaud netālu no Sentropēzas (Saint-Tropez) un pieliek klāt darbu, kas tur radies. Tā uzzināju, ka pagājušā gada vasarā Aleksejs Naumovs Parīzē vadīja ainavu gleznošanas meistarklasi. Pēc kāda laika Siguldas opermūzikas svētkos viņš gleznoja pat koncerta laikā. Tas tikai apstiprina, cik viņš ir joprojām radoši atraktīvs un nebaidās no jauniem izaicinājumiem.

Tikpat elpu aizraujoši ir mākslinieka darbi. Lielāko tiesu tie ir gleznoti dabā vienā paņēmienā jeb alla prima tehnikā, neko nelabojot. Dažbrīd krāsu salikumi ir pārsteidzoši kontrastaini. Īpaši gribas izcelt viņa iemīļoto Burano salu Venēcijā, kurā katra māja nokrāsota spilgtās kontrastainās krāsās, kas šķiet pielāgojušās latviešu gleznotāja dzīvespriecīgajai mākslai.

Taču tikpat labprāt viņš glezno jebkur, kur šādi krāsu pretmeti nav atrodami, kaut vai tepat Jūrmalā, Rīgā, ziemā vai vasarā, arī pelēcīgā laikā, kad maigu krāsu nianses liegi saskaņojas viena ar otru.

Tas ir Aleksejam Naumovam raksturīgi, kad viņš precīzi līdzsvaro krāsas un tādēļ skatītājs nekad neapšauba mākslinieka krāsu izvēli, noticot, ka tas ir īstenībā novērots un uzlikts uz audekla. Un vēl – vienalga, lai ko viņš gleznotu, viņš apliecina dzīvi, sēj skatītājos optimistisku noskaņojumu, paceļ tā garīgos apvāršņus, kas šobrīd ir tika būtiski.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“