Kalpaka, Latviešu leģiona un Kurzemes cīņu atcere

Palielināt / Enlarge

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Kalpaka, Latviešu leģiona un Kurzemes cīņu atcere, kā arī Ilgvāra 100. dzimšanas dienas svinēšana. FOTO Anita Rudaka.

Palielināt / Enlarge

Ilgvāra 100. dzimšanas dienas svinēšana. FOTO Anita Rudaka.

Svētdien, šī gada 9. martā, Pertas Latviešu Centrā, Daugavas vanagu (DV) nodaļas klubā, pulcējās parastais Pertas latviešu kopienas kodols, atzīmēt mums bijušajiem bēgļiem, (tagad nu jau saucamies par diasporu) šos svarīgos notikumus: plkv. Oskara Kalpaka nāves dienu, Latviešu Leģiona cīņas Krievijā un arī Leģiona smagās cīņas Kurzemes katlā, un šogad arī vienu svarīgu jubileju.

Atverot šīsdienas svinības, DV Pertas nodaļas priekšsēdis Ilmārs Rudaks mūs sveica un teica, ka savā svētku runā viņš vispirms īsi pastāstīs par Latvijas vēsturi, lai tiem mūsu jaunajiem nodaļas biedriem rastu kādus sakarus ar šiem mūsu notikumiem, kurus mēs šodien atceramies.

Baltiešu ciltis, būdami mednieki un zvejnieki apmetušies šeit pie Baltijas jūras un pie lielās Daugavas upes kur bija arī daudz ezeru un daudz meža dzīvnieku. Kad Kristietība Eiropā jau bija kārtīgi iesakņojusies, Baltijas teritorijā vēl dzīvoja pagāni, kuri ticēja elku dieviem. Romas baznīca sūtīja vācu Zobenbrāļu Ordeņa misionārus, baltiešus piegriezt Kristus mācībai un viņus kristīt. Misionāri bija labi bruņoti karavīri, bet mēs bijām zemnieki un mednieki un tā kļuvām par kalpiem vācu kungiem paši savā zemē uz kādiem 700 gadiem. Pēc kalpu brīvlaišanas arī latvieši tika vaļā no saviem vācu kungiem, jo viņi sevi augsti izglītoja un varēja sacensties ar saviem agrākiem kungiem. Labi izglītotie latvieši apzinājās, ka arī viņiem varētu būt pašiem sava valsts, kur viņi varētu būt brīvcilvēki. Te tad nu sākas mūsu šīsdienas stāsts par Kalpaku un latviešu leģionāriem, mūsu varoņiem.

Vispirms, mēs šodien atceramies latviešu karavīru vadoņa, plkv. Oskara Kalpaka nāves dienu 1919. g. 6. martā. Šī atcere atzīmē mūsu pirmā neatkarīgās Latvijas bruņoto spēku komandiera plkv. Oskara Kalpaka nāves dienu un viņa nesalaužamo ticību jaunajai Latvijas valstij. Kaut tauta vēl neticēja iespējai uz patstāvīgu Latvijas valsti, Kalpaks savos kareivjos iedvesa jaunās, neatkarīgās Latvijas ticību, par kuru tad viņi cīnījās un šai cīņā pievērsa jaunus spēkus. Dzirdējām par Kalpaka dziļo ticību jaunajai Latvijas valstij, kura radīja karavadoni, kuram viņa karavīri droši varēja sekot. Kalpaka ticība, viņa rindās iesaistīja veselas jaunas rindas augstskolas studentus un simtiem jaunu un vecāku vīru, kuri tika pārliecināti par jaunās Latvijas valsts nākotni un sekojot Kalpaka piemēram, lēja savas asinis un izcīnījās par jaunās Latvijas valsts brīvību. Karavīri ziedoja savas dzīvības savas un savas tautas labā, vēl paši būdami jaunības gados. Pats plkv. Oskars Kalpaks cīnījās šais kaujās, un mira 37 gadu vecumā. Savu runu par Kalpaku Ilmārs vēl papildināja ar bilžu kolekciju uz ekrāna. Mūsu Latvijai šodien ir vajadzīgs tieši šāds Kalpaks.

Tālāk Ilmārs mums atgādināja, ka šodien mēs tieši atceramies latviešu leģionārus, kuru abas divīzijas (15.tā un 19.tā) šai laikā pirmo reizi satikās, un plecu pie pleca cīnījās pret milzīgo pārspēku Krievijas frontē savu latviešu vadoņu padotībā. Pieminam leģionārus, jo sevišķi tāpēc, ka vēlāk bez viņu smagajām kaujām Kurzemes cietoksnī, Latvijas bēgļu tūkstoši nebūtu varējuši no krievu nagiem tikt ārā. Mēs, kas caur latviešu leģiona kaujām Kurzemē, tikām pasargāti no krievu okupācijas, un tā nokļuvām Rietumu Sabiedroto aizsardzībā. Bez leģiona sīkstajām Kurzemes kaujām mūsu lielākā daļa būtu nonākusi Sibīrijas vergu nometnēs. Tāpēc mēs pateicamies leģionāriem par viņu ciešanām un viņu upuriem, kurus viņi ziedoja mūsu mīļās Latvijas un mūsu labā. Par to mēs, mūsu latviešu leģionāriem, būsim vienmēr pateicīgi. Leģionārus un viņu upurus, mēs bijušie trimdinieki, atcerēsimies vienmēr.

Stāstu par latviešu leģionāriem Ilmārs daudz pavairoja ar personīgiem skatiem par latviešu leģionāru kapsētu Lestenē un tā atjaunoto baznīcu, kuras abas atrodas vienā no smagākajām kauju vietām Kurzemē. Baznīca bija pazīstama ar grezniem koka izgreznojumiem un skaisto dekorējumu.

Tad mēs tikām lutināti ar muzikālu sarīkojuma daļu, kuru Jānis Vucēns un Anita Rudaka mums sniedza , pasniedzot Anitas ģitāras pavadībā dziedāto Armanda Birkena sacerēto dziesmu Nemirstamajam Kareivim. Par to mēs Jums abiem esam ļoti pateicīgi!

Jāņa un Anitas dziesmai sekoja ev. lut. Sv. Pāvila draudzes priekšsēdes Ievas Vlahovas sniegtais svētbrīdis ar lasījumiem no Bībeles un šim brīdim piemērotajām lūgšanām.

Tad mums pienāca šodienas sarīkojuma galvenā daļa, jo tika sveikts mūsu vienīgais latviešu leģionārs, kuram mēs šodien svinējām 100to dzimšanas dienu ar Anitas Rudakas slaveno dzimšanas dienas kliņģeri. Ilgvārs Bergmanis tātad ir Pertā palicis pēdējais Latviešu Leģionārs. „Bobi“ (tādu vārdu viņš tagad sev pieņēmis, jo austrālieši „Ilgvāru“ nespēj izrunāt). Mēs Tevi sveicam Tavā lielajā jubilejā, un tu nu esi otrais simtgadnieks DV Pertas nodaļā! Ātri sekojot, pēc kādiem mēnešiem Pertas vanadzei: Mirdzai Balodei. Tagad gaidīsim trešo: kas un kad tas būs?

Pēc Bobim dzimšanas dienas vēlējumu nodziedāšanas un kliņģera smeķēšanas mielojāmies ar dažādām maizītēm un gardumiem ar kafiju. Tad jau bija pienācis laiks doties uz māju pusi. Paldies visiem , kuri bija atnākuši, un paldies visiem, kuri bija gādājuši par mūsu viesmīlību! Un uz redzīti nākamā tikšanās: laikam jau Jāņos!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“