Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Kurts Fridrihsons. „Kurzeme“. 1945. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Minjona Kļaviņa. „Skatos akmenī“. 1980. Marmors. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Anita Kreituse. „Elita. Doriana Greja portrets“. 1994. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Rūdolfs Pinnis. „Ainava ar meiteni“. 1953. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Konrāds Ubāns. „Pavasaris Jaunmoku ielā“. 1947. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Fridrihs Milts. „Ņujorka“. 1950-1960. FOTO Māris Brancis.

„Es neuzskatu sevi par kolekcionāru. Šis vārds man asociējas ar mērķtiecību, lai iegūtu kādu iekārotu darbu. Mana kolekcija ir attīstījusies dabiski, balstoties uz personīgo gaumi un mākslas izjūtu“, savas kolekcijas izstādes Satiekoties ar atklāšanā teica advokāts un mākslas un kultūras mecenāts Filips Kļaviņš. Ar viņu ASV latviešiem nav jāiepazīstina: viņa vecāki ir iecienīti turienes latviešu sabiedrībā – māte ir tēlniece Minjona Kļaviņa, kuras grāmata Ceļš tēlniecībā. Minjona Kļaviņa ar dēla ciešu līdzdalību iznāca apgādā Zinātne 2022. gadā, savukārt tēvs bija izcils ārsts un iecienīts solo dziedātājs Dr. Jānis Kļaviņš. Viņu dēls jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo Latvijā un nodibināja advokāta biroju, bet tagad ir starptautiski atzītas advokātu firmas Ellex Kļaviņš līdzdibinātājs un partneris, kura nupat saņēma IFLR Eiropas balvu Baltijas Gada advokātu birojs 2025. gadā.

Šī izstāde iekārtota un apskatāma privātajā kultūras telpā – galerijā Ola foundation, kas atrodas Ķīpsalā, Ogļu ielā 12A, un kuras īpašnieki ir Ilze un Uldis Pīlēni. Tas ir īpašs ēku komplekss, kuras arhitekts ir Uldis Pīlēns. Tas 2022. gadā saņēma Lielo balvu kā gada labākā būve Latvijā. Tā paceļas padziļinājumā kā trīsstāvu betona un stikla ēka, „kurā notiek nemitīga, procesuāla kustība – ideju, domu, objektu, enerģiju, dažādu sinerģiju. Veidošana caur domāšanu un domāšana caur veidošanu“, lasāms fonda vizītkartē. Pati ēka ir kā kustība, kas ierauj darbībā, viss te ir Ulda Pīlēna dizainiski izsvērts un radīts. Te ir, kā mājas lapā teikts, „mājvieta mākslai, mūzikai, izglītībai, diskusiju platformām“.

Izstāde aplūkojama lejas stāvā, kur ir daudz gaisa un telpas, liekot slīdēt no darba pie darba un sakoncentrēties mākslas darbu uztverei. Pirms šīs šeit bija izdevība iepazīties ar mūsu vecmeistara Johana Valtera vairāk kā 90 darbiem no Šmidres kolekcijas. Turpretim jaunajā izstādē sastopamies ar gan kolekcijas autora Filipa Kļaviņa ģimenes draugu radītām gleznām vai akvareļiem, gan ar darbiem, kas piesaistījuši viņa īpašo uzmanību – ap 60. Ekspozīcijas iekārtotāja ir Elga Grīnvalde, kas prasmīgi sagrupējusi un secīgi salikusi mākslas darbus, dažkārt piemeklējot pat fona tapetes gleznām.

Vispirms jāizceļ vienīgais Latvijā pieejamais Minjonas Kļaviņas darbs marmorā Skaties akmenī, kas pieder Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, bet ne kolekcijas turētājam. Tas, neraugoties uz nelielo izmēru, ir pat monumentāls, sevī sakoncentrējies cilvēka attēls, vienlaikus ļoti vienkāršs un plastisks.

Otru darbu, kas jāizceļ – tas ir starp citiem eksponātiem lieliski izgaismotais un iecentrētais Anitas Kreituses delikāti gleznotais, tajā pat laikā daudznozīmīgais Elitas Kļaviņas portretējums Elita. Doriana Greja portrets (1994).

Kā vēsta rakstiskie paskaidrojumi izstādē, kopš Vācijas bēgļu nometņu laikiem Kļaviņi bija ļoti tuvi draugi ar gleznotāju Fridrihu Miltu, kura vairāki simti gleznu pēc viņa aiziešanas mūžībā nonāca Latvijā Filipa Kļaviņa pārziņā. Par mākslinieka daiļradi vēsta gan Klusā daba, gan Ņujorkas debesskrāpju pieblīvētās ainavas, gan seju studijas un citi dažāda žanra darbi, kas atgādina izstādes apmeklētājiem par šo Ņujorkas Elles ķēķa dvēseli un ļoti apdāvināto latvieti. Par viņa grāmatas sarakstīšanu un izdošanu arīdzan parūpējās Filips Kļaviņš.

Tāpat Rīgas mākslinieku grupas dalībnieks Jānis Cielavs ir bijis Kļaviņu ģimenes draugu pulkā. Kā Filips Kļaviņš stāsta izstādes paskaidrojumos, viņa gleznas vecāki viņam dāvinājuši nozīmīgās dzīves jubilejās un notikumos. Turpat lasāms: „Cielava gleznas pie sienām manās mājās ar to dekadentisko skaistumu un māksliniecisko pašpietiekamību man vienmēr ir atgādinājums par pēctecību, mantojumu, savā ziņā par Kļaviņu ģimenes aizrautību ar mākslu, ko es neapšaubāmi esmu mantojis“. Diemžēl mēs Latvijā šī gleznotāja mākslu pēckara gados zinām ārkārtīgi maz, tādēļ šī izstāde mūs pietuvina Jāņa Cielava radošajai darbībai Amerikas periodā.

Vēl kāda patīkama satikšanās. Ilgi nebijām redzējuši Kurta Fridrihsona darbus, bet tagad ar tiem izstādē sastopamies tādēļ, ka savulaik izstādes autors bija ticies ar mākslinieku, kurš Filipa Kļaviņa 30. dzimšanas dienā bija uzdāvinājis vienu savu opusu ar daudznozīmīgu nosaukumu Ceļu ir daudz. Starp akvarelī darinātiem darbiem un flomāstera zīmējumiem izstādē parādās agrīnas Kurta Fridrihsona eļļas gleznas, piemēram, Kurzemi, kas tapusi 1945. gadā. Tajā attēlotas sēdošas sievietes un turpina iepriekšējo paaudžu mākslinieku I pasaules kara laika bēgļu tēmas Jāzepa Grosvalda, Jēkaba Kazaka un citu gleznojumus.

Visi klasiskās mākslas cienītāji priecājas par diviem Jaņa Rozentāla nelieliem darbiem. Droši vien viņa Laila Brendā (1916) ir daudzu viņa daiļrades cienītāju atmiņā. Izstādē gandarījumu skatītāji saņem, ieraugot Rūdolfa Piņņa Ainavu ar meiteni (1953), Eduarda Kalniņa marīnu, Jāņa Pauļuka jahtu gleznojumu Atmiņas par Vitu (1976-1978), bet Konrāda Ubāna liriskās, smalkās tonālās glezniecības cienītājiem Pavasaris Jaunmoku ielā (1947) sagādā īpašu baudu.

Kolekcija ir daudzveidīga un Latvijas skatītājiem droši vien dāvās negaidītas tikšanās brīžus, sastopoties ar zināmiem māksliniekiem, bet ne vienmēr agrāk iepazītu veikumu.

Izstāde Ola foundation apmeklējama līdz 20. jūlijam, iepriekš sarunājot tikšanos. Kontakti atrodami internetā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“