Māksliniece Ludmilla Meilerte

Palielināt / Enlarge

Ludmilla jaunībā, Latvijā.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ludmilla Melburnā 1960. gados ar saviem draugiem Valentīnu un Astru Šloss.

Palielināt / Enlarge

Ludmilla Meilerte. FOTO Guna Grīna (Green).

Palielināt / Enlarge

Ludmilla Meilerte. FOTO Guna Grīna (Green).

Palielināt / Enlarge

Ludmilla Meilerte. Klusā daba. FOTO Guna Grīna (Green).

Palielināt / Enlarge

Ludmilla Meilerte. FOTO Guna Grīna (Green).

Septiņdesmitajos gados es biju jauna mākslas studente un Ludmilas Meilertes ģimenes draudzene. Kādu vasaru viņa uzaicināja mani palikt pie sevis, solot iemācīt man par krāsām.

Kad cenšos atcerēties, ko Ludmilla man stāstīja par gleznošanu un savu krāsu lietojumu, nedomāju, ka viņa patiesībā daudz teica, vai arī esmu aizmirsusi, ko viņa teica. Visspilgtāk atceros, kā viņa man sagatavoja kluso dabu, deva dažus pamata norādījumus par objektu proporcijām un izvietojumu un atstāja mani vienu. Viņa ik pa laikam pie manis ieskatījās, tad pēc pāris stundām ieradās novērtēt manu darbu. Ludmilla paņēma manu paleti un otas un pielāgoja manu gleznu, demonstrējot, kur objektu, kas izgaist fonā, var izcelt, pastiprinot tā toni un arī mīkstinot fona toni. No viņas es iemācījos intuitīvu izpratni par to, kā darbojas krāsas. Nebija nekāda zinātniskā skaidrojuma, tikai mudinājums novērot un darīt.

Viens no pirmajiem izaicinājumiem, ko viņa man sagatavoja, bija balta lina palags, kas pārklāts pār krēslu. Man tika uzdots rūpīgi aplūkot palaga krokas un ievērot, kā atstarotā gaisma uzvedas šajās krokās. Tas bija paredzēts, lai parādītu, kā gaisma no loga atstarojas no visām telpā esošajām virsmām un kā šīs krāsas parādās baltā palaga krokās. Bija redzamas smalkas kadmija citrona, olīvzaļas vai kobalta zilas nokrāsas, un tas, ko sākotnēji uztvēru kā vienkārši baltu, izrādījās daudzkrāsains. Vienu vai divas reizes Ludmila novietoja savu molbertu blakus manējam, un mēs gleznojām kopā.

Viņas uzmanība bija tūlītēja, krāsa tika uzklāta bez vilcināšanās. Viņa samiedza acis, lai novērtētu kontrastus attēla plaknē. Dažreiz viņa paņēma divas vai trīs krāsas uz otas un ļāva tām aktivizēties viena otrai uz audekla. Viņas otas triepieni bija prieks vērot – kā sviesta uzsmērēšana uz grauzdiņiem. Otas bija pilnas ar krāsu; triepieni bija apzināti un ekonomiski. Krāsa nebija izlīdzināta, bet izcēlās ar virsotnēm, piešķirot gleznai greznības sajūtu. Viņa gleznoja ar izstieptu roku, nepārtraukti skatoties uz savu objektu, it kā pārnesot vīziju uz audekla. Tā kā Ludmilla vienmēr gleznoja dabiskajā apgaismojumā, viņa strādāja ātri un katru darbu pabeidza pāris stundu laikā (apgaismojuma apstākļi var dramatiski mainīties pāris stundu laikā).

Vienmēr meklējot objektus gleznošanai, es atceros brīdi, kad viņa satika manu aborigēnu draugu un ātri noorganizēja portreta sēdi. Vēlāk, kad viņa satika manu garmataino hipiju draugu, viņa arī viņu gleznoja! Manas māsas arī bija gleznošanas objekti, un, kad es sēdēju savam portretam, es ar izmisumā atklāju, ka nebija tējas pauzes – viņa vienkārši turpināja gleznot, līdz portrets bija pabeigts. Ludmilla negleznoja plakanas krāsu virsmas; katra virsma bija aktīva – mainīga. Krāsas tika saliktas blakus, lai radītu dziļuma un formas efektu.

Ābols uz galda izskatās apaļš, jo tas atstaro krāsu no galdauta apakšā, no vāzes kreisajā pusē, no otra ābola labajā pusē un no loga aizmugurē. Redzama tikai neliela ābola patiesās krāsas nokrāsa. Raugoties uz Ludmillas ainavām, es redzu zemes un debesu mijiedarbību. Atmosfēras apstākļi nosaka zemes toņu paleti, bet zemes krāsas atspoguļojas arī mākoņos. 1950. gadu Viktorijas gleznotajā lauku ainā apmākušā rītā attēlotas zaļas ganības. Zaļajos laukos ir izraibināti maigi violeti punktiņi, un pelēkajās debesīs parādās arī violeti toņi. Tālie koki ir iekrāsoti ar violetiem, neapstrādātas umbras un Prūsijas zilās krāsas triepieniem. Noskaņa ir pilnīga un mierīga. Ludmillas gleznas pie ūdens ir lielisks piemērs viņas mīlestībai pret dinamisku atmosfēras interpretāciju. Savā ūdens gleznojumā viņa iekļāva visus vides aspektus; laivu atspulgus, krasta līniju ar tās ēkām un citām konstrukcijām, debesis un mākoņus.

Tomēr visas šīs lietas ir tikai mājieni ar dažiem veikliem otas triepieniem. Daudzi no Ludmillas agrākajiem darbiem bija uz audekla, bet vēlāk ērtības un taupības labad viņa galvenokārt izmantoja gruntētus masonīta dēļus, ko viņai sagatavoja vīrs Otto. Starp otas triepieniem bieži var redzēt virsmu, uz kuras viņa strādāja, vai tas būtu masonīts vai audekls. Tas liecina par ātrumu, ar kādu viņa strādāja, un atstarpe starp krāsām rada plašuma un gaisīguma sajūtu.

Ludmila studēja Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā 20. gs. trīsdesmitajos gados. Vilhelma Purvīša vadībā studentiem tika mācīts gleznot impresionistiskā un reālistiskā veidā. Tomēr skolas atmosfēra bija inovatīva un mudināja topošos modernistus meklēt laikmetīgu iedvesmu. Ludmila ieradās Austrālijā 1948. gadā un pieņēma šo valsti kā savu iedvesmas avotu. Ludmilla nodzīvoja garu un ražīgu dzīvi Melburnā un pēdējos dzīves gadus pavadīja Latviešu ciemā, Melburnā. Viņa uzdāvināja daudzas savas gleznas Latviešu ciemam, un tās var apskatīt aprūpes nama gaiteņos.

Guna Grīna (Green)
Pirmpublicējums angļu valodā „Carrier Pigeon“