Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Leonīds Āriņš. „Pagalmā. Tukums“. 1970. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

TMNM 46121. Akvarelis. Leonīds Āriņš. Bez nosaukuma. 1987. FOTO Ģirts Bārenis.

Palielināt / Enlarge

Leonīda Āriņa meita Monika izstādes atklāšanā. FOTO Māris Brancis.

„.. manuprāt, mākslai jāaizsniedz visi zemes nostūri, māksliniekam nav jādzīvo tikai lielajās pilsētās. Gleznotāja vieta ir tur, kur satiekas dabas un dzīves īstenības ceļi“, lasām nelielajā bukletā, ko Tukuma Mākslas muzeja atklātajos fondos skatāmās izstādes Citādais Āriņš. Tušas zīmējumi un akvareļi atklāšanas sakarā izdevis Tukuma muzejs, ievadot 90 gadu jubilejas svinības gada garumā.

Te jāatgādina, ka Leonīds Āriņš (1907-1991), būdams Latvijas Mākslas akadēmijas students, sāka vākt kolēģu darbus. 20. gs. 30. gados bez viņa Tukumā dzīvoja Ansis Artums, Kārlis Neilis, Pauls Štelmahers un Oskars Mangulis. Viņi sāka rīkot izstādes, kurās piedalījās arīdzan rīdzinieki Arturs Lapiņš, Kārlis Melbārzdis, Kārlis Miesnieks un citi. Tās bija krietni apmeklētas, tādēļ radās ideja par mākslas galerijas dibināšanu. To apņēmās īstenot viņš, Leonīds Āriņš, gleznotājs ar neatkarīgu domāšanu. Tukumnieks apstaigāja Rīgas gleznotājus, cenšoties iegūt dāvinājumus muzejam. Pat vecākās paaudzes mākslinieki Konrāds Ubāns, Ģederts Eliass, Augusts Annus un citi atsaucās. Kad bija savākti vairāk kā 50 darbi, Tukuma pilsētas dome 1935. gada 30. decembra sēdē nolēma pieņemt šo dāvinājumu un dibināt mākslas muzeju. 1936. gada 5. janvārī pamatskolas ēkā atklāja muzeja dibināšanas izstādi. Tukuma mākslas muzejs 23 gadus bija par vienīgais mākslas muzejs provincē – līdz 1959. gadam, kad pie tā izveidoja arī novadpētniecības nodaļu. Tagad tajā ir arīdzan Pastariņa muzejs, Džūkstes pasaku muzejs, Durbes pils, Pils tornis, Mākslas galerija Durvis un Audēju darbnīca.

Tukuma mākslas muzeja kolekcija visu laiku ir bijusi unikāla. Tajā atradās daudzas latviešu mākslas pērles, kādas neatrast galvaspilsētā vai citur. Turp brauca skatīties Mākslas akadēmijas studenti, jo te, ja sarunāja, padomju okupācijas laikā varēja ieraudzīt teju vai piemirstu mākslinieku gleznas vai pat aizliegtos darbus. Tie bija kā svaigs malks tīra, brīva gaisa, kad apkārt ir sasmacis tvaiks. 20. gs. 80. gados arīdzan es un mans kurss, kad studējām Mākslas akadēmijā latviešu mākslas vēsturi, braucām uz Tukumu tādā kā svētceļojumā. Mēs redzējām visu, kas glabājās fondos, un pēc tam jutāmies gandarīti, ka ielūkojāmies, tā sakot, „aiz atslēgas“.

Daudz jau mums nestāstīja. Piemēram, par Krišjāni Katlapu un viņa Irlavas mākslas muzeja kolekciju, kas bija iepludināta citu darbu klāstā. Arī par muzeja dibinātāju neko daudz nerunāja. Leonīdu Āriņu reti kāds pieminēja, jo viņa glezniecība bija atšķirīga no pārējās tajā laikā valdošās mākslas. Kopš studiju laikiem Jāņa Kugas dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā viņaprāt ideālā māksla ieraugāma tikai franču modernajā glezniecībā – Matisa, Pikaso, Braka, Derēna un citu daiļradē. Pat sanāca domstarpības ar profesoru. 1941. gadā Leonīds Āriņš izstrādāja diplomdarbu, bet to atraidīja. Tad ar lepni paceltu galvu viņš atstāja Latvijas Mākslas akadēmiju, nesaņēmis diplomu.

Dienasgrāmatā, kas daļēji publicēta Gundegas Cēberes sarakstītajā monogrāfijā par Leonīdu Āriņu, lasāms:

„17.11.69. Ar Jurģi Skulmi aizgājām uz jauno mākslinieku izstādi. Kāda vilšanās. Sagaidīju krāsu trakošanu, kādu sparu. Tādi vecīši, labāk sakot – miruši senči.“

Citviet viņš atzinās par savu radošo pasauli:

„Man jākaro ar matēriju. Līdz beidzamam. Izrauties skaidrībā vai jāzaudē viss. Bez žēlastības. Tie joki un smiekli tikai sadzīvē. Māksla bez kompromisa. Visu vai neko.“

Tāds viņš bija – visu vai neko un prom no matērijas. Tas parādās viņa akvareļos un zīmējumos. Kaut arī viņam daba bija nepieciešama, viņš nepārtraukti gleznoja un zīmēja ieraudzīto, taču allaž redzētais tika pārmalts personīgās pieredzes dzirnavās. Neatlaidīgi un ļoti personīgi. Dabā saskatītais vienmēr valda viņa gleznās un zīmējumos, nekas nav izdomāts, izfantazēts, sacerēts. Leonīds Āriņš nekopē dabu, daba viņam ir ierosmes avots, viņa paša domu izmantojot, kurā parādīt tīro emociju.

„Man tas, ko var vārdiem izteikt, gleznā neinteresē. Atklāsme ir krāsā, glezniecības būtiskais“.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“