Laika metamorfozes

Palielināt / Enlarge

Atainojums „A“: Skats Pagātnē, un virzienā uz atpakaļ. Skata vieta apm. 300 gads (AD). Horizonts – mūsu ēras iesākums. Redzamas svecītes, un Milzīgs Spožums starp tām, kurš atrodas pie horizonta. Debesis piepilda Milzīgais Spožums. FOTO R.S.&OpenArt.

Palielināt / Enlarge

Atainojums „B“: Skats Tagadnē, un virzienā uz priekšu. Skata punkts – 2025. gads. Horizonts – ap 2050 gads. Redzamas svecītes, Lāpas, un dažas ēnveidīgas figūras. Debesīs Spīdekļi, kas apgaismo pašreizējo Cilvēces Ceļu. Plūsma ieiet līkumā pa labi (līdz apm. 2100 gadam). FOTO R.S.&OpenArt.

Palielināt / Enlarge

Atainojums „C“: Skats Nākotnē, virzienā uz priekšu. Skata punkts – ap 2100 gads. Horizonts – 3000 gads. Redzamas svecītes un Milzīgs Spožums pie horizonta. Debesis sāk piepildīt Milzīgais Spožums. Svecīšu plūsmas iedalās vairākās lielās joslās. FOTO R.S.&OpenArt.

Palielināt / Enlarge

Atainojums „D“: Skats Nākotnē, virzienā uz priekšu. Skata vieta ap 2700-2800 gads. Horizonts – 3000 gads. Debesis piepilda Milzīgais Spožums. Redzama vienota svecīšu Plūsma, un tai paralēli iet daudzas individuālas svecītes. Pie horizonta vienotā Plūsma top vēl plašāka. FOTO R.S.&OpenArt.

Starptautisko Gaismas Dienu pasaulē atzīmē 16. maijā. Tam šogad esmu veltījis savu rakstu Laika metamorfozes.

Iesvaidīšana

Žēlastība, apžēlošana, spēks un mīlestība lai ir ar tevi, cienījamo lasītāj/a. Un tev netieši piedaloties šai svētceļojumā, kurā esmu devies, lai tev stiprinājums Ticībā un labā sirdsapziņā vairojot visa veida labus augļus savā dārzā, kur Tam Kungam par godu visi Bērni ir dzimuši un visi Radījumi nes savu vārdu. Lai ar tevi ir Lielais Eņģelis, kurš pilda Tā Kunga Gribu un tura Lielo Lukturi apgaismodams tavu ceļu, kad tu esi svešatnē – tev stāstīdams par Mājām, un kad tu esi pie sliekšņa – tevi drošinājis, un kad tu esi meklējis – tad Tas Kungs ir atradis tevi pašu, jo VIŅŠ ir dāvājis tev Sevi, lai tu esi Viņā un Viņš ir tevī, gan secīgi un vairāk, gan uzreiz un pilnīgi, gan vienmēr šeit, un mūžīgi tur! Es tevi paņemu pie rokas, cienījamo lasītāj/a, un tikai ar tavu atļauju – noliecos pie tevis un noslauku tev kājas no zemes putekļiem, un tad pieceļos, un tikai ar tavu atļauju – apslacīju tev galvu ar kalnu avota ūdeni: vienreiz virs hipofīzes, otrreiz virs kreisā pleca, un trešoreiz virs labā pleca. Ja tu esi gribējis un pieņēmis, cienījamo lasītāj/a, tad tu tieci aicināts/a šīs minūtes nākt man līdzi. Tad nu dosimies Ceļā!

LAIKA METAMORFOZES

Ja IZIET uz Atklāsmes līmeni, tad Cilvēces gaita izskatās kā milzīga svecīšu jūra, kas kā lēna upe mierīgi plūst uz priekšu. Šur un tur atmirdz pa Lāpai. Te viena Lāpa...tur otra Lāpa..tur vēl trešā... Tāds izveidojas skats Tagadnē...(skat.zīmēj. „B“).

Tādā veidā, un saņēmis visas vajadzīgās atļaujas, es savu nekautrīgo, Dieva bērnam raksturīgi ziņkārīgo, un Esības bezgalīgam pētniekam raksturīgi – zinātkāro SKATIENU sāku virzīt pagātnē... cauri gadsimtiem arvien dziļākā Pagātnē, ar vislielāko cieņu un bijību izturoties pret mūsu civilizācijas vēsturi...nevienam nepieskardamies un nekur neko neaiztikdams... iepriekš nezinādams un negaidīdams – ko un KAD es varētu sastapt...

Man it kā virzoties gar kādu laika skalu, šī svecīšu jūra ar Lāpām nāk un iet...nāk un iet... reizēm šķiet, ka atsevišķu svecīšu pulki paliecās manā virzienā it kā apjaušot manu klātbūtni... Reizēm likās – kāda no tām rezonēja ar mani tik dziļi, ka tā varēja būt bijusi es pats – pirms septiņsimt gadiem...un tad vēlreiz pirms piecpadsmit gadsimtiem, un tad vēl... Un reizēm, atstājot aiz sevis gaismas svītras, ar Pērkonam līdzīgu skaņu abos virzienos garām patraucās mazāki un lielāki dažādu formu un krāsu objekti... Bet citādi vienmērīgi mainījās tikai svecīšu un Lāpu plūsma – citreiz īsākus citreiz garākus Ceļa līkumus veicot – šai cilvēciskās civilizācijas Laika ritumā uz Zemes...

Par atainojumu zīmējumā „A“

Tā pēc kāda ilga laika, kas mērāms gadu tūkstošos (bet manā relaksētajā pozā klubkrēslā bija pagājušas savas 7 minūtes)...pie horizonta skaidri, nepārprotami un arvien žilbinošāk – sāka parādīties Spožums... Ak, Kungs!... šai veidā Tam izdodas tuvoties tikai apmēram līdz 3. gadsimtam, kad Spožums kļūst Gara Acīm neizturams... pie apvāršņa skaidri ir redzams Milzīgs Spožums, kas atrodas starp svecītēm un Lāpām, bet salīdzinājumā ar tām – ir pielīdzināms SAULEI... tā kā, kad mēs ikdienā fiziski skatītos Saulē, ko ilgāk par dažām sekundēm nevar... pēc intensitātes savus 2 miljonus reižu Spožāks par jebkuru svecīti vai Lāpu... salīdzinoši ar To visas svecītes un visas Lāpas izskatījās VIENĀDAS... uz laika skalas Tas atrodas tur, kur norāda uz mūsu ēras iesākumu... es skatījos no 300 gadu distances ar plati ieplestām Gara acīm kādas desmit sekundes....un sāku apžilbt, tad novērsos... Milzīgais Spožums apgaismoja visas svecītes un visas Lāpas cauri Laika plūsmai no Sevis simtiem gadu uz priekšu... Tas apgaismoja vairāk kā tūkstot gadu uz priekšu... Tam avots atrodas tur, kur ir mūsu ēras iesākums... Spožums bija tik intensīvs, ka es varēju uz to tieši SKATĪTIES tikai no trīssimt gadu attāluma, ne tuvāk (skat. zīmēj. „A“)... tomēr, palielinoties Laika distancei, šis efekts samazinājās... un beidzot no 13.-14. gadu simteņa attāluma, Tas gandrīz vairs nebija saskatāms... es sāku gauži raudāt...(dziļā meditācijā Dvēselei ir savi ceļi un savas izjūtas, ko prāts nekontrolē)... Jo diemžēl nav tā, ka Tā stari sniegtos cauri Laikam vienādā intensitātē.... Tā diemžēl nav... Es atklāju, ka aptuveni sākot ar 13-14. gadsimtu – Astrālu piepildīja Lāpu gaisma, svecīšu gaisma, un atsevišķu Spīdekļu gaisma, kas nebija uz Zemes, bet Debesīs... un tad es izdarīju vēl vienu lēcienu (par to citreiz)... un pēc tam atgriezos izejas punktā, tagadnē. Ar to mans Pagātnes ceļojums bija beidzies.

Es biju personīgi pārliecinājies, ka Laika distance darbojas apvērsti Telpas distancei. Jo lielāks attālums Laikā – jo vairāk kliedējas Gara Spēks. (Telpas princips, kā zināms, ir apvērsts: jo lielāks attālums Telpā – jo vieglāk sasniedzams Gara Spēkam). Tādēļ, mums ļoti svarīgi ir LIELO NOTIKUMU oriģinālteksti. Tie ļauj pietuvoties tieši oriģinālajam notikumam cauri Laikam. Tāpat ļoti svarīgi ir Tempļi – Baznīcas. Jo tur viss ir ierīkots tā, ka tas veicina Telpas/Laika/Spēka/Vielas metamorfozes, un palīdz Garā pietuvoties oriģinālajam notikumam cauri Laikam. Bet ir jāzin, ka Spožuma Avots darbojas tieši Tagadnē tikpat un vēl vairāk kā Pagātnē – kā pirms 2000 gadiem. (Tomēr, Viņa darbība maina raksturu, un tas ir daudziem neizprotami, par to vairāk citreiz).

Es noskurinājos. Tad, entuziasma piepildīts, no visa piedzīvotā burtiski spārnots, vienlaikus gan nedaudz noguris, gan no Milzīgā Spožuma tuvuma Gara spēkus smēlies, – pēc īsas pauzes nolēmu savu svētceļojumu turpināt, un doties N.Ā.K.O.T.N.Ē... Pirms tam es piegāju pie spoguļa, un pārsteigumā atklāju, ka mana seja viegli spīdēja, bet spogulis aizmiglojās (to neviens cits neredzēja jo dzīvesbiedre Marita nebija mājās, bet vakarā efekts bija pārgājis).

Ceļojums Uz Priekšu

Nākotne ir principā viena svecīšu un Lāpu plūsma, kas principā tāpat izskatās kā līkloču līnija – Uz Priekšu, tomēr tur var manīt savas nianses... tās uzreiz nav pamanāmas, bet ilgāk vienā punktā raugoties, varēja manīt, ka tās atspīd un izdziest, atspīd un izdziest... šo tēmu zinot iepriekš, šo fenomenu var izskaidrot kā paralēlo realitāšu klātbūtni Esībā, kuras atrodas ārpus mūsu Realitātes, bet tiek piedāvātas kā variācijas... tās tiek piedāvātas kā varianti tam Ceļam, pa kuru gribam iet kā civilizācija un kā indivīds, pa kuru izvēlamies doties... nerunājot nemaz par bezgalīgi daudz variantiem, kas tādā gadījumā rastos kustībai horizontālā plāksnē – pa labi un pa kreisi, tad vertikālā plāksnē to kā likums ir TRĪS... viens iet Uz Augšu, otrs Taisni, un trešais uz leju. Uz Augšu principā lēzeni dodas VISA SVECĪŠU JŪRA tās kopumā... bet arī pievēršot uzmanību atsevišķiem posmiem, varēja manīt, ka tie reizēm noslīd, reizēm paceļas (līdzīgi kā jūras viļņi), bet kopējais vektors saglabājas – lēzens Uz Augšu, paldies Dievam!... (Šeit atklājas tā zīmējuma noslēpums, kurā Eņģelis uzvarēdams stāv pūķim uz purna. Pūķim ir atvērta mute, bet VIRS tās atrodas Ceļš Uz Augšu. Pūķa mutē mēle izloca ceļu uz augšu uz leju uz augšu uz leju u.t.t. – tas ir ceļš, kurā kopējais vektors šūpojas un rezultātā nemainās. Un pūķa mutē uz apakšējās daļas – atrodas ceļš uz leju. Tādējādi TIKAI VIRS pūķa mutes ir augšupceļš. Zīmējums nav morāle, bet tas ir simbols iespējamiem Trīs Virzieniem Vertikālā Plāksnē Cilvēces Ceļam Laikā.) Šī milzīgā svecīšu jūra kā vienmērīgi plūstoša upe man atklājās kā Cilvēces Ceļš Laikā, kurš lēzeni lēzeni virzās UZ AUGŠU. Lai pateicība Dievam Tam Kungam!

Par atainojumu zīmējumos „C“ un „D“

No Tagadnes turpinot kustību uz priekšu, pēc aptuveni 100 gadiem sāk ataust Milzīgs Spožums pie tāla Nākotnes horizonta, kam pēc 300-500 gadiem pieaug intensitāte... Tas atrodas pie horizonta līnijas, kas uz Laika skalas ir 3000 gads (skat.zīmēj. „C“)... tuvākais skata punkts, no kura bija iespējams TIEŠI raudzīties Milzīgajā Spožumā, bija 2700-2800 gads (skat.zīmēj. „D“). Veicot kustību pa vairākām iespējamām Nākotnes līnijām (es to izdarīju četrreiz), kuras tiek piedāvātas kā variācijas, VISOS gadījumos ap 3000 gadu ierodas Milzīgais Spožums... un jāzin arī, ka Tas ir lieliski aizsargāts – jūs nevarat smelties no Nākotnes Spožuma spēkus bezgalīgi... katram ir, teiksim – viena doza (varbūt dažas), un tad vajag to likt mierā. Pietiek ar grandiozo atziņu, ka VIŅŠ NĀK. Spēkus vajag smelties no Tagadnes.

Pēc tam vakarā ejot pa ielu, mani pārņēma tāds prieks, ka es varēju lidot...burtiski. Nācās sevi pievaldīt jo – ko nodomātu citi... Efekts saglabājās trīs dienas.

Pēcvārda vietā

Principā, cienījamo lasītāj, ja gribat un protat, tad par visu jūs varat meditācijā pārliecināties pats/i. Bet droši vien tam būs bijis vajadzīgs gadiem prakses garīgā laukā, un meditācijas jomā, kas manā gadījumā ir 30 gadi. Zīmējumos, cik labi vien varēju, centos atainot šos iespaidus. Jāzin arī, ka jebkura kustība Pagātnē tērē divreiz vairāk enerģiju nekā kustība Tagadnē. Un kustība Nākotnē tērē sešas reizes vairāk enerģiju neka kustība Tagadnē. Ja jums tas ir atausis, tad lūdzu esiet dievbijīgi, esiet atturīgi. Nevajag savu organismu pārpūlēt. Tas ir kā Svētceļojums. Un šai kontekstā tas tiešām IR Svētceļojums. Vai gan par to Jānis nerunā savā Atklāsmes grāmatā?... Pie tam šodien tas ir vieglāk izdarāms nekā bija iepriekšējos gadsimtos. Tam ir savi iemesli (par ko vairāk citreiz). Pēc pāris gadu simtiem uz Zemes būs tehnoloģija, kas to atbalstīs, un katrs pieaugušais interesents varēs to veikt personīgi. Un vēl pēc tam tā būs kā norma apmācībai skolās u.t.t. Līdzīgi kā mēs 1980ajos glaunās skolās tikām sagatavoti darbam ar rakstāmmašīnu, kas pēc datoru revolūcijas ļāva uzreiz strādāt ar klaviatūru, kamēr citiem nācās vēl tikai apgūt pamatus. Tāpat Cilvēce apgūs Laika metamorfozes principus. Te jāpiemin, ka Laika daba pieder pie cilvēkam Izzināmā. Bet Laika uzbūve pieder pie cilvēkam Neizzināmā. Cilvēkam nav dots mainīt Harmoniju un Mūžību. Viss pārējais ir cilvēka spēkos. Un tas ietilpst arī Tā Kunga dotos uzdevumos cilvēkam, ko Viņš ir skaidri norādījis Piecās Lielajās Reliģijās (skat.LL Nr. 841 rakstu „Lietuvēna krusts kā cilvēka simbols“)*. Tie uzdevumi nemainās līdz apm. 3000 gadam. Tad Cilvēcei nāk jauni uzdevumi, par ko šobrīd drīkst pateikt tikai to, ka tie saistās ar darbību pāri par Zemes robežām – Kosmosā, un tajos ietilpst kultūras nešana citām civilizācijām – Visumā, kuras uz mums jau gaida kā uz Glābējiem. Viņi jau ir informēti par mūsu ierašanos, kas sagaidāma pēc apm. 500 gadiem. Viņi jau rada vietējās reliģijas, zīmē mūs uz savām ikonām, un gudro kā vajadzētu uzvesties, kad ieradīsimies, un gaida mūs ar bērna paļāvību... Bet mēs? Ko MĒS darām? Mīļais cilvēk, kā mēs uzvedamies uz Zemes? Mēs vēl negribam pabarot savus nabadziņus Āfrikā un citur, un negribam tiem palīdzēt tikt zem jumta un drošībā, kas šodienas iespējām būtu sīkums!!! Tad ko mēs mācīsim CITIEM, – kā veidot harmonisku civilizāciju? Vai kā izturēties pret saviem vismazākajiem? Padomāsim par to. Un palūgsimies par mums pašiem. Un par visiem.

Savukārt, kas attiecas uz abstrakto Laika skalu kā tādu, tad var pateikt sekojošo: mūsu Zemes Cilvēces ietvaros – tā sniedzas uz priekšu apm. 39 miljoni gadu tālā nākotnē, un uz atpakaļ tā sniedzas apm. 1 miljonu gadu tālā pagātnē. No tā var izdarīt vairākus secinājumus. Un, kā jau teicu, to principā katrs var pārbaudīt pats/i.

Paldies par uzmanību.

Mūsu Tēvs debesīs.
Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāka Tava Valstība.
Tavs Prāts lai notiek kā debesīs
Tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.
Un piedod mums mūsu parādus,
Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā,
Bet atpestī mūs no ļauna.
Jo Tev pieder Valstība, Spēks un Gods
Mūžīgi mūžos.

Amen.

Mācītājs Raimonds Sokolovskis

P.S. Laiks ir reāls. Pagātne un Nākotne – tās tur tiešām eksistē. Lūdzu saprast mani pareizi – es uzreiz „atkrustos“ no zīlēšanas. Pie tam, visbiežāk tā nepārsniedz Tagadnes robežas, bet pasniedz sevi kā informāciju. Savukārt, faktiskā informācija atrodas Laika plūsmā.

* https://laikraksts.com/raksti/13409