Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dace Lielā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dace Lielā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dace Lielā. FOTO Māris Brancis.

Dace Lielā ir viena no tām gleznotājām, kura glezno, nemēģinot kaut ko īpaši izcelt vai pateikt. Viņa pati intervijā saka: Man tuvāks ir tas, ko redzu katru dienu, ikdiena. Nekad neesmu speciāli gājusi ainavu meklēt. Tās atrodu, kad staigāju ar suni vai tāpat vien pastaigājos, teiksim, eju apgaitā gar pļavu skatīties, vai cūkas nav kaut ko izrakušas. Tas apliecina, ka viņa glezno sev, nevis lai kādam parādītu ieraudzīto. Bez gleznošanas viņa „nebūtu savā ādā“, kā mēs triviāli mēdzam sacīt. Triviāli būtu arīdzan sacīt, ka gleznošana ir viņas dzīvesveids. Bez gleznošanas viņa nebūtu Dace Lielā.

Kad iepazinos ar izstādi galerijā Daugava divu mēnešu laikā, kas bija skatāma no 5. marta līdz 3. maijam, šķita, ka māksliniece ar šīm ainavām grib atgādināt skatītājam par kādiem notikumiem mums apkārt, bet tikai ar citiem līdzekļiem – ar kokiem biezoknī, ar mežezeru, kas var asociēties ar pagājušā gada katastrofāliem plūdiem vai negaisiem Kalnciemā vai Jelgavā, ja jau es pats to esmu piedzīvojis. Kādā citā dabas skatā gleznotāja rāda vētras nolauztos kokus, nogāztus krūmāja biežņā un salīdzina ar nežēlīgo karu Ukrainā, kur pilsētas tiek noslaucītas no zemes virsas, kā tas bija 1944.gadā Jelgavā, kad karoja divi pasaules iekarotāji Staļins un Hitlers. Taču tad ieskatījos sarakstos un sapratu, ka varbūt Dace Lielā arī domā un jūt kā es, tomēr uz audekla ar akrila krāsām viņa attēlo pavisam ko citu – to, ko dzīvē ieraudzījusi.

Viņas ainavas ir pilnas miera, klusuma, stabilitātes. Liekas, ka mūsu acupriekšā ir civilizācijas neskarta daba tās pirmveidolā, kā pēc pasaules radīšanas. Tādēļ šīs gleznas nav kādas konkrētas vietas iemūžinājums vai fiksējums ar mobilo telefonu, kā tagad esam pieraduši iemūžināt ieraudzīto. Diez vai daudzi skatītāji atcerēsies, ka reiz – gadus 15-20 atpakaļ – Dace Lielā gleznoja arī figurālas kompozīcijas, kurās viņa ļoti jūtīgi atsaucās uz sabiedriskajām aktivitātēm. Šobrīd par to lasām tikai viņas biogrāfijā un ir izsvītrots no viņas dzīves. Izmests no galvas arī tas, ka izstādes autore 1981.gadā ir beigusi Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu, studijas turpinājusi Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā. Bez glezniecības Dace Lielā tāpat nodarbojusies ar sienas glezniecību, grāmatu ilustrācijām, ar interjeriem, piedalījusies ne vienā vien konkursā un saņemti daudzi apbalvojumi. Tā vien liekas, ka viņa tagad no pagātnes novērsusies, izbauda šo mirkli un glezno.

Māksliniece atzīstas: „Man svarīgāk ir tādas lietas kā debesu un zemes attiecība, apgaismojums, materialitāte, zīmējums. Jābūt kādam īstenības vai patiesības momentam“. Gleznotāja uzsver, ka „nekad negleznoju, ko nezinu“.

Lūk, tātad māksliniece savās ainavās neieliek ne filozofiju, ne kādu pārdzīvojumu vai notikumu, bet attēlo īstenību, kurā šajā mirklī mēs mītam un kas mums apkārt.

Patiesums ir Daces Lielās mākslas būtība. Patiesuma cita šķautne ainavā ir nepārtrauktība. Parasti gleznotājs, iemūžinot vienu dabas gabaliņu krāsās uz audekla, paņemot no realitātē ieraudzītā tikai fragmentu. Taču, kad sastopamies ar Daces Lielās darbiem, šķiet, ka aiz rāmja robežām dabas skats turpinās – tā, kas ir dabā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“