Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no festivālā. Priekšā: Oleksijs Poda. Ukraina. „Vovkulaks-vilkacis“. (2. vieta). FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Oleksijs Poda. Ukraina. „Vovkulaks-vilkacis“. (2. vieta). FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Agnese Rudzīte-Kirillova un Sanita Rāvīņa. „Pegasa māte – Madūzas stāsts“. Latvija. Demo skulptūra. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

I Made Sutama. Indonēzija. „Ragana“. Žūrijas simpātiju balva. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vladimirs Veselikovs. Bulgārija. „Ikars“. FOTO Māris Brancis.

Pasaules situācija nosaka to, ka no daudz kā jāatsakās, lai palīdzēt Ukrainai karot ar 21. gadsimta lielāko ļaundari un mūsdienu svešu zemju iekarotāju Putinu. Šī iemesla dēļ Jelgavā ikgadējais starptautiskais smilšu skulptūru festivāls nesaņēma pietiekoši finansiālo atbalstu kā citgad, tādēļ rīkotājiem bija jāsaīsina tā ilgums – no divām dienām līdz vienai.

Kas to zina, varbūt tas notika tādēļ, ka festivāla tēma bija Mītiskie tēli, kādēļ centrālās skulptūras veidotājas tēlnieces Agnese Rudzīte-Kirillova un Sanita Rāviņa izvēlējās visai slidenu tēmu Pēgasa māte – Medūzas stāsts. Medūza sengrieķu mitoloģijā ir viena no trim māsām gorgonām, kura vienīgā ir mirstīga. Viņā iemīlas jūras dievs Poseidons un iegūst to. Vienā no versijām Atēna saskaitās par šo mīlas sakaru, tādēļ iedod Persejam vairogu un liek viņu nonāvēt. Persejs paklausa un ar zobenu nocērt Medūzai galvu. No viņas asinīm piedzimst Pēgass, mītiskais zirgs, dzejnieku iedvesmas simbols. Medūzas, tāpat kā visu gorgonu, galvu rotā čūskas. Tās arī ložņā ap šīgada Medūzu. Protams, ne jau šī teiksma radīja lietu, kas nedēļu traucēja māksliniekiem īstenot savus tēlus smiltīs, taču ir vilinoši uzvelt vainu ne tik daudz uz meteoroloģiskiem apstākļiem, cik uz kādiem augstākiem debesu spēkiem, kā mums šķiet būtu pareizāk un kas lemj mūsu likteni.

Uz 19. starptautisko smilšu festivālu par tēmu mītiskie tēli bija iesūtītas 35 skices, no tām rīkotāji izvēlējās 15 autoru piedāvājumus. Uz Jelgavu devās 15 tēlnieki no 11 valstīm – Latvijas, Lietuvas, Nīderlandes, Ukrainas, Polijas, Indonēzijas, Somijas, Indijas, Čehijas, Kanādas un Bulgārijas, lai savus izraudzītos tēlus realizētu smiltīs. Smiltis ir visai viltīgs materiāls tēlniecībai, taču arī tajā, kā pierāda šīgada konkurss un citas reizes, var izveidot ļoti pievilcīgas un ļoti saistošas lietas. Katrs no autoriem sameklējis kā savas, tā citu tautu mitoloģijā iztēli rosinošus sižetus, kas simpātiski skatītājiem.

Jāteic, ka daļa tēlnieku Jelgavā jau ir viesojušies vairākkārt, taču skulptūras veido arīdzan jauni autori, piemēram, no Indijas.

Pirmo vietu ieguva lietuviešu tēlnieks Tautvils Paviļonis, kur darina, gan ledus, gan smilšu un pat koka skulptūras mūsu pilsētā. Šoreiz viņa Kaukulis pārspēja citus. Tas vēsta par baltu cilšu mitoloģisko garu, kurš nes mājai svētību un labklājību un sargā tās iemītniekus. Darbs atšķirībā no citiem liekas pat ļoti askētisks un vienkāršs. Tieši šajā nolasāmībā ir skulptūras spēks, pie tam šajā materiālā nav redzēta tik izteikts portretiskums.

Arī ukraiņu skulptors Oleksijs Poda ir visai biežs viesis mūsu festivālos. Šoreiz viņa Vovkulaks (vilkacis) piesaista ar savu izteiksmību un daudz nozīmību, tādēļ tas saņēma II vietu. Savukārt trešais labākais darbs ir Kanādas tēlnieces Isabelle Gasse darbs Vendigo, kura ideja gūta no šīs valsts pamatiedzīvotāju mitoloģijas un ataino monstrozu cilvēkēdāju, kas klīst pa mežiem, baidīdams cilvēkus. Tēlniece arī pacentusies detalizēti attēlojot katru šī briesmoņa sastāvdaļu – augumu, ikvienu locekli un tā apkārtni.

Žūrijas simpātijas ieguva indonēziešu skulptors I Made Sutama par darbu Ragana, kurā attēlots mītiskas, spēcīgas sievietes tēls. Viņa savu spēku gūst sievišķībā un dzīvojot saskaņā ar dabu.

Arī citi darbi nebūt nav sliktāki. Katrs apmeklētājs var izraudzīties sirdij tuvāku tēlu. Piemēram, tiem, kam tuvākas ir sengrieķu leģendas, var iepatikties ukraiņu skulptora Artema Somoilova Dēmons, bulgāra Radko Valčeva Sirēna vai viņa tautieša Vladimira Veselinova Ikars, kas izceļas ar saviem apjomiem un detalizētu stāstījumu. Latviešiem neparasts ir indiešu mākslinieka Balaji Varaprasad Akunuru, kurš attēlojis vienu no svarīgākajām hinduisma dievībām Šivu kā grandiozu portretu ar kuplu un garu matu ērkuli un citiem atribūtiem. Negribu aizmirst atzīmēt arīdzan latviešu mākslinieces Zīles Ozoliņas-Šneideres veikumu Mīlestības un skaistuma sargātāja, iemiesojot smilšu materiālā senskandināvu dievieti Freiju.

Smilšu skulptūras, kā allaž, ievada skatītāju jaunā, vēl neiepazītā, bet pievilcīgā pasaulē.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“