Rūdīto lakstīgalu salidojums

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Višķu baznīcas tornī raitā solī uztecēja daļa no kora „Kalme“ dalībniecēm. Pat paguvām pāris vārdu pārmīt ar dievnamā satikto žurnālisti Daci Stirāni. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Mazajam Naujienes Mūzikas un mākslas skolas muzikantam Timuram šie ir pirmie plašie svētki. Viņa skolotājam Voldemāram? – Kas to vairs varot saskaitīt… FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Deju laikā jaunieši no kolektīviem „Laismeņa“ un „Teiksma“ tā vien šķiet, vairāk atradās lidojumā nekā ar pilnu pēdu uz skatuves dēļiem. (Foto mēģinājuma laikā, treniņa tērpos.) FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Lieli un mazi, veci un jauni muzikanti pulcējas zem savu sugu transparentiem. Pūtēji prot izmantot katru svabado brīdi: apsveikt goda reizē savējos, apspriest jaunumus. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Katros dziesmu svētkos ir iespēja izvēdināt senču pūru lādes. Limbažniece Ingrīda Briede apvilkusi tēva mātes – speciāli 1940. g. svētkiem – izšūto blūzi. Vainagu rūdītā koriste zibenīgi sapina no līdzi ūdens burciņā paņemtām dzimtās puses pīpenēm un Stropu meža mētrām. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Arī es izvēdināju dzimtas relikviju – māmiņas, Pededzes puses meitenes, 1948. gadā austo un izrakstīto Lielvārdes tērpu, ar kuru tapšanu viņa iesakņojās draugos un Siguldas pusē. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pošas lēdurdznieces, viņu kopējā vēsturiskajā vizītkartē iemūžinātas tautas gara bagātības un Garlība Merķeļa piemiņa. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Vakara koncerta kopskats Stropu estrādē, pilnā kā darbīgs bišu strops. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Radio 1 tiešām bija vērts atbraukt, cilvēki tiešraidi bija klausījušies ar lielu interesi. Žēl, ka Latvijas TV notikumam veltīja vien pāris mazu sižetiņu. FOTO Anita Mellupe.

Nav tiesa, ka līdz ar ganiņu iesoļošanu aizvēsturē latvieši zaudējuši agro rītu burvību: joprojām mūsu zemē netrūkst ļaužu, kuri ne amata, bet idejas dēļ, spiesti rītos pamosties miega pilnām acīm. Un balvā ieraudzīt visu to, ko sniedz vien rītausma. Dziesmu svētku kulminācijas gados agro putniņu statistika pieaug maksimāli. Tāds bija arī 1. jūnija rīts, kad dziedātāji, diriģenti, muzikanti un dejotāji no visiem (patiesi!) novadiem posās ceļā uz Daugavpili.

Kopā ar sieviešu kori „Kalme“ esmu klausītājas statusā, limbažnieces, lai piedalītos Latgales lielkoncertā Dod man spēku, nebaidīja nedz jaunais repertuārs, nedz tālais ceļš. Jā, ceļš allaž ir svētku uvertīra. Uzreiz aiz Bērzkroga caur miglas plīvuru mūsu redzes lokā iznira: gan ķēve ar kumeliņu, gan balto un raibu gotiņu ganāmpulku muguras, gan stirnbuku ragi, gan dzērvju un stārķu cerīgās brokastu pastaigas. Ap Madonu mūsu skatus nošausmināja lietavās pārplūdušie vasarāju lauki, pār kuru zilajiem ielāpiem riņķo ķīvītes, pīles un pat kaijas. Uz putnu klizmu rēķina, pavisam atklāti uzglūnot, cerēja ieturēties lapsa kūmiņš – ja noriskēs saslapināt ķepas. Zemu planē vanadziņš, dabas liktenīgajā barības ķēdē piefiksējot kādu sausu, uz cinīša aizsnaudušos pelēnu. Upe Malta putoja kā brūns šampanietis, aiz tās tilta drīz vien ieraudzījām pirmo, Latgalei tik raksturīgo, ceļmalas krustu! Izlasāmi uzraksti latgaļu valodā, – tātad mūsu galamērķis vairs nebija tālu. Pirms Višķiem Saule uzsmaidīja ikvienam šodienas ceļotājam un mākoņos neslēpās visas garās dienas gājumā.

Lai kājas no garās sēdēšanas atmodinātu, pieturam pie neparastā manierē celtās Višķu baznīcas. Dievnamā skan dziesmas, kādu laika sprīdi esam arī svētrīta varā un tad kā dāvanu saņemam atļauju uzkāpt 101 pakāpienu – pie zvana torņa! No skata laukuma paveras Latvijas tumšzilo mežu un zilo ūdeņu akvarelis. Tas ir mūsu īstais starts visai emocijām dāsnajai dienai, noskandinām pantu no Stāvēju, dziedāju!

Daugavpils Stropu estrādē viss liecina par kapitālu atjaunotni, maigais zāliens starp solu rindām sakuplojis sprīža garumā un atstāts nenopļauts – būs vien nākamajām paaudzēm mums jātic, ka Daugavpilī todien zāle bija viszaļākā! Lielpilsēta savas 750. gadadienas svinības attapīgi apvienojusi ar Latgales dziesmu svētku aizsākumu 100 gadi un vēl kādu, mazāk priecīgu dienu – 85. pavasari, kopš Daugavpilī izskanēja pēdējie brīvās Latvijas dziesmu svētki. Toties 1990. gadā tieši šajā veco priežu ieskautajā estrādē atdzima atjaunotās Latvijas dižsvētki! Latgalieši nekad neaizmirst cildināt daudzus senos diriģentus un mūzikas skolotājus, visā Latvijā zināmā Terēzija Broka – šī rudeņa simtgadniece.

Esam viens no 139 kolektīviem, ar pirmo soli svinību vietā iekūstam 3600 dalībnieku pulkā un raiti uz priekšu ritošā mēģinājumā. Nekas, itin nekas šeit nav iekalts drudžainu drošības noteikumu važās, un pats galvenais – pēc mēģinājuma virsdiriģents Jānis Baltiņš visus iesaistītos pelnīti uzslavē: sadziedāšanās noritējusi ļoti veiksmīgi, tikai ar 2 minūšu kavēšanos! Kur vēl kas tāds pieredzēts?– ja nu vienīgi AU Kultūras dienās!

Šeit nepārrakstīšu koncerta programmu, nenosaukšu visus, kuru idejas un centieni bija sacementējuši šo dienu, vakaru un nakti. Minēšu vien iespaidus, kuri mani pārņēma kā ierindas klausītāju. (Ko tur liegties, nav vērts, es tautas mākslas brīvdabas koncertus eju ne klausīties, bet skatīties.) Pirmkārt, gribu uzslavēt faktu, ka no sirds skanēja visas dziesmas! Tās bija melodiskas un sirsnīgas. Pat es bez dižas piepūles varētu apgūt tādu repertuāru, nošu lapas nehipnotizējot. Otrkārt, dzejnieces Annas Rancānes scenārijs un mākslinieciskā vadītāja Jevgeņija Ustinskova stingrā roka pieveica kaiti, ar kuru hroniski sirgst mūsu Mežaparka lielkoncerti: nesamērīgs garums un ap un par tēmu deklamēta liekvārdība. (Koristi, šīs nenogurdināmās pašmāju lakstīgalas, nav publiski cēlos tekstos jāpārliecina par svētīgo darbu, ko viņi uzņemas: gadiem pabīdot malā kādas citas interesantas nodarbes un saraujot īsumā mājas soli,– ziedojot dārgo laiku mēģinājumiem, koncertiem tuvākiem un tāliem koncertiem.)

Treškārt, koristu reakcija uz notiekošo ir pats, pats objektīvākais vērtējums visam tam, kas notiekās uz skatuves. Dziedātāji nekad neuzgavilēs formālu apsveicēju obligātajām runām. Stropu estrāde šajā koncertā nedemonstrēja arī puķu kalnus, urravas un bučas diriģentiem un mūzikas autoriem, bet emocionāli reaģēja uz katru diriģenta izteiktu repliku, aizrādījumu un joku. Dziedātāji gavilēja par jauno dejotāju spriganumu un profesionalitāti gan mēģinājumos, gan koncerta laikā. Ne vienai vien dziedātajai tik dinamisks priekšnesums pat esot aizmanījis skatu no nošu raksta!

Ceturtkārt, muzikantu rindās bija ļoti daudz jauniešu, pat bērnu. Sevišķus aplausus izpelnījās Latgales apvienotais akordeonistu orķestris, kura darbībai arīdzan nopietna vēsture – jau gandrīz 70 gadu. (Kas par maģiskiem žestiem diriģentēm Tatjanai Saratovai un Zanei Vancānei!) Piektkārt, ļoti daudzi no 39 koncertā paredzētajiem gabaliem bija Latgalei pietuvināti, arī latgaļu valodā dziedāti. Koncerta vadītāji tos pieteica un komentēja abās valodās, un tas neizklausījās teatrāli. Vai tad, piemēram, skaista muna tāvu sāta, aiz azara augsti kolni, aiz azara bolti bārzi, kur gaismiņa zila ause, skaistā Latgale, baznīca mana vai skaidrā volūda un ružeņka piederīga tikai Latgalei? (PĪMIŅ, BRŌĻ nebiju dzirdējusi, tā tiešām ir mūsu valsts Austrumdaļas himnas vārda cienīga.) Īsteno latgaliešu pašcieņa, pašvērtības izpratne un pacietība pārvērtusi visu mūsu ikdienu: latgaļu valodā iznāk žurnāli un grāmatas, skan balsis radio un TV kanālos. Tas viss ļoti bagātinājis, nevis sašaurinājis mūsu latviskās kultūras robežas. Un noteikti – uz aktivitātēm rosinājis arī lībiešus un sēļus.

Sestkārt, Dziesmu svētki allaž ir kā postaments, uz kura labāk ieraugāmas patiesās vērtības. Šajos svētkos tautas (lasi – koristu un skatītāju) atzinības saule bagātīgi apmirdzēja arī solistus Andri Baltaci un Daini Skuteli, bet it sevišķi Ilonu Bageli – dziesmu Šeit ir Latvija nācās atkārtot. (Arī dziesmu Skaidrā volūda.) Septītkārt, uzmanīgie klausītāji no solu rindām gandrīz nepakustējās – viņi cits citu netraucēja ar Mežaparkā ievazāto māniju – vēlmi pat dziesmas laikā papildināt ēdamā un dzeramā krājumus. (Tiesa, ne viens vien svētku dalībnieks Stropu estrādē tomēr papukstēja par ierobežojumu, ka aliņu sāks tirgot tikai pēc 18 vakarā… Bet nekad nav par ļaunu domās sev atgādināt likumsakarīgo: vieni ļauži nāk baudīt mākslu, citi – tikai atpūsties svaigā gaisā.)

Rūdītie koristi publiku nešķiro, viņi dzied slavas dziesmas pašai dziesmai un mūsu latviskajai kopībai. Es šajā koncertā būtu ļoti gribējusi būt viņu pulkā. Tur – tajās ciešajās rindās – valda īstie svētki, tur viņus nevis šķir, bet pat vieno dziesmu karu rezultāti. Bet es, kā jau teicu, eju baudīt: kā tie kori ierodas, kā mēģina, kā pucējas uznācienam vai gājienam, kā koncerta laikā saaug kopībā, no kuras acis žilbst vairāk nekā no spilgtas gaismas. Mani apbur to diriģentu darbs, kurā nav vietas rutīnai, ar interesi sekoju – it sevišķi tiem, kurus esmu intervējusi – kā laika gaitā mainās viņu skatuviskie tēli… Dziesmu svētki ir satikšanās vieta un laiks, es lepojos, ka šajā krāšņajā kopkorī dzied arī man mīļās Siguldas Teiksmas meitenes. Joprojām – mana mūža galvenā dziedāšanas un gara spēka skolotāja Olga Jakāne. Viņa nevarēja uz Daugavpili nebraukt arī tālab, ka tieši šejienes institūts savulaik deva patiesi atbalstošu iespēju darba virpulī ierautai mūzikas skolotājai augstskolas izglītību iegūt neklātienē. Ne jau viņa vienīgā vidzemniece, kuru spārnojuši Latgales augstskolas izcilie mācību spēki.

Astotkārt, man pieklātos sīkāk ieskicēt arī limbažnieku mājupceļu un tās dienas neparasti lielo un skaidro Sauli – cēli mūs pavadošu un norietošu – kā sarkanais apelsīns. Drusku tā kā kremta doma, ka varbūt mūsu autobuss no pieturvietas izkustējās par ātru? Un izturīgās lakstīgalas šoreiz bija tādas apceroši paklusas… Jā, toties siguldietes esot dancojušas gandrīz kā Jāņu naktī, un viņu kuģis (lasi – autobuss) piestātni atstājis viens no pēdējiem. Iemesls nav tālu jāmeklē: siguldietes uz viena klāja ceļoja kopā ar Krimuldas zēniem. Viss turp un atpakaļceļš ticis pieskandēts dziesmām, kā jau tas Dziesmu svētkos pieklājas. Lai gan no lielākās daļas Latgales svētku dalībniekiem, saprotama lieta, svētku gaitā uzausušais pirmdienas rīts negaida neko citu kā darbu un mājas rūpes. Kā parasti. Bet kas gan būtu šo cilvēku ikdiena bez SVĒTKIEM? Un es no sirds centos klāt neesošiem tautiešiem par viņiem pastāstīt.

Devītkārt? Tik klusus Limbažus nebiju vēl piedzīvojusi: vietējie vēlētāji un ievēlējamie, drošie vien, pašlaik netraucēti pagriezās no vieniem sāniem uz otriem. Uz mums, no autobusa beidzot izbirušām dziesminiecēm, acu plakstus nepamirkšķinot, vērīgi noraudzījās vienīgi priekšvēlēšanu plakātu tēli. Gods kam gods – viņi gadiem ir vietējo kultūras aktivitāšu balsts. Un – kā rūpējoties par mana vēstījuma apļveida kompozīciju – austrumu pusē, tuvāk autoostai, skaistāko vasaras dziesmu pogoja lakstīgala!

Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“

Otrais Anitas Mellupes fotostāsts sērijā KAD DZIESMA un DEJA IZIET IELĀS.