Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Bērnu grāmatu ilustrācijas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Pašportrets (1940. gadi) un vīrieša galva. 1975. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Sēdošā. 1962. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Akts. Biruta. FOTO Māris Brancis.

Galerija Daugava ir parūpējusies, lai mēs atcerētos lielisko gleznotāju un zīmētāju Felicitu Pauļuku (1925-2014) viņas 100. dzimšanas dienā, līdz 28. jūnijam sarīkojot viņas darbu izstādi Tornis. Tās nosaukums nav nejaušs: savulaik sabiedrībā runāja, ka mākslinieces darbnīcā, kas atradās ēkā ar tornīti Lāčplēša ielā uz Marijas [agrāk Suvorova] un Avotu ielas stūra, var iekļūt vienīgi tad, ja gleznotāja ielūdz. Diemžēl to neiznāca apmeklēt, taču, kad Felicita bija spiesta torni pamest un pārcelties uz dzīvi Grīvas masīvā pie gleznotājas Māras Vaičunas, tur gan manas kājas spēra pāri darbnīcas slieksnim. Mākslinieces attieksme atbruņoja ar savu laipnību, atvērtību un pretimnākšanu.

Laikā, kad biju tieši iesaistīts Latvijas izstāžu dzīvē, vienmēr tika gaidīts katrs Felicitas Pauļukas portrets, darināts pasteļtehnikā. Allaž tie pārsteidza ar savu meistarību, ar gleznojuma tehnisko izpildījumu, ar izcilu materialitātes atainojumu, ar garīgo piepildījumu, ar personības atklāsmes dziļumu un bieži vien kompozīcijas neparastumu.

Atceros skati izstāžu zālē Latvija, kad tur parādījās Vladimira Kaupuža portrets – kā tagad izskaitļoju, tas noticis 1983. gadā. Šo kultūras ministru necienīja, tādēļ likās dīvaini, ka šis cilvēks bija nonācis Felicitas uzmanības lokā. Ģīmetne atmiņā palikusi visai miglaini, taču to atgādina reprodukcija Ritas Šmagres sastādītā grāmatā Felicita Pauļuka (1986). Tagad redzu, ka nav jau māksliniece viņu īpaši izcēlusi, saslavējusi. Drīzāk tajā paslēpta zināma ironija. 58 gadu vecais modelis sēž smalkā krēslā visai atraisītā pozā, pārsviežot labo kāju pāri kreisajai, it kā būtu pieredzējis kovbojs. Rokas saliktas aplī ap viņa augumu, vēstot par zināmu noslēgtību, norobežošanos no sabiedrības, neielaižot svešas acis savā lokā. Par personību portretā mazāk pastāstīts. Lielāks uzsvars likts uz glezniecisko risinājumu. Tieši glezniecībai Felicitas Pauļukas ģīmetnēs allaž pievērsta īpaša vērtība. Par to varam pārliecināties arī jubilejas izstādē Daugavā, ja pakavējamies pie Māras Vaičunas vai Ritas Einbergas gleznojumiem, tāpat pie aktiem.

Akti atsauc atmiņā tā saucamo Laimdota Mūrnieka studiju kādreizējā Augusta Annusa darbnīcā ar dabīgo apgaismojumu griestos Kirova [tagadējā Elizabetes] ielas 57. nama augšstāvā. Tajā regulāri pulcējās mākslinieki, lai zīmētu vai gleznotu kailmodeļus. Melsa, ka Biruta Baumane, kura arīdzan daudz strādāja pie aktu glezniecības, šajos seansos tiecās novietoties blakus Felicitai Pauļukai un cieši pētīt viņas skicēšanu. Protams, katra no māksliniecēm uzsvēra savu skatījumu, taču modeļi abām bija vieni un tie paši. Biruta Baumane lielāku vērību pievērsa ķermeņa kontūrām, to izteiksmīgām līnijām un noskaņai, kamēr Felicitai Pauļukai būtisks pats modelis, viņas raksturs, nodzīvotais mūžs, dvēseles stāvoklis.

Tikpat dzīvi ir ogles vai sangīnas zīmējumi, vienmēr spilgti, izteiksmīgi, mākslinieciski augstvērtīgāki. Nereti šķita, ka viņa nelielā zīmējumā atklāj visu modeļa mūžu, pat to, kas slēpts no ļaužu ziņkārajām acīm. Kā zināms, viņas zīmējumi 1940. gadā piesaistīja Mākslas akadēmijas pedagogus, kuri pieļāva, ka 15 gadus vecā Felicita tika uzņemta studentu pulkā. Kara dēļ mācības gan nācās pārtraukt, bet pēc kara atsāka mācības.

Izcilie zīmējumi noveda pie pasteļa, kurā perfekts zīmējums ir viens no vadošajiem izteiksmes līdzekļiem, arī krāsu izjūta. Un tā Felicitai bija izteikti izsmalcināta. To viņai pūrā bija devusi daba. Vienlaikus to palīdzēja spodrināt Jānis Pauļuks, „gleznotāju karalis“, kā viņu dēvēja Felicita, kura bija gan viņam mūza un modelis. „Gleznošana viņam bija skaistuma pielūgsme“, izteicās Felicita Pauļuka. To pašu var teikt arīdzan par viņu pašu.

Izstādē liela vieta ierādīta jubilāres bērnu grāmatu ilustrācijām. Tās ir gluži savādākas par visu pārējo. Bērnu ilustrācijas pilnas dinamikas, kustības, optimisma, neiedziļinoties bērnu raksturos vai dzīves stāstos. Māksliniece uzsver dekoratīvismu, plakni, neieslīgstot detaļās vai sīkumos.

Mūsu mākslas dzīvē šobrīd aizmirst latviešu mākslas meistarus, kuri veidojuši tās lepnumu. Labi, ka ir galerija Daugava, Tukuma un citi muzeji godā mūsu dižgarus.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“