Pa Baltezera puses purviem

Palielināt / Enlarge

Baltezera baznīca. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Skaista pļava ar sveķenēm. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Mitrais mežs. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Vaivariņš. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Pēdas dūņās. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Pastaigas vadītājs Aivars atveldzējas. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Vabolīte dodas ceļā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Bagātīga dzērveņu raža. FOTO Filips Birzulis.

Varbūt kādam lasītājam ir palicis atmiņā mana pērn iesāktā rakstu sērija klīstot pa mežiem. Ar elegantu kavējumu, esmu šogad atsācis šīs veselīgās pastaigas, bet šoreiz ar mazu atšķirību.

Jūnija pirmajā sestdienā, nolēmu nevis iet solo pa kārtējo Mežtakas posmu, bet spert kādus soļus ar kādu ekotūrisma biedrības Zaļie Pārgājieni grupiņu. Klubiņa vadošais spēks, vēsturnieks un ceļotājs Aivars Jakovičs mūs šodien vedīs apmēram 15 kilometrus caur bioloģiski daudzveidīgiem purviem ap Baltezeru, Rīgas ziemeļaustrumu malā.

Mēs ducis ekskursantu savācamies pie Baltezera (arī saukta par Ādažu) Ev. Lut. Baznīcas. Aivars, vīrs ar pliku pauri bet jauneklīgu dzīvesprieku, mums uzreiz atklāj interesantu faktu par šo celtni. Izrādās, rīt, svētdien, apritēs tieši 250 gadi kopš tā ir uzcelta! Skatāmies kā draudzes āvis dodas talkā lai uzspodrinātu dievnamu pirms lielās jubilejas. Liktenis to nav saudzējis – Padomju laikos ne tikai nojauca torni, bet ēka tika izmantota kā kinoteātris, telefona centrāle un kāpostu skābētavu. Šodien tā atkal tiek izmantota paredzētajam mērķim.

Lielā daļa rīdzinieki zina pa Baltezeru vien to, ka Tallinas šosejas rietumu pusē atrodas turīgu ļaužu lepno villu ciemati. Mēs savukārt dodamies uz austrumiem, kur drīz pazūd civilizācijas pazīmes. Grunts ceļa malā paveras plaša pļava ar skaistām rozā puķēm – sveķenēm.

Tikpat bagātīgi zied balti, pūkaini, rododendriem radnieciski vaivariņi. Aivars brīdina, ka pirms ziedēšanas vaivariņi izdala reibinošu smaržu ar narkotisku iedarbību, bet labāk turēties attālāk, jo viņas ir indīgas.

Pēc nepilnas stundas, nonākam nelielā Aļņezera krastā, tad turpinām iet līdz krietni lielākā Jūgezera. Interesanti, ka šī ūdenstilpne neparādās zviedru laiku kartēs, un spriežot pēc apaļās formas, varbūt to ir radījis meteora trieciens tikai pirms 200 gadiem.

Tagad sāksies pārgājiena slapjā daļa. Aivars teica lai paņemam līdzi krokšus vai citus iešļūcamus apavus, lai nopietnās kurpes neizmirktu purvā. Es, protams, aizmirsu paņemt līdzi šos svarīgos atribūtus. Nāksies iet basām kājām. Uzreiz esmu atpakaļ sajūtās, kādas bija pirms septiņiem gadiem, kad devos apkārt Latvijas jūras krastam ar plikām pēdām. Virzība uz priekšu ir apmēram divreiz lēnāka, bet ir brīnišķīgi caur pēdām nedaudz saplūst ar apkārtējo dabu. Šķērsoju meža taciņu, uz kuras mētājas man nekaitīgi mazi čiekuriņi un kociņi, tad dodos pa dūņām, vietām iegrimstot līdz ceļiem. Esmu gandarīts, un pat nemanu tulznas, kuras nopelnīju staigājot pa pilsētu jaunās, neganti spiedošās kurpēs.

Beidzot pievienojos pārējai grupai, kura jau atpūšas pie vēl viena ezeriņa. Tam krasti sastāv no kūdras, kura trīc kā galerts kad uz tās uzkāp. Bet ūdens ir dievīgi atsvaidzinošs. Bauda turpinās izrāpjoties krastā un pavārtoties dūņās – spa procedūra pilnīgi pa velti!

Apsēžos attālāk no grupas, lai iekostos līdzi paņemtās sviestmaizēs, kad pēkšņi redzu ka pārējie jau ceļas kājās un dodas tālāk. Cenšos steidzami nomainīt peldbikses pret ejamiem šortiem, bet drīz vien konstatēju, ka turpinot baskāju tempā esmu pavisam atpalicis. Dzirdu Aivara balsi tālumā saucot, tāpēc steidzami uzvelku zeķes un kurpes, lai tiktu kur jātiek.

Vēl pēc gabala ir jāpāriet ļoti slapjai vietai, kurā vienīgais tilts ir šaurs kritušais baļķis. Nojaušot ka es tāpat no tā iegāzīšos peļķē, atkal novelku kājautus un brienu pāri līdz viduklim. Sajūta – kā ekstram Vjetnamas kara filmā, bet pa laimi uz mani nešauj. Tad, pēdējo reizi, atkal uzvelku kurpes.

Ceļš turpinās pa mežu līdz prāvam pauguram. Aivars stāsta ka tas ir Nabaga kalns, kam blakus atrodas Nabagu purvs. Šie nosaukumi ir radušies, jo te kādreiz mitinājās bēdīgi slavena zirgu laupītāju dzimta. Šis Latvijas stūris ir bagāts ar drūmām leģendām. Cituviet, Aivars rāda kur kādreiz zemniekam Leksim esot bijušas mājas un krodziņš, līdz mājiņu nodedzināja, bet pašu Leksi nogalināja (Aivars nemācēja pateikt, vai jau minētie zirgu zagļi piedalījās noziegumā.)

Pa sausām taciņām, līku ločos nonākam atkal pie jau minētā Jūgezera. Tās malā atrodam ne tikai rozā dzērveņu ziediņus, bet arī pārsteidzoši daudz šo sārto, vitamīniem bagāto ogu. Kā jau allaž, latvietim pļava ir pārtikas lāde. Turpat netālu aug mārsils, dēvēts par Latvijas timiānu.

Tuvojoties noslēgumam, Aivars pastāsta par vēl kādu ezeru ar raibu politisko vēsturi. Pirmās republikas laikā, tam bija iesauka „Ģenerāļa Baloža ezers“, jo tas tika piešķirts Latvijas Bruņoto spēku virspavēlniekam kā atpūtas vieta. Toties PSRS laikā tautā to sauca par „Vosa dīķi“, jo kompartijas pirmajam sekretāram Augustam Vosam te bija pirtiņa. Minētais aparačiks esot bijis godkārs bet slinks mednieks – mēļo, ka viņš ir vai nu šāvis uz nabagiem, pie kokiem piesietiem dzīvniekiem, vai citi mednieki vienkārši šefam atdeva savas nomedītās trofejas.

Tieši šodien visā valstī notiek pašvaldību vēlēšanas, un šie stāsti atgādina, ka ne visi politiķi iztur varas kārdinājumus, tāpēc rūpīgi jāpārdomā, kam atdot savu balsi! Lai neiegrimtu purvā!

Filips Birzulis
Laikrakstam „Latvietis“
www.rigasights.com