Dzimtā valodā ir māte un vīns vēl saldāks…

Palielināt / Enlarge

Agnese Krūze. „Koris“. FOTO Agnese Krūze.

Kad man rodas vēlme rakstīt, angļu valoda atnāk kā izteiksmes veids, kā „izpaust“ sevi uz papīra. Gramatika ir kļūdaina. Mans vārdu krājums ir ierobežots. Reizēm es sniedzos pēc vārda, kas vēl nav ienācis manā mutē...
Kāpēc man nerodas vēlme rakstīt latviski?

Tas liek man aizdomāties. Kāpēc?
Vai tāpēc, ka mans ego vēl aizvien alkst tikt saprasts un redzēts plašākā lokā?
Vai arī tas ir kas smalkāks, dziļāks?
Kaut kas saistībā ar brīvību – manu pamatvērtību?

Ir kaut kas dīvains un maigs tajā, kad rakstu angliski, kaut latviešu valoda bija pirmā, ko manas lūpas iemācījās. Latviešu valoda glabā šūpuļdziesmas, virtuves smaržas, bērnības mežus un visus ko mācījos ko nozīmē lietas pasaulē. Tā sevī nes arī nerakstītos uzvedības noteikumus –kā izklausīties, kā iederēties, kā būt.

Cita veida brīvība

Kad mēs pārceļamies uz citu zemi – vai runājam valodā, kurā nav uzsūkušās mūsu agrīnās atmiņas – mēs atraisāmies no neredzamiem rakstiem.
Valoda nes kultūru.
Kultūra nes gaidas.
Gaidas var kļūt par būriem.

Latviešu valoda man ir svēta.
Taču tā ir arī smaga.
Tā sevī glabā tautas cīņas atbalsis, iemācīto klusēšanu paaudžu paaudzēs un senus emocionālos kodus, kas piezemē un atbalsojas identitātes kaulos.

Tikmēr angļu valoda nav manas mātes valoda, bet tā ir manas kļūšanas valoda.
Tā nezina visu manas būtības vēsturi.
Tā ļauj man pateikt lietas, ko varbūt neuzdrošinātos izteikt dzimtajā valodā vai neatrastu vārdus.
Tur ir vairāk vietas. Vairāk atļaujas. Mazāk senču acis, kas raugās.

Kā reiz sacīja rakstniece Džumpa Lahiri, kura pieņēma itāļu valodu kā savu izteiksmes līdzekli: „Kad es rakstu itāliski, es jūtos kā kāds cits. Es jūtos brīva.“

Attālums kā skaidrība

Daudzi mākslinieki ir radījuši savus spēcīgākos darbus esot trimdā vai rakstot valodā, kas nav viņu dzimtā.

Piemēram Nabokovs, kurš radīja kristāldzidrus romānus angliski ilgi pēc tam, kad bija pametis Krieviju. Vai par Beketu, kurš rakstīja franču valodā, lai „rakstītu bez stila“, atkailinot sevi līdz būtībai. Vai arī Frīdu Kalo un Marku Šagālu, kuri radīja savus ikoniskākos darbus prom no dzimtenes – ilgojoties un atceroties no attāluma.

Kāpēc?
Jo attālums padara skatienu asāku.
Jo tikai attālinoties no gleznas, tu ieraugi to kopumā.
Jo, atraisoties no izdzīvošanas valodas, tu vari pieskarties dvēseles valodai.
 

Ko saka zinātne (un dvēsele)

Psiholoģijā pastāv jēdziens „svešvalodas efekts“ – kad domājam vai runājam svešā valodā, tas rada emocionālu distanci. Nevis nejūtību, bet skaidrību.
Emocijas ir klātesošas, bet tās nepārņem kontroli.

Eva Hofmane, kas jaunībā pārcēlās no Polijas uz Kanādu, rakstīja par to, kā angļu valoda kļuva par viņas intelektuālo un emocionālo māju: „Angļu valodas vārdiem nav tādas pašas rezonanses. Es jūtu to nozīmi, bet ne to tekstūru.“

Neirozinātne apgalvo, ka agrīnā valoda glabājas kopā ar emocionālajām atmiņām limbiskajā smadzeņu daļā. Tātad, runājot latviski, es varu aktivizēt ne tikai vārdus, bet arī smalkus emocionālus kodus, kas mantoti no kultūras, ģimenes un zemes.

Rakstīšana angliski mani no tā atbrīvo.
Tā neizdzēš to, kas es esmu – tā vienkārši ļauj iznākt priekšplānā citai manas būtības versijai. Tas ir kā spēlēt lomu uz skatuves, uzvelkot masku un tērpu – tu vari pateikt vairāk, riskēt vairāk, izzināt vairāk.
Tu esi joprojām tu pats, bet tev ir ļauts pārtapt.

Tas pats attiecas arī uz jebkuru izpausmi ārpus valodas – zīmējot, veidojot, radot, kustoties... Reizēm dvēsele izvēlas citu zemi, valodu un izteiksmi nevis lai aizbēgtu, bet lai augtu un mācītos.

Tikko vēl atradu interesantu faktu. Pētījumi liecina, ka bilingvāliem cilvēkiem bieži mainās personības iezīmes, kad viņi pārslēdzas starp valodām. Šo fenomenu sauc par „kultūras rāmju pārslēgšanos“, un tas nozīmē, ka valoda var ietekmēt uzvedību, emocijas un pašuztveri.

Piemēram, kādā pētījumā ar spāņu–angļu divvalodīgajiem tika atklāts, ka dalībnieki runājot angliski izrādīja lielāku ekstraversiju nekā runājot spāniski, vai urdu–angļu divvalodīgajiem, tika konstatēts, ka cilvēki uzskatīja sevi par izlēmīgākiem un ar labāku humora izjūtu, kad viņi runāja angļu valodā. Šīs pārmaiņas tiek saistītas ar katrai valodai raksturīgajām kultūras normām.

Ko es mācos

Es mācos rakstīt valodā, kas ļauj citai patiesībai atnākt. Pat ja vārdu ir mazāk. Pat ja gramatika klibo.

Es mācos uzticēties savam jūtīgumam, nevis to tiesāt. Ļaut savam ķermenim vadīt vārdus, ne tikai galvai. Būt mierā ar atrašanos starp valodām, starp zemēm, starp definīcijām.

Un varbūt tieši esība pa vidu, starp divām patiesībām ir vieta, kur mājo mana patiesā balss. Starpposms ir varbūt-vieta. Tā pārejas telpa, kurā viss šķiet iespējams, bet neērti nenoteikts un neparedzams.
Un tieši tur dzimst maģija, vai ne?

Agnese Krūze

Manu domu graudus var atrast blogā agneskruze.com