|
|
Laiks Latvijā: |
Saules diennakts dežūra
Saulgriežus tradīcijas dabā un cilvēkos Limbažu pusē
Laikraksts Latvietis Nr. 852, 2025. g. 3. jūlijā
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Folkloras kopas „Putni“ zelta kadri: Lita, Ilze un Adrians Kļaviņi un Māris Alksnis. Aprīļa beigās konkursā „Klaberjakte“ Adrians ieguva titulu „Sudraba muzikants“. FOTO Anita Mellupe.
Vai kāds no latviešiem spēj bez smaida paiet garām šādam auto: tas tak limuzīns Jāņu nakts krāsā! FOTO Anita Mellupe.
Ingrīdas Zaķes dzimtas saietiem dēls pašrocīgi darinājis varenu saimes galdu. Un visu māju, pagalmu un saimi šogad peoniju dārzs apņem kā vēl neredzēts Jāņu vainags. FOTO Anita Mellupe.
Latvijā pujenes kļūst arvien populārākas, un ne jau tālab, ka tām, salīdzinot piemēram ar dālijām, jāpieliek mazāk pūļu. Vasaras vidū dārzā nekas cits tik vareni nezied. FOTO Anita Mellupe.
Atgriezusies no Lādes, ar interesi pārlasīju Zanes Mellupes tulkoto leģendu par to, kālab tieši peonija ir varenās Ķīnas nacionālais zieds Nr. 1. Tas ir mīlestības un izturības stāsts. „Dzelteno ziedu iesauca par Peoniju karali, violeto – par karalieni.“ FOTO Anita Mellupe.
„Varavīksne“ novada svētku reizēs uzmirdz itin bieži. Jauniešiem deja nav tikai sportists rūdījums, tā ir draudzība, ko gadiem un steigai būs grūti aizslaucīt. FOTO Anita Mellupe.
Te nu viņi ir, Emīls un viņa pavadoņi, ceļā pie daktera. (Lomās: M. Ķirsis, K. Davidčuks, R. Bēcis, R. Dūda-Čača, I. Žūriņa-Davidčuka, I. Pērse, L. Raudiņa, A. Zālamane, E. Kalniņš, K. Vārsberga.) FOTO Anita Mellupe.
„Ogu“ Elīna Līce, Igeta Ozoliņa, Ilze Jurjāne, Agata Paštore, Kristaps Karps un Artūrs Uškāns Limbažos viesojas pirmoreiz. Saulītes apmirdzēti. FOTO Anita Mellupe.
Redz, tādi zaķi Lielezera krastu apdzīvo par prieku visiem: ūdenssportistiem, peldētājiem, makšķerniekiem un pludmales volejbola faniem. FOTO Anita Mellupe.
Savu pērno Jāņu vainadziņu ugunim ziedo šarmantā diriģente Arta Zunde. FOTO Anita Mellupe.
Arī Lielezerā prasmīgas rokas uzkur dzīvās uguntiņas. FOTO Anita Mellupe.
Saulgriežu sagaidīšanas kalendārs Limbažu novadā tik blīvs, afišu tik daudz, ka iespējams izbaudīt tikai daļu. Turklāt – ik pa laikam skats bažīgi jāpamet mākoņos…
Visvairāk par draņķīgu laiku sirds nosāpētu mazo kultūras namu, klubiņu un bibliotēku gaišajiem cilvēkiem: ugunskuru neaizstāsi nedz ar kādām lieljaudas svecēm uz skatuves malas! Debesīm skaidrojoties, 20. jūnija pēcpusdienā dodamies uz Lādes Vītoliem – uz vienu tādu punktiņu novada kartē, kurš savu latvisko misiju nenoguris atgādina visa gada garumā. Šeit jau atlidojusi Lēdurgas folkloras kopa „Putni“, viņi visur jūtas kā mājās – ar savu klātbūtni iesildot ikvienu ligzdu. Šovakar putni ne tikai dziedās, spēlēs, rosinās rotaļām, bet arī mācīs Jāņu siera gatavošanu lielā katlā virs dzīvās uguns. Sanākušās sievas par to jau valodo itin skaļi, bet mani piesaista stalts puika, ne soli neatejošs no savdabīgiem senlaiku mūzikas instrumentiem. Kad iepazīstamies, uzzinu, ka Adrians, protams, būs jauniešu Dziesmu svētku dalībnieks, un ne jau pirmo reizi… Es svētkos piedalos 14 gadus, jo esmu 14 gadu vecs, – zēns atbild pavisam nopietni. Māmiņa Lita un vecmāmiņa Ilze viņa teiktajam piebilst: Mums līdz Svētkiem vēl tik daudz vietās jāmuzicē, folkloras festivālu Baltica ieskaitot.
Taču Lādes Vītolos izbaudīt ugunskura nesteidzīgo rotāšanu neiznāk, jo pavisam netālu – Lādes Dīriķos – mūs abas ar draudzeni pacietīgi gaida darbarūķis, kura koptais piemājas dārzs vēl nekad Jāņu laiku nav sagaidījis ar tādu spozmi: zied praktiski visi, turpat četri simti, pujeņu krūmu! Tieši tā – krūmi, ne stādi vai stādiņi. Ingrīda Zaķe dažiem vecajiem, māmuļas stādītajiem, peoniju (pujeņu, pojeņu, peongu) krūmiem gadu gaitā klāt piepulcēja arvien jaunus un jaunus radus. Tiem visiem ir savas klases un apakšklases, savi latviski vai ārzemnieciski vārdi, bet uz meitas – angļu valodas skolotājas – aizrādījumu mamma, arīdzan pēc profesijas skolotāja, atsmejot: Es tos šķirņu nosaukumus izrunāju tāpat, kā rakstīts! Un vispār ar biogrāfiski perfektu iegrāmatošanu neaizraujos. Pavairošanai un stādu tirgošanai savas peonijas neaudzēju.
Pirms nedēļas Ingrīda ar saviem acuraugiem kuplināja peoniju svētkus Limbažos, rītnorīt viņai brauciens uz Skulti, kur tik vēl netiks aicināta. Bet – vai tad to maģisko sajūtu var pārvest griezto ziedu spaiņos auto salonā? Visa burvība ir te – dārzā, kur katrs krūms ir unikāls, kur nav iespējams izvēlēties skaistāko, – vien novērtēt uzziedēšanas ritmu un noturību vāzē. Mans favorīts ir dzeltenziedis, pie tā kavējos visilgāk, bet saimniece mudina pienākt pie kāda, it kā pavisam tukša krūma: Re, kā šis dzeltenais noslēpis savus ziedus – kā cāļu māte mazuļus zem spārniem!
Skatoties uz Ingrīdas sastrādātajām rokām, es gara acīm redzu visas Latvijas dārzu kopējus, kuru ziedi krāšņos Rīgas centru 13. jūlijā. Nudien, peonijas ir latvisko vainagu karalienes, jo pietiek pat ar vienu vienīgu ziedu, lai meitas galvas rota mirdzētu kā kāzu lukturis!
Lai gan bija ieplānots, ka abas ar draudzeni secīgi un laikus paspēsim uz nākamo vietu – vidrižnieku amatierteātra izrādi „Emīla nedarbi“, no apburošā dārza netiekam laukā – kā no Bermuda trijstūra. Par pujenēm saimniece gatava stāstīt vēl un vēl. Viņām vajag valgmi, jo vairāk rudenī lijis, jo vairāk pumpuru pavasarī, – atvadoties piebilst Ingrīda Zaķe.
Vidrižnieki ik vasarai sev un skatītājiem par prieku sagatavo kādu jaunu brīvdabas uzvedumu, šogad tie ir Emīla nedarbi, režisores Sandras Avotiņas bagātināti ar kora „Zvīgzne“, kapelas „Labi ka tā“ un jauniešu deju kolektīva „Varavīksne“ līdzdarbošanos. Katrs viens no viņiem, spēlmaņiem un dancotājiem, sirsnīgi var apliecināt, kālab Mūžīgā Latvija nav varējusi, nevar un nevarēs iztikt bez Dziesmu svētkiem un gatavošanos tiem!
Stāstījums par Saules diennakts dežūru man jāturpina 21. jūnijā Lielezera krastā. Mūsu tuvākā zvaigzne lietutiņam tomēr atļāvusi noskalot ceļus un trotuārus: sagaidot viesos – etnogrupu „Ogas“. Viņu darbības skatuve – plašais plosts ezera malā – kā radīts grupai, kurā ikviens spēlē vairākus mūzikas instrumentus un tie, kā saprotams, aizņem gana daudz cienīgas vietas. Īsākais muzikālās klātbūtnes stāžs grupā ir Elīnai Līcei, bet tieši viņa palepojas ar faktu: „Ogas“ pagājušā gadā tautas mūzikas grupā par mūzikas albumu „Ok, laime“ saņēma Zelta mikrofonu. Piebilstot, ka OK šajā gadījumā nozīmē latgalisko AK. Īpašas saites „Ogas“ saista ar „Pernigeles“ kori, jo tieši ceļā uz 55. Kultūras dienām Austrālijā diriģente Arta Zunde, šā vakara mājasmāte, sadraudzējās ar lieliskajiem rīdziniekiem, kuru ritmiski atsperīgais priekšnesums iet pie sirds gan dziedātājiem, gan dejotājiem.
Lielezers Limbažu novadam ir gan sava veida svētvieta, gan ikdienas prieks vienlaikus, visos saulgriežos te jūtama rosība: ziemā ar šampanieša glāzi rokās izpeldas roņi, šopavasar kokos apbērnojās visādu krāsu zaķi, pavasarī un vasarā pludmali pārplīvo tīru ūdeni apliecinošs zilais karogs. Šajā, 21. jūnija vakarā, saule cēli noriet ezera rietumkrastā. Diennakts dežūra tiek nodota godam. Krasts pilns ļaužu, viņus Saules ceļa stundu garums neskumdina nevienā gadalaikā, – jo rīt taču atkal būs jauna diena!
Par to, ka mans stāsts nav literāra pasaka, 22. jūnijā, paveroties logā, varēja pārliecināties daudzviet Latvijā: dežūru naski pārņēma Mākoņmāte ar lietus nēšiem pār plecu…
Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“
Trešais Anitas Mellupes fotostāsts sērijā KAD DZIESMA un DEJA IZIET IELĀS.
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
