Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. Pašportrets. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Galds ar uzkodām. 2014. Pastelis. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vecais grozs 2018. Audekls, eļļa. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

„Meitene pie galda“. 2021. Pastelis. FOTO Māris Brancis.

Līdz 29. jūnijam Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas galerijā varēja iepazīties ar viena no pilsētas izcilākā gleznotāja, scenogrāfa un pedagoga Edvīna Kalnenieka piemiņas izstādi „Nokrāsu maiņa gaismā un ēnā“.

To ar mākslinieku iecerējām krietni pasen kā viņa 85 gadu jubilejas izstādi. Diemžēl liktenis bija lēmis citādāk – izstāde notiek, bet ar skumju nokrāsu. Tūlīt gan jāpiebilst, ka droši vien darbu klāsts kā vienā, tā otrā variantā būtu līdzīgs, jo viņa dzīvesbiedre tekstilmāksliniece Mārīte Leimane un gleznotājs dzīvoja dziļā saskaņā viens ar otru, tādēļ pieņemu, ka Mārīte Leimane zināja, ko viņš jubilejas reizē būtu rādījis skatītājiem. Pēc pieredzes skaidrs, ka mākslinieks galvenokārt būtu eksponējis pēdējo gadu darbus ar nelieliem izņēmumiem. Jāpiemetina, Edvīns Kalnenieks līdz pēdējam brīdim intensīvi gleznoja: kā viņš izteicies, nekad viņš nav bijis brīvmākslinieks, t.i., nekad viņš nav varējis nodarbojies tikai ar mākslu, allaž bijis jāstrādā, jāpelna sev un ģimenei maizi.

Jāatgādina, ka Edvīns Kalnenieks ilgus gadus – kopš 1972. līdz aiziešanai pensijā 2016. gadā – bija zīmēšanas pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedrā, 12 gadus būdams arīdzan tās vadītājs. Paralēli pedagoga pienākumiem kopš 1964. līdz 2010. gadam, tā kā režisores Lūcija Ņefedova un Inta Alekse ārkārtīgi intensīvi studēja arvien jaunus inscenējumus, viņš darināja, kā savulaik teica, Ā. Alunāna Jelgavas Tautas teātrī (tagad Ā. Alunāna Jelgavas teātris), dekorācijas līdz pat trim četrām izrādēm sezonā, ja nevarēja algot vēl kādu scenogrāfu.

Šādas aizņemtības dēļ Edvīns Kalnenieks izmantoja katru mīļu brīdi radīt jaunu kluso dabu, portretu, aktu vai figurālu kompozīciju, atkal un atkal atgriezdamies pie kāda no tiem un nepārtraukti atrazdams ko papildināmu, pārveidojamu, lai sasniegtu ideālo variantu.

Veidojot izstādi, Mārīte Leimane un viņu dēls keramiķis Jānis Leimanis centās atspoguļot tās tēmas, kurās gleznotājs visbiežāk strādāja. Viens no iemīļotākajiem žanriem viņam bija klusā daba, veidojot kompozīcijas ar āboliem, bumbieriem, zivīm, speķi, senās lietām. Tajās blakus materialitātei bija svarīgs apgaismojums ēnā, pusēnā vai pilnīgā gaišumā, kurā atklājas krāsu tonālās nianses. Savās piezīmēs mākslinieks izteicies:

„Manai klusai dabai pietiek ar pāris augļiem uz galda virsmas, ja parādās apjoms, ja ir nokrāsu maiņa gaismā un ēnā“.

Un tā ir tiesa. Bija periods, kad Edvīns Kalnenieks lietu skaitu samazināja līdz minimumam, tādā reizē uz galda parādījās tikai pāris ābolu vai bumbieru. Neko vairāk nevajadzēja – lietpratēji bija sajūsmā par šādu askētismu un augsto profesionālismu, kurā īpaša nozīme bija izsmalcinātam krāsziedam, atklājot dzīves pilnību.

Klusās dabas gleznotājs iesaistīja arīdzan figurālās kompozīcijās, kā tas atklājas izstādē eksponētajā pastelī Galds ar uzkodām (2014). Tajā aiz saviesīgās grupas satikšanās zaļumos risināta plašā Zemgales ainavā ar dažām saimniecības ēkām, lopiem, zārdiem un tāltālo meža strēli dziļumā, tādejādi apliecinot, cik prasmīgi viņš būvē figūru sasaisti ar ainavu.

Lai arī Edvīns Kalnenieks reti kad piedalījās pirmizrādēs – kā saka, moris savu padarījis, moris var iet – , taču gleznotājs labprāt portretēja atsevišķus aktierus. Par to liecina arīdzan torņa galerijā skatāmās aktieru dzīves ainas. Tā Aktieros (2009) parādās Jelgavas aktieri Kristīne Zotova un Andrejs Pelūde, kurš šogad piepulcējās nemirstīgo pulkam, turpretim Amatiermāksliniekos (2018) paveras ieskats aktieru dzīves sadraudzībā, savstarpējās attiecībās un skatuvē kā dzīves pilnības nozīmīgumam.

Savukārt meistara glezniecības vērtību skala veidojās jaunībā. Tās pamatā visu mūžu jūtama dziļa pietāte pret dabu, pret cilvēku, pret realitāti, kā vienīgo mūsu eksistences iespēju.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“