|
|
Laiks Latvijā: |
Kur Laimasmāte ilgi sēd vakarā?
Folkloras festivāls Baltica Turaidas Dainu kalnā
Laikraksts Latvietis Nr. 853, 2025. g. 10. jūlijā
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Daiga Pļaviņa darinājusi 3 putnus, kuriem nu pacietīgi jāklausās daudzas un dažādas dziesmas. FOTO Anita Mellupe.
Peruāņu dziesmas ir kā putnu un cilvēku sasaukšanās pāri kalniem… FOTO Anita Mellupe.
Andai Skujai, lai gan viss vakars rit kā pa diedziņu, darāmais atrodas vienmēr. Viņu noķert aci pret aci un parunāties man nepaveicas. FOTO Anita Mellupe.
Lidijas Jansones (drīz izpildīsies 85!) mūža rakstā ieaustas arī ģimenei traģiskās krāsas – trimdas gadi Sibīrijā. Viņas brālis Zigfrīds Kalniņš savulaik bija Latvijas Nacionālā teātra zelta balsts. Un kāda sagadīšanās: šovakar visus ciemiņus savā amata pirmajā darba dienā sveicina Siguldas mērs Jānis Vimba (arīdzan ar ierakstu CV – Nacionālā teātra direktors). FOTO Anita Mellupe.
Te daļa no „Gudenieku suitiem“, viņiem šī vieta Dainu kalnā esot īpaši iemīļota. Un pati pirmā un naskākā kalnā kāpēja bija Lidija Jansone! FOTO Anita Mellupe.
Latvijas Universitāte Danderiem arī gara koncertvēsture, būtu jāraksta memuāri. FOTO Anita Mellupe.
„… avots teka lejiņā …“ kā jau izsenis dziesmā ierakstīts. FOTO Anita Mellupe.
Folkloristi ir Saules, uguns un ūdens pielūdzēji. FOTO Anita Mellupe.
Kā himnas, kājās stāvot, kopā ar publiku tiek dziedātas „Mazs bij tēva novadiņis“ un „Bēdu manu, lielu bēdu“. FOTO Anita Mellupe.
Ar uguni nesameklēt latvieti, kurš kaut reizi nebūtu pakāpies Dainu kalnā. Turaidas muzejrezervātu sausi par tūrisma objektu pat tā kā neērti dēvēt, tāpat arī – daudzus folkloras mūzikas kopējus, Balticas dalībniekus – par Dainu kalna ciemiņiem. Viņi ir savējie, jo kopš 1988. gada neapnikuši pieskandina tieši Dainu kalnu. 28. jūnijā dažādu novadu un tautību dziesminieki, mūziķi un dancotāji tapa redzami ne tikai Dziesmu dārzā, bet arī visā plašajā Siguldas novadā. Gunta Kurmīte, īstena siguldiete un muzejniece, min krietnus ciparus: šajā festivālā 80 folkloras kopas iepriecinājušas (pārsteigušas!) novada ļaudis dažādās vietās, 30 šovakar gavilē Turaidā. Guntai pašai sirdi īpaši sasildījis Rikavas pagasta kultūras nama etnogrāfiskā ansambļa (ANNO 1954) humoristiskais uzvedums, – kā jau tas ierasts ar latgaliešiem – teātris vienā elpā savijis dziesmas, pasakas un citādu mutvārdu daiļradi – lai priekšnesumu pabeigtu ar vispārēju jautrību un latgalisku cienastu!
Turaidas Dziesmu dārzā brīvdabas skatuvei it kā nekādi papildus dekorējumi nav nepieciešami, bet čaklām rokām atrodas darbs vienmēr. Mūsu rotkaļi jau izsenis no izrakumu slāņiem izcēluši un godā likuši lībiskos putniņus, tie šovakar – tikai ievērojamā palielinājumā – rotā arī Dziesmu dārza nosacīto skatuvi. Daiga Pļaviņa, kuras aicinājums ir jauniešu izglītošana folklorā, darinājusi daudz interesantu lietu, bet šādus putnus pirmoreiz. Tie sagudroti kopā ar festivāla dižkoncerta Stiprie vārdi azotē veidotājām Andu Skuju un Margitu Porieti.
Jā, mana pārliecība – ar folkloristiem vispār nekas nevar noiet greizi: paši nāk pulciņos, paši tek uz kāzām un kristībām, paši mēro tālus ceļus Latvijā un pāri tās robežām. Šovakar Turaidā sagadījies tā, ka īpaši kupli izceļas kurzemnieki: otaņķieši, nīcenieki un suiti, un vēl citi. Vakarēšanas vadītāja Ilze Kļaviņa (no Lēdurgas Putniem) katras kopas pieteikumam atrod sirsnīgus vārdus, bet es neizlaižu no acīm Gudenieku suitus, kurus labdarības koncertā pavasarī satiku Jaundubultos. Par laimi, viņu rūtainās sagšas sazīmējamas visraibākajās tautas masās. Šoruden suitenieki, kurus dziesmotos grožos gadu gadiem tur Lidija Jansone, svinēs savas kopas 60 gadi (bet pagājušais gads ar viņu pašu atgādinājumu mūsu tautas vēsturē iezīmēts kā suitu koncertdarbības simtgade!). Suitu kultūrtelpa jau 2009. gadā ierakstīta UNESCO slavenajā grāmatā, un nekas šajā neparastajā Kurzemes novadā nestāv uz vietas, – Lidija dzimto sētu „Gāčas“ pat izveidojusi par sava veida muzeju – izstāžu zāli. Klētiņas durvis rotā gada skaitlis 1787.
Vakar, 27. jūnijā, suitenieki dziedājuši Inčukalnā, bet šonakt galvu uz spilvena noliks Daugavpilī, kurā 29. jūnijs folkloras atzinējiem būs vēl neredzēti bagāts. Un tad – 16 vietīgais busiņš – viņus un karogu atgādās mājās un mājas rūpēs. Tālais brauciens – tā atzīst smaidīgās sievas – taču ir tik lieliska iespēja: kolektīvam no sirds izrunāties, izsmieties un nākotni izplānot. Ja gudenieku skanošajā kopā ir izteikts matriarhāts, tad Suitu dūdeniekos pie teikšanas galvenokārt vīru cilvēki, turklāt paši iemanījušies dūdas apkopt un izgatavot. Viņu dūdu vēsture ir sena, gandrīz leģendāra: kad Liepāju reiz sadomājis apceļot cara tētiņa dēls, kurzemnieki viņu sagaidījuši ar dūdu un āžu raga ansambli! Tas bija un joprojām ir pārsteiguma moments ne tikai Alsungas pusei, arī Latvijas kultūrai.
(Par kopas aizsākumu uzskatāms 2013. gada 22. janvāris, kad Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu draudzes prāvests Andris Vasiļevskis uz Alsungu atveda pirmās dūdas. Instrumentu, ko darinājis Eduards Klints, patstāvīgi sāka apgūt Aleta Lipsne. Pirmo publisko uzstāšanos Suitu dūdenieki piedzīvoja 2014. gada 27. jūnijā, Starptautiskajā burdona festivālā Alsungā.(..) Suitu dūdenieki jau kopš pirmsākumiem ir ļoti aktīvi koncertdarbībā. Viņi uzstājušies starptautiskā folkloras festivāla Baltica 2015 ieskaņas koncertā Kuldīgā un koncertos Cēsīs un Rīgā, Kurzemes Dziesmu svētkos Kuldīgā, starptautiskā folkloras festivāla Baltica 2016 izskaņas koncertā uz Origo Summer Stage skatuves Rīgā, pasaules latviešu ģimeņu saietā 3×3 Pelčos un citos pasākumos. – Tas tikai mazs, mani izvēlēts, citāts par šo Alsungas neparasto folkloristu kopu. Tas nepieciešams kā precīzāks papildinājums tam, ko man īsumā paspēja pastāstīja Juris Lipsnis – vīrs ar jasmīna zariņu pie cepures un paša darinātām dūdām rokās. Vēl maza piebilde – viņa ģimenes sievietes ar tālo Austrāliju ir labi pazīstamas!)
Un dūdas nav tik vienkārši atpazīstams instruments kā klavieres, vajag pētīt tuvumā. Dūdas iedalās: ganu dūdās, divcaurumu stabulēs un trīs un vairāk caurumu dūdās… Esmu Jura stāstā tā aizklausījusies, ka viņu pašu aizmirstu nofotografēt!
Latvijai ar Peru ir daudz mazāk ciešu saišu nekā ar Austrāliju, varam atļauties nezināt Dienvidamerikas kontinenta rietumdaļas valsts ģeogrāfijas īpašos faktus, bet melodijas mūsu tauta atpazīst ar pirmajām stabuļu skaņām. Turklāt šī peruāņu ansambļa, kurš uzstājās šovakar, sākums meklējams Rīgā un jau 1988. gadā – tā bijusi civilās aviācijas studentu ierosme – redz kā! – teiktu Imants Ziedonis.
Atļaušos tautas tradicionālos mākslas kopējus salīdzināt ar koku, kuram vienmēr ir atvases, to Dainu kalnā var labi pamanīt: gan tautiskajos tērpos, kurus valkā ne jau vienā paaudzē vien, gan aizkustinošajos ķiparos tautiskās ūziņās un pastalās, kuri uz skatuves turas mammas brunčos vai intereses labad pieķeras arī mikrofona kātam.
Nepārstāstīšu visu vakara gaitu, foto izsaka vairāk: te valda tik daudz jaukas sirsnības un prieka par saredzēšanos! Un vēlme satikties atkal un atkal, jo tā vienkārši ir neizbēgama – lai kādi vēji pūš, folklorai tiem saknes neizplēst. Ja man būtu iespēja – uzrunāt visus klātesošos, uzdotu tikai vienu jautājumu: Kuriem no jums bērni vai mazbērni piedalīsies Skolu jaunatnes svētkos? Zinu, ka atbildē paceltos roku mežs!
Muzejrezervāta galvenajā ēkā, kur skaists galds saklāts folkloras kopu vadītājiem un apskatāma izstāde Dainu kalnam 40 (tās iniciatore ir leģendārā Anna Jurkāne) elpu ievelkam satieku diriģenti un mūzikas pedagoģi Sandru Snipki no Kurzemes. Sandrai visa dzīve viena vienīga dziesma, pati joprojām nenogurusi darbojas ar divām folkloras kopām: Saldus „Zemturiem“ un Brocēnu „Virzu“. Un lepojas, ka mazmeitiņai Amandai Snipkei šī vasara un svētki būs pirmreizēji! Kad pieminu Austrālijas latviešus, arī viņai uzreiz ir ko piebilst – paziņas Sandra un Uldis dziedot vienā no tautiešu koriem. Ko tur piebilst – dzīvās sirdīs dziesmas mūžs.
Aizvadīts kārtējais skaistais vakars Dainu kalnā, viens no tiem, kad tajā kavējās arī Laimas māte.
Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“
Ceturtais Anitas Mellupes fotostāsts sērijā KAD DZIESMA un DEJA IZIET IELĀS.
SLUDINĀJUMI
