Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Potsdamā, 1945. gada jūlijā. Pirmā rindā no kreisās: Lielbritānijas premjerministrs Klements Etlijs, ASV prezidents Harijs Trumens, PSRS VK(b)P pirmais sekretārs Josifs Staļins. Otrā rindā: ASV flotes admirālis Viljams D. Līhijs, Lielbritānijas ārlietu ministrs Ernests Bevins, ASV valsts sekretārs Džeimss F. Bērns, PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs. (ASV Nacionālie arhīvi).

Sveicināti, lasītāji!

Šajā dienā, 17. jūlijā 1945. gadā sākās Potsdamas konference, kurā tikās Lielbritānijas, Amerikas Savienoto Valstu un Padomju Savienības vadītāji. Karš pret Vāciju bija beidzies, un uzvarētāji lēma kā sadalīt iegūto. Ja iepriekšējos samitos – Teherāna 1943. gadā un Jaltā 1945. gada februārī piedalījās Čērčils, Rūzvelts un Staļins, tad Potsdamā personāžs bija mainījies. Čērčils piedalījās konferences sākumā, bet viņu konferences laikā atvietoja jaunievēlētais Lielbritānijas premjerministrs Klements Etlijs. Rūzvelts mira 1945. gada 12. aprīlī, un viņa vietā bija jaunais prezidents Harijs Trumens.

Potsdamas konference apstiprināja jau Jaltā panākto vienošanos par Vācijas sadalīšanu četrās okupācijas zonās – Lielbritānijas, ASV, PSRS un Francijas. Interesanti, ka dēļ amerikāņu spiediena, Francija netika pārstāvēta Potsdamā, un tāpēc tā arī nejutās spiesta ievērot visas Potsdamas konferences vienošanās. Piemēram, tā atteicās savā okupācijas zonā uzņemt vāciešus, kuri bija izraidīti no savām mājām austrumos.

Starp citu, Potsdamā vienojās, ka vāciešus izsūtīs no Polijas, Čehoslovākijas un Ungārijas kārtīgā un humānā veidā, bet, pēc jaunākām aplēsēm, starp 600 000 un 2,2 miljoni vācieši mira izsūtīšanas laikā.

Visas trīs lielvalstis vienojās atzīt PSRS radīto Polijas Nacionālās vienotības pagaidu valdību. Līdz ar to, Polijas trimdas valdība, kura no 1940. gada bija bāzēta Londonā, zaudēja savu oficiālo statusu. Tā tomēr turpināja darboties neformāli līdz 1990. gadam, kad pēdējais Polijas trimdas prezidents Rišards Kačorovskis nodeva prezidenta regālijas jaunievēlētam Polijas prezidentam Leham Valensam.

Baltijas valstu statuss Potsdamas konferencē tika īpaši apspriests, taču tikai sekundāri. Amerikāņu versijā par konferenci ir daudz atsauču uz padomju prasībām attiecībā uz pārvietotajām personām, un visos gadījumos amerikāņu nostāja bija tāda, ka Baltijas valstu pilsoņu piespiedu repatriācija nebūs pieļaujama.

Interesanti, ka ne tikai Padomju Savienības pārstāvjiem bija ļauts dīpīšu nometnēs aģitēt par atgriešanos dzimtenē, bet viņu rīcībā bija arī dažādi saraksti ar dīpīšu vārdiem, vecumiem, atrašanās vietu (arī barakas numurs dīpīšu nometnē), dzīves vietu Latvijā. Šādi saraksti par angļu un amerikāņu okupācijas zonām ir tagad publiski pieejami.

Nedrīkstam atgriezties laikmetā, kad „lielie“ lemj mūsu likteni bez mūsu līdzdalības.

GN
2025. g. 17. jūlijā