|
|
Laiks Latvijā: |
Visskaistākais no visiem „kariem“
Pirmo dienu iespaidi XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos
Laikraksts Latvietis Nr. 854, 2025. g. 17. jūlijā
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Preses centrs atrodas ļoti parocīgā vietā – Māmuļā, tieši blakām Vērmaņdārzam, kurš Svētku dzīvības piestrāvots. Jā, parka kopējiem šajās dienās papildu darba netrūkst. FOTO Anita Mellupe.
Uz LU kāpnēm kori dzied, fotografējas, satiek savējos, pat uzdejo. FOTO Anita Mellupe.
Agnese šodien strādā atbildīgajā ūdens izdales punktā, rīt viņai būs citi pienākumi. FOTO Anita Mellupe.
Māris Sirmais arī reiz bija ar dziesmu pārņemts puisēns Jāņa Erenštreita korī. FOTO Anita Mellupe.
Svētku dalībnieku lietderīgais atribūts – mugursomiņu – ir kā atpazīšanas zīme. FOTO Anita Mellupe.
6. vidusskolas zēnu koris ir viens no kuplākajiem. FOTO Anita Mellupe.
Neaizmirstami ir Dziesmu svētku kinokadri, ko reiz uzņēma Andris Slapiņš. Viņa mazdēls Pēteris vēl par kustīgu, lai mierīgi nosēdētu koncertus, bet XIV svētkos būs skatītāju rindās un noteikti jau pratīs fotografēt. FOTO Anita Mellupe.
Viens maģisks kadrs no koncerta „Viedvasara“ noslēdzošā kopskata. FOTO Anita Mellupe.
Olga Jakāne reti kad tautas svētkos sastopama bez tautas tērpa. FOTO Anita Mellupe.
4. jūlijā Latvijas sirds pārliecinoši pukst trīs senos namos un rosībā ap tiem: Māmuļā, Mūzikas akadēmijā un Universitātē. Dziesma patiešām gavilē jau uz ielas: koristu stāvos, balsīs un tērpos, noslāpējot ierastās tramvaju un auto monotonās skaņas. Koru „kari“ ir sākušies, bet neviens to „kareivis“ nav redzams ar šaubu ēnām vaigos, nudien – visi pulcējas kā uzvarētāji! Un tādi viņi arī ir, neatkarīgi no iegūstamo punktu skaita.
Visprecīzāk pēc ģimnāzijas kolektīvu pirmā desmitnieka noklausīšanās man to apliecina Māris Sirmais: Esmu apbraucis gandrīz visu Latviju ar pirmajām skatēm un piedalījies daudzos kopmēģinājumos. Un šodiena kopumā ir kā vainagojums gan 10 gadu svētku pārrāvumam, gan mana paša personiskajiem iespaidiem. „Kari“ sākušies ar lielisku „sprādzienu“, manī izraisot tik daudz emociju, pat kamolu kaklā… Visi šie kori bija un joprojām ir lieliski, no diriģentiem uz koriem staro tāds savstarpējs mīļums! Un arī es esmu gatavs iemīlēties katrā dziedātājā!...
Pirms leģendārais diriģents apgriezies pie žūrijas galda, palūdzu pieminēt viņa paša šīs vasaras turpmākās darba gaitas. Un varu par Māra darba spējām nebeigt brīnīties (kā esmu par šo diriģentu brīnījusies, kopš viņu pazīstu!): jau rīt kopā ar Valsts kori lidojums uz Vāciju, tad mūsu pašu Svētku nedēļa, tiem uz pēdām „brīvdienās“ min diriģenta darbs Singapūrā, Polijā un Itālijā; augustā – 28. garīgās mūzikas festivāls ar Kan Duna Budas pasijas pirmatskaņojumu Baltijā, tam raiti sekos – kora tūres pasaulē kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalni.
Pirmajā starpbrīdī sajūsma un gandarījums nepazūd arī no radiožurnālistes Intas Pīrāgas sejas, šos korus viņa aizvērtām acīm varētu laist uzstāties radio Klasika tiešraidēs. Nepierasti, ka pavisam kluss, bez rakstāmā un papīra pa rokai, citā auditorijā sēž Jānis Erenštreits, viņš tik tiešām kā gardēdis bauda savu un diriģentu-laikabiedru paveikto. Aplausiem dārdot spēju vien piefiksēt daļiņu no viņa teiktā: Redzu un dzirdu, ka visi dūšīgi samācījušies, mirdz koši sapīti vainadziņi un baltās zeķes! Bērnos ir prieks un spēja dziedāt, svētkiem ir jāizdodas, tāda mana pārliecība.
Universitātes aulā – jau ar pirmo soli podestu virzienā – korus arī žūrija sagaida aplausiem; šajā „karā“ darbojas zelta likums: grūti mācībās, viegli kaujā! Akadēmiski mierīgāk gan skates rit jaunāko koru grupās, viņiem vēl daudzi mācekļu gadu priekšā. Svētsvinīgā klusumā, manuprāt, dzirdams pat tas, kā Aira Birziņa pāršķir jaundziesmu nošu partitūru.
Raibu raibajā rosības audumā sasveicinās un uz vietu zālē gaida ne tikai mūzikas pedagogi, arī dziedātāju vecāki un vecvecāki. Piemēra pēc: literātei Maijai Kreklei pašai nav svētku pieredzes, bet tāda bijusi bērniem, šodien viņa „fano“ par Emīlu – dēla Matīsa dēlu! Pirms deju koncerta satieku latviešu skatuviskās dejas leģendas – Gundegu un Rolandu Juraševskus, viņi vēros visus, bet pirmkārt lepojas par savu mazmeitu. Profesionālā deju kritiķe Dita Jonīte priecājas par savu bērnu līdzdalību. Tā es, saprotams, sastaptos paziņas varētu piesaukt vēl un vēl… Te nu mēs kopā baudām tūkstošiem tautiešu kopdarbu Rīgā, kur zelta suņi rej un sidraboti gaiļi dzied….
Baudījums par koru skatēm un pirmo deju koncertu ir garantēts visiem, pateicoties mūsu televīzijas tiešraidēm. (Mani arēnā pat uzrunā operators Dzintars un saka paldies, ka Preses centrā ticis pie Laikraksta Latvietis papīra formātā, viņam AU ir atklāta zeme.) Arī Preses centrā lielais ekrāns ļoti noderīgs – tajā diriģentu izteiksmīgās sejas un žesti lieliski apskatāmi, ne ierobežoti kā zālē – tikai no pakauša puses. Kādu acu mirkli ekrānam iespēj veltīt arī Preses centra vadītājs Aleksandrs Kabakovs un viņa tuvākie palīgi. Tur, Māmuļas 2. stāvā, dažādu rangu žurnālisti sijājas kā atspoles, – ar daudziem Aleksandrs jau pazīstams kopš 2023. gada lielajiem svētkiem. Akreditēts ap 500 mūsu kopīgā skaistā laika atspoguļotāju, Aleksandrs cer: pats tiks klātienē vismaz uz lielo koncertu Mežaparkā.
Būt Svētku „karstajos punktos“, palīdzēt ko vien var, tāds ir ļoti daudzo brīvprātīgo palīgu patiess aicinājums. Mūzikas akadēmijā pāris vārdu pārmiju ar Agnesi, studenti no Rēzeknes, viņa skolas laikā dziedājusi un tālab grib šīs neatkārtojamās izjūtas atsaukt un savā veidā pagarināt. Pirmajā deju lielkoncertā Arēnā Xiaomi (Rīgā, protams Rīgā), „kaujas“ gatavībā, saprotams, arī mediķi; nudien – jāpriecājas, ka viņiem nav darba pilnu roku! Naģezda no Sarkanā krusta šodien sniegusi palīdzību tikai vienai meitenītei ar sliktu dūšu. No kā tā sliktā jušana jautāju, atbilde pavisam vienkārša – no stresa. Savukārt es izmantoju gadījumu, lai palūgtu kaut ko pret skrāpēšanos kaklā (manas konfektes stingrā apsardze ieteica no mugursomiņas izņemt, nu – tās līdz koncerta beigām atpūšas blakām „konfiscētajiem“ lietussargiem un dažai dzēriena pudelei, bet man atliek tikai divas iespējas – pasmieties vai klepot). Protams, šajā arēnā ieklepoties nav tik bīstami kā koru skatē, tomēr kāda tablete sarkanajā mediķu somā atrodas arī man.
Viedtelefoni, viedpulksteņi un viedi ļaudis – šie ir atslēgas vārdi deju uzvedumam VIEDVASARA. Arēna, protams, gavilē. Un bez asarām to visu nespēju noskatīties arī es: cik daudz izdomas, spēka un enerģijas ielikuši horeogrāfi un virsvadītāji, deju kopu vadītāji un „priekšpostenis“ daudzu gadu garumā – vecāki! Cik daudz laika, pacietības un mīlestības ieguldījuši paši dejotāji! Cepuri nost! (Koristi samācījās un to arī nodziedāja, dejotājiem bija jāielec jaunās lielkombinācijās un pārskrējienos, nedod Dievs, kaut ko sajaukt!) Skatītāja Arta, kurai pie rokas četrgadīga atvasīte Elza, zem arēnu ieskaujošam ziedošām liepām, acīm mirdzot, rezumē: Mazajiem dejotājiem vispār vajadzētu tikai ļaut skriet pāri arēnai! Mazā, potenciālā nākamo Svētku dalībniece, mammai piebalso vārds vārdā, – arī viņa nav pārsteigta ar horeogrāfiju un stāstu par 5 draugu vasaru, bet ar to skrējienu! Jā, dejotāju enerģija veļas no dejas uz deju kā jūras viļņi, kāds klusāks, kāds – varenāks. Bet nenoliedzami skaistākie ir tie momenti, kad viss laukums piepildīts ar bērniem un jauniešiem tā, ka ābolam nebūtu kur nokrist. Tādi skati lepnumu izstaro bez vārdiem: TĀ IR MŪSU TAUTAS JAUNĀ AUDZE! Protams, vienmēr var diskutēt par horeogrāfijas jautājumiem, par uzveduma scenārija plusiem un mīnusiem, bet tie ir tīrie sīkumi, TAUTAS DZĪVĀ ŪDENS BŪTĪBA IR TUR – vairāk nekā 150 deju kolektīvu kopumā un klātesamībā (17041 tautisko, 1756 – mūsdienu deju dejotāji).
Otro dienu Rīgā, nakšņodams pie radiem, vada ne viens vien diriģents vai deju kolektīva vadītājs, kura aktīvās darba gaitas beigušās. Uzsvēršu notikumu, kurš svētku fanfarās ticis mazāk pamanāms: 3. jūlijā Māmuļas Baltajā zālē neparastu apbalvojumu – fonda „Lāčplēsis“ goda zīmi – saņēma daži joprojām aktīvie seniori, un kā pirmā – siguldiete, zēnu un citu koru kultūras izkopēja Olga Jakāne. Taču īpašs prieks siguldietei par to, ka viņas svētku brīdī klāt smuks pulciņš jaunības draugu – Cēsu mūzikas skolas biedru, kuri savulaik cītīgo un zinātkāro kursabiedreni iesauca par Profesoru.
Latvijā deja un dziesma nav tikai pašdarbības veids, tā ir īsta patriotisma skola un tika apbalvoti daži tās „komandieri“: Ilga Šķendere, Jānis Dzintars Sprancmanis, Jēkabs Ozoliņš, Haralds Bārzdiņš, Inga Cipe, Eduards Grāvītis, Jevgeņijs Ustinskovs, Līga Celma-Kursiete, Edgars Vītols un Jānis Veličko. Protams, tādu atzinību pelnījuši vēl simtiem citu mūsu patriotu, bet fonds „Lāčplēsis“ tās sudrabā izkaļ ierobežotā daudzumā (gluži kā tas notiek ar Triju Zvaigžņu ordeņiem).
Tāds ir ikviena mūsu Svētku dalībnieka ceļš – ja izej redzams valsts priekšā – esi kā priekšposteņa „karavīrs“. Uzvarētājs visskaistākajā „karā“.
Anita Mellupe
speciāli Laikrakstam „Latvietis“
Piektais Anitas Mellupes fotostāsts sērijā KAD DZIESMA un DEJA IZIET IELĀS
SLUDINĀJUMI
