Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Kur un kā dzīvo Latvijas pensionāri? Lasām, ka Latvijā jau katrs piektais iedzīvotājs ir vecāks par 64 gadiem, un šī sabiedrības daļa ik gadu turpina pieaugt. Salīdzinājumā, Austrālijā katrs sestais iedzīvotājs ir vecāks par 64 gadiem. Bet ja proporcijas neatšķiras pārāk daudz, tad stāvoklis ar iespējamām dzīves vietām ir ļoti atšķirīgs.

Austrālijā ir daudzas izvēles, ja nevar vai negrib vairs dzīvot savā ģimenes mājā. Bijušais Latviešu ciems Melburnā (tagad „Latvian Community“ un „Latvian Community Retirement Village“) piedāvā vairākas iespējas. Var dzīvot atsevišķos mājokļos ar savu virtuvi, vannas istabu un dārzu; var dzīvot aprūpes namā atsevišķā istabā ar savu vannas istabu; ir arī paliatīvā aprūpe un demences aprūpe. Citviet Austrālijā piedāvā vēl starpposmu – moteļa stila istabas bez virtuves bet ar kopīgās ēdināšanas iespējām, un katra ar pilnīgi atsevišķu ieeju.

Latvijā vienmēr bijušas problēmas ar senioru mājokļiem. Sociālās aprūpes centri bieži neuzņem jaunus iemītniekus, un tie mēdz būt dārgi, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju pensijas un algas. Tipiski aprūpes centrs ietur 85% no iemītnieka pensijas, un pārējo jāsedz ģimenes locekļiem. Vienā istabā var būt izmitināti vairāki seniori.

Austrālijā valsts sniedz lielus atbalstus, lai seniori varētu palikt savās mājas tik ilgi cik iespējams. Mājas aprūpes paketē var iekļaut dažādus pakalpojumus, piemēram, personīgo aprūpi (dušāšanos, higiēnu), klīnisko aprūpi (medmāsas pakalpojumus, fizioterapiju), atbalsta pakalpojumus (tīrīšanu, dārzkopību, transportu) un pat nelielas mājas pielāgošanas.

Latvijā ir bijuši dažādi projekti radīt jaunus pensionāru ciematus vai mājas. Bet tie bieži ir domāti turīgākiem pensionāriem, tipiski bijušiem ārzemju latviešiem. Liekas, ka šajā laukā vēl ir daudz iespējas veidot vērtīgus projektus.

Bet vēl spiedīgāk ir atrisināt jautājumu par „ierindas“ pensionāriem, kuri nevar sekot ieteikumam pirkt kaut ko mazāku un piemērotāku, jo vienkārši nav ar ko pirkt.

Un te uzduramies uz mūsu valsts lielo problēmu – demogrāfiju. Kā mēdz būt attīstītajos Rietumos, tauta noveco. Dzimstība ir zema, un, Latvijas gadījumā, tieši darbspējīgie un nodokļu maksāšanas spējīgie dodas uz ārzemēm uzlabot savus dzīves apstākļus. Bet vai mēs rīkojamies optimāli ar to, kas mums ir?

Dokumenta „Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam“ (NAP2027) ievadā lasām, ka tas „ir galvenais valsts vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments Latvijā. Tas izstrādāts, īstenojot Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam (Latvija2030) un ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķus, lai nākamajos septiņos gados ikviens Latvijas iedzīvotājs un Latvijas sabiedrība kopumā panāktu dzīves kvalitātes uzlabošanos.“ Ievads turpina ar daudziem cēliem mērķiem, un 127 lappušu garais dokuments ir pārpildīts ar „indikatoriem“ un „uzdevumiem“, kuriem it kā vajadzētu būt pamats ik gada valsts un pašvaldību budžetu veidošanā.

NAP2027 paredz, starp citu, samazināt „Mājsaimniecību īpatsvaru, kuras norādīja uz neapmierinošiem mājokļa apstākļiem“ no 31,0% 2018. gadā uz 22,0% 2027. gadā, kā arī samazināt „indikatoru“ „Personas, kas reģistrētas pašvaldības palīdzības reģistrā mājokļa jautājumu risināšanā“ no 7215 2018. gadā uz 5700 2027. gadā. Kāpēc precīzi šādi skaitļi, un ne citi, nav paskaidrots ne šiem „indikatoriem“, ne arī citiem. Tieši par senioru mājokļiem nekas nav minēts.

No visa notiekošā rodas iespaids, ka kaut kas fundamentāls trūkst, un ka ir vajadzīgs neatkarīgs un reāls visaptverošs skatījums uz mērķiem un finanšu iespējām.

GN
2025. g. 7. augustā