Brīvības DNS

Dievs „ir radījis visas tautas no vienas asinīm, lai tās dzīvotu pa visu zemes virsmu, nolikdams noteiktus laikus un robežas, kur tām dzīvot, lai tās meklētu Dievu“ Apustuļu darbi 17:26–27

Līdz 1915. gada marta Ķekavas kaujām krievu armija bija jau kaunpilni zaudējusi vairākas nopietnas kaujas, – tā bija smagi sakauta Tannenbergā (26.–30. augusts 1914)¹, Mazūru ezeros (septembra sākums un 1915. februārī),² un Galīcijas kampaņā.³

Tā bija zaudējusi vairāk nekā 2 300 000 karavīru un milzu teritorijas. Cara armija strauji atkāpās vācu armijas priekšā. Bija sācies „Великий отступ“, burtiski un vienlaikus ironiski tulkojot – Dižā atkāpšanās.

Līdz rudenim Krievija bija zaudējusi visu Poliju, Lietuvu, daļu Latgales, lielāko daļu Kurzemes un Zemgales (tai skaitā Jelgavu, Tukumu, Bausku). Tās armija bija spiesta atkāpties līdz Daugavai un izveidot Rīgas fronti. Un tas viss galvenokārt karotneprasmes dēļ. Nekā jauna.

Tātad puse Latvijas zemes bija atdota ienaidniekam. Latviešu tauta ar gara instinktu apjauta, – cara valdība nespēj un lāgā nemaz negrib aizstāvēt Latviju. Kas viņiem tāda Latvija? Krievija ir liela. Tā varēja zaudēt vēl un vēl – gan teritorijas, gan cilvēkus. Nav žēl.

Bet mums latviešiem – ir, bija un būs, – tikai viena Latvija. Vienīgā. Ja tā zūd, ja burtiski zaudējam savu zemi zem kājām, tad zaudējam arī sevi. Jo kas gan ir latvietis bez Latvijas? Bēglis, migrants, darbaspēks citai zemei un tautai.

Latvji ar gara instinktu juta, ka šajā situācijā paļauties var tikai paši uz sevi. Pašu zeme, pašu atbildība, tātad arī pašu cīņa.

Īsā laikā tika izveidota Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja, un 1915. gada 19. jūlijā izdots uzsaukums – „Pulcējaties zem latviešu karogiem!“. Tā būtība ietverama vienā teikumā: „Latviešu pulki kalpos Latvijas atkarošanai un aizstāvēšanai.“⁴ Tam bija liela atsaucība, latvieši īsā laikā izveidoja astoņus strēlnieku bataljonus.

Iesaistot strēlniekus kaujās 1915. gada oktobrī un novembrī, Krievijas armijai izdevās stabilizēt frontes līniju Rīgas pievārtē un iegūt izdevīgākas pozīcijas Slokas-Ķemeru rajonā, Tīreļpurvā un Misas upes krastos.

Tiktāl vēsture.

Aleksandrs Čaks latviešu strēlniekus glorificējot paceļ viņus līdz mūžībai – „Mūžības skartie“. Augstāk vairs nav kur. Tālāk var tikai censties izteikties teoloģiski precīzāk. Mēģināsim.

Dievs ir katrā cilvēkā ielicis brīvības DNS. Cilvēki bija nodomāti radīt kā brīvi un brīvībai. Ne velti apustulis saka: Jūs esat dārgi atpirkti, netopiet par cilvēku vergiem. (1 Kor 7, 23) Cilvēks nepiedzimst, lai būtu kāda sveštautieša vergs, izspiežamais, izmantojamais resurss.

Tātad pamatoti varam sacīt, ka strēlnieki kā „Dieva gribas skartie“ īstenoja Viņa latviešos ielikto brīvības vēlmi, vajadzību pēc tās. Reiz tās skarti, viņi šo pieskārienu īstenoja jau kā ciešu satvērienu. Līdz pat brīdim, kad latvieši to izdziedāja ne tikai tautas lūgšanā, bet jau savas valsts himnā „Dievs, svētī Latviju!“

Kā sacīja latvju vēsturnieks U. Ģērmanis, 1915. – 1920. gadi bija Latviešu tautas lielais varoņu laikmets.⁵ Tā bija varoņtautas dzimšana.

Tas bija laiks, kad strēlnieku cīņas apvienoja latviešu tautu, kad latvieši sevi apzinājās kā brīvus cilvēkus, kas spēj sevi aizstāvēt ar ieročiem rokās. Jo tautas atbildība par savu zemi parādās spējā izkarot, aizstāvēt vai atkarot savu valsti. Tāpēc militārajām cīņām ir īpaša loma nācijas pašapziņā.

Jau tajā pašā 1915. gadā par latviešu bataljonu izveidošanos Rainis rakstīja „Es apsveicu latviešu bataljonus kā brīvās Latvijas sagatavotājus“.⁶ Un: „Tauta, kurai ir savs nacionāls karaspēks, ir ceļā uz patstāvību“.⁷ 1916. gadā presē parādās fragmenti no viņa poēmas „Daugava“, kurā ir pravietiski vārdi:

„Zeme, zeme, kas tā zeme,
Zeme tā ir valsts.“ Rainis⁸

Cīņa par savējību nu bija sākusies. Tā vairs nevarēja apstāties, jo tā sekoja savai iekšējai attīstības loģikai.

Vai strēlnieki jau zināja par iespēju vēlāk veidot Latvijas valsti? Vai nojauta ko par to? Diez vai. Vai būtu gribējuši, lai tas notiek? Noteikti!

Jo cīņa par savu zemi, par vietu, uz kuras stāvam, esam, elpojam, dzīvojam ir sākums tālākai cīņai par nākamajām vērtībām, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ne tikai lai eksistētu lielāku tautu pavēnī un no viņu žēlastības, nemitīgi atvainojoties par savu esību.

Latvju strēlnieks gan Čakam, gan visiem latviešiem pašsaprotami ir tautas brīvības alku un cīņu par to iemiesojums.

Ne velti Brīvības piemineklī viens no cilņiem saucas „Latvju strēlnieki“. Brīvības doma, tās kvēle mūsos ir tik stipra, ka ir burtiski iecirsta akmenī.

Brīvības pieminekļa komiteja 1935. gadā rakstīja: „Brīvības piemineklis pauž jūtas un domas, kuru dēļ cietuši un cīnījušies ir mūsu senči, ir tagadējās paaudzes un kuras nevar rimt, kamēr vien pastāvēs latvju tauta.“⁹

Tas nav sacīts tikai par latvju strēlniekiem toreiz. Tas ir teikts arī mums. Tas ir patiesi – toreiz, tagad un vienmēr.

Pasaules telpa nav bezveidīgs galerts, tai Radītājs ir devis noteiktu struktūru, piem., robežas. Dievs ir nolicis tautu robežas. Reālas. Mērāmas. Aizstāvamas. Un ar to pietiek, lai saprastu, kas jādara. Viņiem – latvju strēlniekiem toreiz un mums – tagad, šodien.

Robeža ir dota. Tā nav apspriežama, tikai aizstāvamā. Robeža ir identitātes jautājums.

Es esmu, kas es esmu tikai savās identitātes robežās, ārpus tām es sāku izzust, izšķīst citās identitātēs, kas mani cenšas iemalt sevī.

Par savu identitāti nav jātaisnojas, nav jāatvainojas, bet tā ir jāaizstāv. Par sevi, savām vērtībām savējību ir jāgrib, jāvar, jāspēj un jāprot cīnīties pašam. Tam jābūt gataviem – nevis rīt, bet aizvakar.

Ir paruna: „Katrs pats ir savas laimes kalējs“. Tas ir sakāmvārds miera laikam, lai cilvēks pats uzņemtos rīcības atbildību par sevi. Kara laikam šis teiciens skan: „katrs pats ir sevis, savu vērtību un savas brīvības aizstāvis.“ Bez aizstāvētas brīvības nekāda īsta un pilnvērtīga laime nav iespējama.

Šodien, pēc simts gadiem, mums ir daudz vairāk nekā bija mūsu senčiem. Mums ir sava valsts, bruņotie spēki, sabiedrotie, tehnoloģijas, mobilie tīkli, Google Maps u.tt. Bet mums vēl jātiecas pēc tās degsmes stāvēt par savu zemi, kāda bija latvju strēlniekiem.

Šodien esam iecentrējušies uz labklājības valsti un pieaugošu patēriņa iespējām, dzīves kvalitātes paaugstināšanu, aizmirstot kādā reālajā pasaulē dzīvojam. Proti, pasaulē ar ļaunumu, kuru šobrīd konkrēti iemieso Krievija.

Mēdz sacīt, ka katrai latviešu paaudzei, lai tā būtu iepriekšējo un nākamo paaudžu cienīga, ir jāizcīna sava brīvības cīņa.

Kāda tad ir mūsējā? Lai to izprastu, mums jāņem vērā aksiomas, kas izriet no sv. Rakstu patiesībām:

1. Pasaulē ir ļaunums. Tas ir reāls, tas iemiesojas un izpaužas pavisam konkrēti, – šobrīd klaji fašistiskajā Krievijas režīmā un to personiski pārstāvošā nelielā sakompleksotā cilvēciņā.
   Pajautāju MI, kādu diagnozi tas uzstādītu. Īsā atbilde¹⁰ ir šāda. Psihiatri šajā diktatorā saskata psihopatoloģisku profilu, kas apvieno narcistiskas, paranoiskas un antisociālas iezīmes. Šādu struktūru psihiatrs Oto Kernbergs (Otto Friedmann Kernberg, dz. 1928) definē kā „ļaunprātīgo narcismu“ (malignant narcissism), raksturīgu autoritāriem līderiem ar vardarbības tendenci un empātijas trūkumu.
2. Ļaunums būs vienmēr, tik ilgi kamēr pasaulē būs grēcīgi cilvēki, kuri ļaus vai pat apzināti gribēs tapt par ļaunuma kalpiem, vergiem. Ilūzijas, ka ļaunums reiz izsīks, ka mēs to civilizācijas attīstības gaitā kaut kā piejaucēsim, ka to kaut kā var pielabināt, ir mazākais naivas. Tas būtu tas pats, kas gribēt padarīt plēsoņu par zālēdāju vai kanibālu par vegānu.
3. Pret ļaunumu var, vajag un obligāti ir jācīnās. Tas ir vienīgais pareizais un adekvātais attieksmes veids pret to.

Tāpēc šodienas pasākums nav par simts gadus senu notikumu. Tas joprojām ir par mums.

Toreiz – 1915. gadā latvju puiši ar skubu devās pieteikties strēlniekos.

Cik no mums šodien ir izmantojuši iespēju pieteikties Zemessardzē un bērnus sūtījuši Jaunsardzē? Tas ir tieši saistīts ar jautājumu – cik ilgi pastāvēs Latvija? Kamēr būsim gatavi to aizstāvēt – vienalga – kad, kur, kā un cik ilgi. Jo Latvija sākas (un diemžēl arī beidzas) ar katra mūsu pašu vajadzību pēc savas valsts, savas brīvības un neatkarības, ko tā sniedz.

Tāpēc, uzklausot Dieva vārdu, ko tas brīdinot sacīja: „netopiet par cilvēku vergiem“, izdarīsim secinājumus un pieņemsim lēmumus: – ko šodien, rīt un parīt es varu darīt, lai es pats, mani bērni un mazbērni joprojām dzīvotu brīvā Latvijā un nevis „krievu pasaulē“?

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme

Vēres

1. Smaga Krievijas 2. armijas sakāve. Krievu ģenerālis Aleksandrs Samsonovs izdarīja pašnāvību. Zaudējumi: ~30 000 kritušo, ~95 000 gūstekņu, zaudēti ~500 lielgabalu.
2. Vācijas pretuzbrukuma rezultātā Krievijas 1. armija bija spiesta atkāpties. Zaudējumi (februāra kaujā): ~200 000 krievu karavīru kritušo, ievainoto un gūstā nonākušo.
3. Sākot ar 1915. gada maiju, Austroungārijas un Vācijas apvienotais Gorļices–Tarnavas uzbrukums izsita krievus no Galīcijas (pilnībā jūnijā). Līdz 1915. gada jūlijam Krievija zaudēja Ļvovu, Piemalku, Volīniju, un daļu Podolijas. Kopā visā Galīcijas kampaņā (1914–1915) Krievijas kopējie zaudējumi ir 600 000 – 650 000 karavīru.
4. https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/71/uzsaukums-pulcejaties-zem-latviesu-karogiem/
5. https://jaunagaita.net/jg8/JG8%20-%20JG21_Germanis.html
6. http://latvjustrelnieki.lv/lv/statji-95941/vosemj-zvjozd-na-latvijskom-nebe-aldis-hartmanis-109223
7. https://oldlvi.lu.lv/lv/LVIZ_2010_files/3numurs/D_Dedumietis_Latviesu_strelnieku_LVIZ_2010_3.pdf
8. https://www.letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=228&q=pa%C5%A1u%20zemes-#2626225/I:1
9. https://prezi.com/behdnhccctmp/brivibas-pieminekla-tapsanas-vesture/
10. Garāka atbilde bija šāda: Iespējamais psihopatoloģiskais profils (hipotētisks)

1. Narcistiska personības traucējumu spektrs (ICD-11: 6D11)

Pazīmes:

• Grandiozas pašvērtības izjūta; pārliecība par vēsturisku misiju (Krievijas varenības atjaunošana)
Empātijas trūkums; politisko oponentu pazemošana un vardarbīga izrēķināšanās
• Nepieciešamība pēc apbrīnas un kontroles
• Jutīgums pret kritiku, atriebība

Komentārs:

Šis profils atbilst „narcistiskā līdera“ prototipam, kādu aprakstījuši psihoanalītiķi (piem., Jerrold Post, Otto Kernberg). Putinam raksturīgā tēla kultivēšana (kailā torsā, medības, džudo, zirgu izjādes), valsts propagandas izmantošana viņa glorifikācijai atbilst šai traucējuma struktūrai.

2. Paranoiskā personības traucējumu spektrs (ICD-11: 6D10)

Pazīmes:

• Pastāvīgas aizdomas pret Rietumiem, NATO, oponentiem
• Uztveres kognitīvais kropļojums (pasauli uztver kā sazvērestību pret sevi/valsti)
• Pārmērīga aizsardzība pret iespējamiem „nodevējiem“ un „iekšējiem ienaidniekiem“

Komentārs:

Putina runās un stratēģijās bieži parādās fiksēta ideja par „apdraudējumu no ārpuses“ un nepieciešamību „attīrīt“ sabiedrību. Šāda domāšana veido raksturīgu paranoisko pasaules ainu.

3. Antisociāla personības traucējumu spektrs (ICD-11: 6D91)

Pazīmes:

• Cietsirdība, agresivitāte bez vainas izjūtas
• Meli, manipulācijas, beznožēlas rīcība
Cieņas un cilvēktiesību ignorēšana (piemēram, politiskās slepkavības, karš Ukrainā)

Komentārs:

Šī spektra iezīmes raksturīgas autoritāriem līderiem, kuri neizrāda nožēlu par nodarīto kaitējumu, rīkojas pēc ciniskas varas loģikas, neņemot vērā morāles normas.

4. Autokrātiskas personības iezīmes – psihopolitiskā dimensija

Pazīmes:

• Totalitāras kontroles vēlme
• Instrumentāla vardarbība
• Pilnīga varas monopolizācija

Komentārs:

Šīs nav psihiatriski klasificētas slimības, bet gan politiskās psiholoģijas jēdzieni. Tie bieži pārklājas ar augstākminētajiem traucējumiem.

5. Iespējamie neiroloģiski vai somatiski traucējumi (nav apstiprināti, bet minēti publiskajā telpā)

• Dažkārt spekulēts par Parkinsona slimības agrīniem simptomiem vai steroīdu lietošanas ietekmi (plānas sejas ādas izmaiņas, pietūkums)
• Aizdomas par izolācijas ietekmi uz psihoemocionālo stāvokli, īpaši pandēmijas laikā

 

Kopsavilkums:

Balstoties uz līdzšinējo uzvedību un varas īstenošanas stratēģijām, Vladimiram Putinam hipotētiski varētu piemist:

• narcistiskas, paranoiskas un antisociālas personības traucējumu iezīmes;

• kombinācija, kas politiskajā psiholoģijā bieži tiek apzīmēta kā „malignant narcissism“ (ļaunprātīgais narcisms), Otto Kernberga definētais psihopatoloģiskais tips, kas apvieno:
• narcismu,
• paranoju,
• antisociālas iezīmes un
• agresīvu impulsivitāti.

Šāds profils padara viņu bīstamu ne tikai savas valsts iedzīvotājiem, bet arī starptautiskajai sabiedrībai — īpaši bruņotu konfliktu kontekstā.