|
|
Laiks Latvijā: |
Devītais vilnis mums katram savs? Un darvas karotīte arī…
Joprojām – pārdomas par jauniešu dziesmu un deju svētkiem.
Laikraksts Latvietis Nr. 857, 2025. g. 7. aug.
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Redz, kuru par skaistāko tautas tērpu uzskata Roberts no pamatskolas „Rīdze“. FOTO Anita Mellupe.
Tas ir „Darraris“ (no dara un rada) Jēkabs, viņš un citi no viņa „cilts“ jau pa lielu gabalu atpazīstami, Vērmanītī rūpējas, lai visi dalībnieki uz brīvdabas skatuvēm kāptu ar prieku. Un skatītāji pulcētos ap tām. FOTO Anita Mellupe.
Jā, par mantību jāgādā allaž, it sevišķi kamēr citi dejo. Ikviens var Svētku mājaslapā redzēt, kādas mantas pazaudējušās, atradušās un dabūjamas atpakaļ! FOTO Anita Mellupe.
Dziesmu svētku dalībnieki rūdās no mazām dienām, pierod, ka apģērbam mugurā jābūt „pēc sīpolu principa“: novilkt var vienmēr, ja tik ir ko. FOTO Anita Mellupe.
Vārdiskajā telpā svētkos visvairāk noteikti skanēja „Jāuztaisa foto!“, „Vienu bildīti!“, „Uzmanību, izlido putniņš!“ (Bez „Visi kopā sakām Mar-me-lāde!“, jo smaidi un žesti plauka bez īpaša uzmundrinājuma.) FOTO Anita Mellupe.
Evelīna Vanaga svētkos strādā Preses centrā, bet viņa ar prieku atbild uz jebkuru dalībnieku un skatītāju jautājumu. Evelīna dejojusi skolas gados un dejo joprojām – vidējās paaudzes deju kolektīvā. FOTO Anita Mellupe.
Inčukalnu „pūtēji“ ar savu „ciltstēvu“ Vitalu Kikustu, kurš Dziesmu svētkos piedalās 45 gadus, vidū. Ernests (eifonijs), Reinis (mežrags), Rūdolfs (trompete). Ieskaitot pieaugušo svētkus, zēni jau piedalījusies trijos-četros, pamatoti ceru – šie nebūs pēdējie! FOTO Anita Mellupe.
Ķīpsalas hallē koncerta „Tā radās skaņa“ noslēgumā, kad pēc „Atmostas Baltija“ atkārtojuma (solisti Ieva Kerēvica, Intars Busulis un Daumants Kalniņš) skanēja mūsu himna – kā koncerta kulminācija, kā nopelnījums. FOTO Anita Mellupe.
Ceļotāji zina – ikviena brauciena busā pamatvērtība – šofera optimisms, svētku laikā – arī sava „kuģa“ atpazīstamība jau pa gabalu. FOTO Anita Mellupe.
Gandrīz vai jātaisnojas – kālab neievelku elpu un nesāku stāstīt par lielajiem koncertiem, par visiem pēc kārtas. Bet vai tad tas vispār ir izdarāms? Koncerti ir jāskatās un, pateicoties mūsu TV operatoru un režisoru prasmīgajam sniegumam, tas arī ir izdarāms. Es pati koncertiem izvēlējos ģenerālmēģinājumus, lai, mājās tikusi, nekavējoties ieslēgtu TV. Lai ieraudzītu to, kas nekādi ar vienu acu pāri nav iespējams: kopskati, pietuvinājumi, tuvplāni. Kādi tuvplāni, operatoru uzmanīgām un mīlošām, nebaidos šā vārda, acīm skatīti, kādi! (Ar vienu izsaukuma zīmi ir par maz, jo uzfilmēto varēsim pārskatīt gadu gadiem.)
Par pirmo lielo deju koncertu jau izteicos, „Viedvasara“ ritēja raiti, noslēguma daļā tikai dažas dejas piebremzēja stāsta raitumu, bet tie teksti ?... Teksti par piecu draugu vasaras gaitām nespēja izvairīties no šablonisma un didaktikas. Kāda pusaudžu māmiņa bija pat sašutusi: Jaunieši tā nerunā, tā nečato! Jā, viedtālruņos bērniem ir sava saziņas valoda, un katrai draugu (arī pieaugušo) digitālajai grupai ir sava „valoda“, balstīta ilgstošas saziņas vēsturē. Nez vai jāsatraucas par to, jo šie nosacītie tēli: Estere, Alex, Kārkliņš, Kate un Lelde tiešām iezīmē mūsu pusaudžu pamatnodarbošanos vasarā: atpūta pilsētā vai laukos, ceļojumi ar vecākiem vai bez tiem. Žēl, ka viņu pulciņā nebija vēl viens draugs – tas, kurš gatavojas Dziesmu svētkiem. Bet ne jau runas „Viedvasarā“ bija galvenās, galvenā bija DEJA un kopā sadancinātie 152 bērnu un jauniešu kolektīvi, kuri ar visu tika galā teicami!
Garīgo koncertu skatījos tikai TV, ekrānā īpaši centos ieraudzīt meitas ģimenes draugu – Vaickovsku – jauno audzi. Un ieraudzīju arī! Ko tur liegties, katrs mēs šajos svētkos pamanīt savējos. Mūziķu Pētera un Kristiānas ģimenē garumā un prasmēs stiepjas veseli trīs domkorieši. Vecāki sava laika Dziesmu svētkos, protams, bijuši klātesoši, tagad stafete nodota vecākajam – Jēkabam. Un mantinieks (ar to pirmkārt saprotot mūzikas mīlestības dāvanas) jau rēķinot: tā kā nākamie jaunatnes svētki iekritīs viņa balss lūzuma laikā, jāapgūst kāds instruments, piemēram, trompete! Klausoties Kristiānā par dēla piedzīvoto un izjusto, uzzinu faktu, kas man nebūtu nācis prātā: mēģinājumu un gājiena laikā ar koncerta kurpēm kājās tulznās iedzīvojušies arī koristi. Uzzinu arī to, kālab Kristiānai 308 lapaspušu biezajā svētku grāmatā „Kopā būt. Kopā radīt.“ izteikta īpaša pateicība,– viņa bija viena no tām, kas www.nacgavilet mājas lapā noslēguma koncerta 23 dziesmām sagatavoja padziļinātus vēsturiskus aprakstus.
Arī šo koncertu noteikti skatīšos un klausīšos vēl un vēl, it sevišķi Andreja Jurjāna Lūgšanu no kantātes „Tēvijai“, Riharda Zaļupes aranžētu. Gospeļkora izpildījumā tas skanēja suģestējoši, to dzirdēja pirmoreiz. Ideja par šādā kora izveidošanu pieder diriģentei Unai Stadei, viņa skaņdarbu arī diriģēja,– piemetina Kristiāna.
Ar īpašu uzmanību deju laukumā mūsdienu deju izrādē „Kastaņa puslode“ centos ieraudzīt draugu ģimenes atvasīti Rēziju no Krimuldas Mākslas un mūzikas skolas Deju nodaļas. Meitenītei laikmetīgās dejas tā piesējušas sirdi, ka viņa atvadījusies no tautisko deju pulciņa (tur palika dejot vecākais brālis Kārlis). Šā koncerta 16 sadaļām papīra programmiņā ir gan nosaukumi, gan skaidrojumi. Piemēram: KAD PASAULE GRIEŽAS AP MANI. Narciss. (Skatoties dabas skaistumā, cilvēks „aizskatās“ pats savā atspulgā, iekrīt atvarā, un līdzsvars ir izjaukts – saules pielietā pasaule kļūst par tumšiem ūdeņiem.) Vai bērni spējīgi ko tādu izdejot? Protams, bet daudzi pieaugušie, arī Rēzijas vecmāmiņa Sandra, nekādi nevarēja tādus smalkumus izprast: lai skaidrojums rakstisks vai mutisks. Skatītāji skatās deju, meklējot savējos un apbrīnojot režisora spēju visus kolektīvus (2000 dejotāju!) saaust vienā priekšnesumā Zanes Dombrovskas mūzikā. Labi, ka Ķīpsalas hallē no stāvā kalna lejup laidās vecākie bērni (arī Rēzijai mugurā bija melnbaltais tērps, bet viņa šādā, gandrīz cirkus cienīgā numurā, nebija iesaistīta). Trīs pilnas dienas dejotājiem bija maksimāla slodze, bet vakariņās – …tikai uzkodas. Par to neapmierinātību izteica daudzas ģimenes. Nu ko tur gausties, – komentē Rēzijas māmiņa Ilona, – pārsūtījām tik papildu naudiņu uz bankas karti, lai bērns var ieskriet kādā kioskā vai benzīntankā.
Fantastiski ir laikmetīgo deju kostīmu mākslinieces Agijas Vismanes tērpi, tieši pēc tiem bērnus sazīmēt laimējas tuviniekiem (ja pašvaldības to neiespēja, par tērpiem daudzi vecāki maksājuši no savas kabatas).
Simfoniskās mūzikas lielkoncerts „Daudzskanīgais debesjums“, cik nācies dzirdēt, izpelnījies visvairāk uzslavu, tās necitēšu. Man gribas uzsist uz pleca pūtēju orķestra koncerta „Tā radās skaņa“ veidotājiem: nekā lieka, nekādu specefektu. Virs pūtēju galvām plīvo vēja karogi, vējš ir fona dominante; gara acīm redzu – tieši vējš – ilgošanās vēstnesis – šeit un tagad kopā sanesis muzikantus no visas Latvijas, arī viesus no Harju un Mažeiķiem. Ļoti gaumīgi, tikai divos skaņdarbos, līdzdarbojas deju grupas (diemžēl nekur programmiņas neatrodu viņu pieminēšanu, ja nekļūdos – ar sarkaniem un baltiem karogiem fonā bija Alūksnes meitenes). Pirms ģenerālmēģinājuma laimējas saskrieties ar (pareizāk – skrien Viņa) režisori Ingu Krišāni un uzdot divus jautājumus vienā: kas svētkos visgrūtākais un kas iedvesmojošākais? – Diriģentu paaudžu nomaiņa un bērnu fantastiskā vēlēšanās spēlēt! – atbilde ir tikpat lakoniska. Jā, par to paaudžu nomaiņu (visos svētku aspektos) varētu izvērst veselu diskusiju dienas garumā – un skaidrs, ka šis process nedz uz lielām, nedz mazām skatuvēm un diriģentu tiltiņiem nenotiek bez sāpēm…
Man ļoti simpatizē, kā informāciju pūtēju lielkoncertā skatītājiem nodod koncerta vadītāja, labi jūtams, ka viņa „pazīst drēbi“. (Agate Marija Bukša, starp citu, ir siguldiete. 2015. gada pūtēju orķestru koncertā Ķīpsalā piedalījās kopā ar „Baltā flīģeļa“ jaunajiem muzikantiem, kopā ar Edgaru Liporu īstenojot „Tālavas taurētāja“ priekšnesumu, – vēlāk komentē Inga.)
Režisore nepieciešamās norādes Marijai koncertu laikā visbiežāk dod ar acu skatienu vai galvas mājienu. Mēģinājumos arī atrodos runātājai un diriģentiem blakām, rakstu arī zīmītes, ja norādes attiecās uz vairākiem cilvēkiem – tad runāju mikrofonā – tā Inga. „Pūtēji“ man simpātiski no laika gala, simfoniskos orķestrus ielās neredzēt, – šīs manas fotoreportāžas ir tieši par to – kā DZIESMA UN DEJA IZIET IELĀS. Drīz pilsētas svētki Limbažos, un atkal pilsētu modinās „pūtēji“ – viņu kolektīvā, kā visur, mazie zēniņi un meitenes ātri vien dabū spēlēt arī Vispārējos dziesmu svētkos. Žēl tikai, ka viņu pašu liktenis atbilstošs dziesmiņai muzikanti nedejo.
„Pūtēju“ vidū satieku inčukalnieti Vitalu Kikustu, ar kuru pagājušajā gadu tūkstotī vētras laikā kuģojām uz Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētkiem Gotlandē. Vitals joprojām ir ierindā. Viņa zēni novalkājuši ne vienu vien „formas tērpu“, turklāt diriģentam, uz viņiem skatoties, galva krietni vien jāatgāž.
Lielkoncerts „Es atvēru laimes dārzu“ un noslēguma koncerts „TE-AUST“, protams, tika gaidīti ar sakāpinātu interesi. Tie izpelnījušies pelnītas uzslavas – par repertuāru, par dalībnieku lielisko sagatavotību, par tērpiem un stāju! Kas var būt labāks par šo: dejotāji dejo un dziedātāji dzied to, kas viņiem pie sirds! Tad arī skatītāji saviļņoti dzīvo līdzi tribīnēs!
Uzklausījusi ļoti daudzu dalībnieku un viņu tuvinieku viedokli, savu sajūsmu esmu tikai kuplinājusi, bet nevaru nepieminēt darvas karoti: mani personiski nebeidz mulsināt tas, kālab šie lieliskie svētku priekšnesumi bagātīgi apkarināti ar spožiem blakusefektiem?… Kālab starplaiki (kurus KLUSUMS tikai bagātinātu!) starp dziesmām vai dejām tiek piepildīti ar vairāk vai mazāk jēgpilniem tekstiem, paši priekšnesumi – ar nebeidzamiem zibšņiem, spoguļiem un platekrāniem? Kālab virs Sidraba birzs scenāristi un režisori neļauj pacelties VIENĪGI MŪZIKAI UN DZIESMAI, bet iepludina koncertā, piemēram, butaforiskus piepūšamos, neveiksmīgus, standartizētus mākoņus? Kālab pa skatuvi klīst TĒLS, kuram nedz pēc būtības, nez uzvedības nav nekādu sakņu latviešu folklorā vai mūsdienās? (Nedz Sprīdītis, nedz Dullais Dauka, nedz Georgs Rukmanis-Počs, te es pievienoju simbolu – smaidiņu.) Kāpēc pret mūsu tautas un vārdā zināmu mūziķu atstāto mantojumu nevar izturēties ar tikpat lielu cieņu kā pret pasaules garīgo mūziku, kuras koncertiem eirovīzijas tendences nepiekarina? Skarbi? Dzirdēju arī šerpākas atsauksmes, jo visa mūsu tautas mūzika un šodienas autoru dzīvotspējīgākie darbi ir un būs – garīgi un vēlreiz – garīgi!
Paldies, ja pietika pacietības mani uzklausīt. Latviešiem cipars un skaitlis 9 ir īpašs, vēl vienu pārdomu gabaliņu pacentīšos uzrakstīt.
Anita Mellupe
speciāli Laikrakstam „Latvietis“
Astotais Anitas Mellupes fotostāsts sērijā KAD DZIESMA un DEJA IZIET IELĀS.
SLUDINĀJUMI
