|
|
Laiks Latvijā: |
Es ticu, ka mēs atkal tiksimies…
Īsas pārdomas par XIII jauniešu svētkiem, no kuriem grūti šķirties
Laikraksts Latvietis Nr. 858, 2025. g. 14. aug.
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Mežaparka estrādē pirms noslēguma koncerta ģenerālmēģinājuma. FOTO Anita Mellupe.
Turēties kopā – tas zelta likums visādā nozīmē, ne tikai tālab, lai nesaslapinātu pastaliņas. FOTO Anita Mellupe.
No bruncīšiem meitēni izaug tik strauji, ka vecmāmiņām tie jāmēra ne centimetriem, bet sprīžiem. FOTO Anita Mellupe.
Uz Vērmanīti tika atgādātas pat stelles. Daudzi latvieši tās tuvplānā dzīvē redzēja pirmoreiz. FOTO Anita Mellupe.
Nebiju cerējusi, ka svētku laikā piedalīšos Andras Putnis grāmatas „Ko vecmāmiņas man nestāstīja“ atvēršanas svētkos Okupācijas muzejā. Lieliska grāmata! To iesaku izlasīt ne tikai ikvienam, kam interesē trimdas tautiešu ieceļošanas vēsture, arī ikvienam latvietim, kura tuvinieki gājuši cauri Otrajam pasaules karam. Tā ir grāmata, kuru vērts lasīt vairākkārt. FOTO Anita Mellupe.
Liecības par to, ka latvieši gatavoja tērpus, dziedāja un dejoja arī izsūtīti Sibīrijā, videokamerā gadu gadiem iemūžinājis Aivars Lubānietis, teksti iegūluši grāmatās, pašlaik top fonda „Sibīrijas bērni“ (vad. Dzintra Geka) jaunākais lolojums – grāmata „Dzimuši Sibīrijā“. FOTO Anita Mellupe.
Ar mazajām Lielvārdes tērpa nēsātājām (viņas nebija no Lielvārdes) pārrunājām – šis tērps raksturīgs ar to, ka meitenes to spēja izgatavot ar čaklumu vien – aužot un izšujot – , bez lieliem finansiāliem ieguldījumiem (salīdzinājumam – Kurzemes tērpi top ar zelta un brokāta lentēm, pērlēm un zīlēm, bagātināti ar grezniem pārjūras lakatiem). FOTO Anita Mellupe.
Kā priecātos akadēmiķis Jānis Stradiņš, šos meitēnus uzrunājot un atbildē saņemot: Mēs esam no Sēlijas! FOTO Anita Mellupe.
Olaines bērnu tērpi pieskaņoti novada dabas pamatkrāsām, bet kā ar nosaukumu „Dzērves“? – Zinām, zinām gan! Pazīstam tādus putnus! – mazie sauca cits caur citu. FOTO Anita Mellupe.
Piecgadīgā Nasa un viņas saimniece Elīza, gandrīz publicitātes foto. Nasai, nudien, darbdienās nav laika uz kaķiem pat pašķielēt: viņa meklē pazudušus cilvēkus un ieročus. Šī dežūra abām policistēm – gandrīz kā brīvdiena. Un visi par viņām sajūsminās. FOTO Anita Mellupe.
Ar mazo Kiru var lepoties ikviens, kurš viņu saposa tālajam ceļam uz Latviju un izkopa dziesmu mīlestību. FOTO Juris Skābe.
No Dziesmu un deju svētkiem veltītās foto alejas Limbažos. Savējo atzinība – vai tā nav tā vissaldākā balva? Un garants – ceļš uz mūsu varenāko tradīciju nebeigsies strupceļā! FOTO Anita Mellupe.
No Dziesmu un deju svētkiem veltītās foto alejas Limbažos. Savējo atzinība – vai tā nav tā vissaldākā balva? Un garants – ceļš uz mūsu varenāko tradīciju nebeigsies strupceļā! FOTO Anita Mellupe.
Jau ģenerālmēģinājumos redzami ziedu pušķi – tos skolotājiem noteikti sagādājis kāds no atbalsta grupas. Šie ir ogrēnieši, māmiņai Ingai (ar ziediem) „Pīlādzītī“ dejo 12 gadīgais dēls. Manuprāt – katra ģimene pati pēc svētkiem pelnījusi tādu krāšņu paldies! FOTO Anita Mellupe.
Kā izmesti no laivas pēc svētkiem jutās daudzi, it sevišķi tie, kuri visam sekoja tikai caur TV lodziņu. Vai tiešām VISS skaistais beidzies un TV turpinās barot galvenokārt ar kriminālfilmām un salkaniem seriāliem?... Par laimi, būs ierakstu atkārtojumi!... Par laimi – katram mums ir savs atmiņu kapitāls, kurš paglābj no realitātes. Domāt, pārrunāt redzēto, dzirdēto un izjusto varēsim gadiem. Un šajā aspektā man īpašs prieks par diasporas latviešiem, kuri saviem bērniem atrada iespēju TO VISU PIEDZĪVOT. Jo viņiem nebūs jāstāsta citiem, ka Dziesmu svētkos piedalījās vecvecāki vai vecāki, TUR BIJA VIETA ARĪ VIŅIEM!
Sekos manas, nelabojama optimista, pārdomas.
Vispirms par tērpiem. Tik skaisti saposti mūsu bērni un jaunieši nav bijuši nevienos svētkos. Manai paaudzei Mežaparka estrādē goda tērps, ar ļoti retiem izņēmumiem, bija – baltas blūzītes un tumši (visbiežāk skolas zilie) svārciņi. Kā dejotāji, izaugot, nodevām tērpus jaunākajai grupai, to laiku kostīmi tika šūti stilizēti, bieži vien no, kā tautā saka, prasta auduma. Mēs ar vienaudzēm dejojām tādos kā Rucavas svārciņos, – zilo audumu un košas lentes uzšuvēm caur pazīšanos laimējās sagādāt vecākiem un skolotājiem. Šodienā, arī mazajiem ķipariem, meiteņu tautiskie tērpi ir austi un samērīgā garumā – pāri celītim – turklāt dejotājiem ierindā stāvot – kā ar lineālu nomērīti. Matiņi mazajiem meitēniem sapīti tik perfektos kliņģerīšos – it kā māmiņas un skolotājas būtu izgājušas speciālus kursus. Vienīgais, par ko dzirdēju iebildumus: dejotāji bieži izmanto mākslīgo puķu vainadziņus (ziedu pinumi neērti un vīstoši), lai labāk dejojot bez tiem. Jā, arī matu garums mūsu zeltenēm ir uzteicams, zēngalviņas praktiski neieraudzīt. Man gribas cerēt – Latvijā pienāks laiks, kad pat absolventes skolas izlaidumam izvēlēsies tautisko tērpu, jo tas taču noderēs visam mūžam.
Pārsteigumi. Šovasar uz galvaspilsētu devās bērnu kolektīvi no vietām, kuras agrāk netika dzirdētas pieminam. Tas liecina par bērnu degsmi un skolotāju augsto līmeni. Un nebūt ne svaru kausā galvenais – apdzīvotās vietas attālums no galvaspilsētas, ar ko bieži mēdz aizbildināties. Arī galvaspilsētas guļamrajoni nebūt allaž nav svētkos kupli pārstāvēti. Mani, piemēram, un viņus pašus arī – vangažnieku – šovasar patīkami pārsteidza fakts, ka svētkos piedalās dejotāji un dziedātāji no Vangažu vidusskolas. Skatītāju pulkā pamanu siguldieti Ingunu Zirni, Vangažu kultūras nama direktori, lielu dziedātāju un dejotāju. Viņas profesionālo darbošanos vietējie nebeidz slavēt. Inguna lepna: Jā, arī mēs, kultūras nams, atbalstām skolas dziedātājus un dejotājus.
Mums ir izcili, vēsturē nostiprinājušies, tautas tradīciju flagmaņi, piemēram, madonieši, ne velti viņi gājienā bija pirmie. Piemēram arī, Limbažnieku „Varavīksnei“ deviņas (skaitu un pārskaitu!) dejotāju kopas. Laimīgā kārtā pēdējā svētku dienā tramvajā satieku vismazākos – sarkanās krāsas – varavīksnēnus. Viņu brīvprātīgais gans braucienā uz lielāko bērnu laukumu galvaspilsētā ir māmiņa Kitija. Mazie, ieraudzījuši mani tautas tērpā, bez ceremonijām iztaujā: Tu arī dejoji? Nedejoji? Varbūt dziedāji? Nedziedāji, tikai skatījies? Vai tu mūs stadionā redzēji? Kitija ir tik lepna, ka mūsu īsās sarunas laikā paspēj piebilst: Mēs, „Varavīksne“, esam otrs lielākais deju kopums valstī, tikai „Dzintariņš“ var ar mums līdzināties! Jā, es ceru, gribu un zinu, ka ar šiem bērniem Latvijai svētkos būs iespējams satikties vēl divos lielajos svētkus, par reģionālajiem nerunājot. (Limbažnieki pilsētas centrālajā parkā bija izveidojuši pat dejotāju dzimtu slavas aleju, tur fotogrāfijās bija ko papētīt.)
Ne jau es viena, kura priecājas – kori tagad daudzās mūsu skolās kā pie tautiešiem ārzemēs: dzied visi dziedāt gribētāji un vecuma cenzs vairs nav šķērslis! Lielo balvu saņēma Balvu 2.-9. klašu koris! Beidzot ir lauzti tie dzelžainie „rāmji“: 1.-4., 5.-9., 9.-12. balsis. Skolotāji zina, ja puisēni nav sākuši dziedāt no 1. klases, tad viņus jauktajā vai zēnu korī vecākajās klasēs vairs „neiemānīt“ – viņi aizņemti sportā un dejās. Protams, arī šajos svētkos bija daudz tādu bērnu, kuri paspēja uzstāties uz vairākām skatuvēm.
Satikšanās. Tās nu gan svētku laikā arī man bija gandrīz neticamas. Varbūt neizbēgamas? Jo nesatiekas tikai tie, kuri nav pazīstami. Aizvadītajos svētkos bija prieks par Austrālijas radiņu Intas un Jura klātieni, diemžēl viņu mazmeitiņu Kiru ieraudzīju vien foto attēlā – iemūžinātu pirms došanos uz koncertu Vērmanīti. Centos pamanīt gājienā, bet… TV translācijā nevar parādīt visus, ar to jāsamierinās. (Daudzi vecvecāki un vecāki par to bija īsti sašutuši.) Rīgā svētku laikā es satiku arī Grāmatas un grāmatniekus. Par to man bija īpašs prieks.
Drošība. Man ir kauns par tiem tekstiem, ar kādiem atbildīgās personas turpina atrunāties par „bērnu drošību“ Daugavas stadionā. Tas ir nepiedodami, ka koncertam 11. jūlijā vakarā (tuvojošais lietus un negaiss nebija izklīdināms ar mūsu visu cerībām) nebija nekādu plānu B vai C! (Dzirdēts, ka salijušu futbola laukumu spēj nosusināt ar helikoptera palīdzību. Ja tas viss analogi notiktu pie ķīniešiem, visticamāk – lieko ūdeni no laukuma savāktu dalībnieki paši – ar dvielīšiem plastmasas maisiņos.) Plašsaziņa līdzekļos atkārtoti dzirdam solījumus par kļūdu izanalizēšanu – kaut nu par to uzzinātu arī tauta! – kura savus bērnus uzticēja organizatoru rokām. Nebija taču nekādu ilūziju: lietus laikā Daugavas stadiona segums ir nelietojams, nepiemērotā seguma bojājumu dēļ dejot bija grūti arī mēģinājumos. Un nav svarīgi, cik tas segums IZMAKSĀJIS! Par to visu bija jāspriež PIRMS svētkiem, nevis PĒC.
Jā, mūsu mīļajā Latvijā dejots un dziedāts – gan svelmainā saulē, gan lietū – svētkos ticis arī senāk. Bet nav statistikas: cik dalībnieku noberzuši kājas mēģinājumos, gājienā un koncertos. Vai nebūtu pieņemams lēmums – bērniem un jauniešiem, izņemot skates, visu nedēļu staigāt sportiskos apavos? Vai ēdinātājiem pašiem nav augoši bērni, kuriem nepieciešama pilnvērtīga porcija? Vai nevar ieplānot maksimāli saīsināt nīkšanu mēģinājumu starplaikos? Vai TV nevar mobilizēt visus spēkus, lai parādītu gājienu fundamentāli, jo biļetes pietrūka ļoti ļoti daudziem – tad vismaz gājienā savējo būtu nopelnīts ieraudzīt! Vai… Tādus un līdzīgus jautājumus man, apliecinot neaizmirstami skaisto, pieminēja daudzi vecāki.
Tas bija eksāmens, eksāmens visai Latvijas tautai, gluži kā Barikādēs, kad mājās palicējiem nebija mazāki nopelni kā uz galvaspilsētu tikušajiem. Eksāmens ir izturēts! Un citi – vēl priekšā. Tie bija skaistākie svētki, kādus esmu pieredzējusi,– laimīgi secina diriģente un dejotāja Otto vecmāmiņa Māra Skride, kurai dziesmas, skates, koncerti, braucieni un Dziesmu svētki ir kā kokam serde. Un mums tādu koku Latvijā ir veselas audzes. PALDIES VIŅIEM PAR TO!
Anita Mellupe
speciāli Laikrakstam „Latvietis“
Devītais, noslēdzošais, Anitas Mellupes fotostāsts sērijā KAD DZIESMA un DEJA IZIET IELĀS.
SLUDINĀJUMI
