Cilvēks un Māja

Nesenos laikos
dārzs bij' lielāks kā Māja,
Cilvēks lielāks kā Māja.
Nelielā Mājā, nelielā istabā,
neliels skapis, gulta,
zem gultas naktspodiņš.
Māja maza maziņa,
grib liela augt, skaista būt.

Cilvēks gādā, Māja aug,
aug tā liela, aug tā skaista,
bagātīgi apgādāta,
ņem ko dod, prasa vēl,
beidzot saņēmusi ir
neskaitāmus krēslus, galdus,
sienu sienām grāmatplauktus,
mākslas darbus, abažūrus,
sudrablietas, kristāl vāzes,
grīdas segas, dīvānus,
un vēl simtiem citas lietas,
Māja ņem un rij uz vietas.

Māju kopj un mantas gādā,
pūsdams, elsdams Cilvēks strādā,
dilst kā svece, sviedri tek,
nespēj Māju apkalpot.

Kādu rītu Cilvēks saka
šāda dzīve pārāk traka,
atkritumos stipras smakas,
prom ir jāved lielas pakas!

Ko vairs darīt?
Rīt vai parīt
meklēšu es meža taku,
kura ved uz veco aku,
zaru būdu būvēšu,
lapas, sēklas ēdīšu,
zemi, dabu saudzēšu,
vienā mierā dzīvošu!