|
|
Laiks Latvijā: |
Māra Branča skatījums
Balto stārķu zemē Ērberģē
Laikraksts Latvietis Nr. 859, 2025. g. 21. aug.
Māris Brancis -
Ieteikt draugiem.lv
Aļona Prokofjeva glezno. FOTO Māris Brancis.
Ērberģes muiža no upes puses. FOTO Māris Brancis.
Ērberģes muiža, tagad pamatskola. FOTO Māris Brancis.
Marijas tilts ar apsudraboto gaili. FOTO Māris Brancis.
Ciema sievas. FOTO Māris Brancis.
Inita Vilks glezno pie upes. FOTO Māris Brancis.
Mākslinieki glezno. FOTO Māris Brancis.
Plenēra dalībnieki pie muižas klēts. FOTO Māris Brancis.
Jau otro reizi Jelgavas mākslinieku biedrība jūlija nogalē devās plenērā uz Ērberģi, ciemu Aizkraukles novada Mazzalves pagastā. Tai cauri tek Dienvidsusēja, kas šogad ir jo bagātīga ar ūdeni un baltajām ūdensrozēm, visai strauji traucoties Mēmeles virzienā, lai pēc tam pievienotu savu tecējumu Lielupes gājumam uz jūru.
Mazliet atkāpusies no tuvējā lielceļa maģistrāles Vecumnieki – Nereta – Subate, Ērberģe visos pārmaiņu laikos, kas piemeklējušas Latviju, saglabājusi savu patstāvību, savu personisko neatkarību un savu savdabību. Diez, vai tādēļ šo vietu tā iemīļojuši arī baltie stārķi? To šeit ir īpaši daudz. Pašā kustīgākajā vietā – ciema centrā – vienu pie otra viņi savijuši ligzdas vai katrā bijušajā katlu mājas skurstenī, kas vairs neveļ ārā dūmu mutuļus, arī cilvēku sarūpētā stabā ar ratu riteni galā, kur sanest zarus, grīšļus un citus putnu celtniecības materiālus ģimenes mājvietai. Un ne tikai tur – pat divstāvu māju dūmekļi viņiem ir piemērota iespēja, kur ligzdot, iedēt olas un izperēt mazuļus.
Kad Ērberģē ieradāmies jūlija pēdējā nedēļā, jaunie stārķēni neatlaidīgi kustināja spārnus, trenēdami muskuļus, lai paceltos līdz ar vecākiem debesu augstumos un aplūkotu savu tēvzemi no gaisiem un lai augusta divdesmitajos datumos atstātu šo vietu, dotos uz siltajām zemēm pārlaist ziemu un nākamā pavasarī atgrieztos dibināt ģimeni un rūpētos par dzimtas turpināšanu.
Lauku klusumu laiku pa laikam pārtrauc stārķu sasveicināšanās klaboņa, tā dāļājot mīļvārdiņus savai otrai pusītei. Neretnieks Jānis Veselis, iecienīts Sēlijas rakstnieks, savviet piezīmēja: „svēteļi sita klabatas“. Pat automašīnu steidzīgā traukšanās dienas gaitās nenomāc šo stārķu mūzikas skaņu mežu.
Ērberģe, kā ikviena sevi cienoša dāma, ik dienas ir saposusies. Viss sakopts, nopļauts un, kur vien var, paceļas kāds ratu ritenis, šoreiz ne stārķus aicinot vīt ligzdas, bet gan puķes dēstīt. Arī zālājos greznojas košas jo košas puķu dobes, kurās nereti spēkpilni aug gluži pasveši augi. Lūk, pārbraucot pāri Dienvidsusējas upei pa Marijas tiltu, acis piesaista ziemciete juka ar savu krāšņo balto stāvu un ziedkopu.
Daudzviet kāds radošs cilvēks – tā esot vietējā dārzkope Zilgma Raupa – no visvienkāršākajām lietām izgatavo smieklīgus, asprātīgus un ļoti mīļus tēlus, teiksim, no pirts bērzu slotām, piepalīdzot papīriem un flomāsteriem, sameistaro ciema sievas, kas piestājušas uz ielas klačoties un novēro ļaužu ikdienas ceļus. Citviet tās kā īstenas raganas traucas droši vien uz Valpurģu nakti vietējā meža birztalā.
Vēl ir apbrīnojams tas, ka Ērberģes centrā, tur, kur reiz atradies 7,8 ha plašais barona parks, joprojām sastopami senlaikus dēstīti koki – ozoli, liepas, vīksnas, kļavas. Tos tagad godā kā dižkokus. Vecie, varenie koki iekrāso šodienas dzīvi, iezīmējot pagājušo dienu sasaisti ar tagadību.
Savukārt pļaviņā Dienvidsusējas krastā cenšas augt Bībeles tulkotāja Glika ozola zīles Alūksnē uzdīgušais ozoliņš, kas šeit iedēstīts, atzīmējot reformācijas 500-gadi 2022. gadā, pievienojot Dievvārdus: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība“.
Ērberģes senatne ir iespaidīga. Kā vēsta arhīvu dokumenti, šī vieta veidojusies ap muižu, kas kopš 1465. gada piederējusi Heinriham Zellem (Selle) un viņa pēcnācējiem. 1582. gadā to mantojuma ceļā ieguva Lidinghauzenu-Volfu (Lüdinghausen-Wolff)dzimta. 1686. gadā muižu nopirka Gerhards Vilhelms fon Fitinghofs, kura meita apprecējās ar brīvkungu Aleksandru fon Taubi. Viņa vārdā šo īpašumu ilgi arī sauca par Taubes muižu.
Pirms 1806. gada to kopā ar Salas pusmuižu iegādājās barona fon Hānu (von Hahn) dzimta un vietu sāka dēvēt par Herbergen. Tās vācisko vārdu latvieši pielāgoja savai mēlei, lai ērtāk izrunāt, un tā radās vārds Ērberģe. Kad 1920. gadā Latvijas valdība ikvienu apvidus vietu centās iezīmēt kartē ar latvisku vārdu, tā nevēlējās no vācu baroniem mantoto nosaukumu oficiāli apstiprināt, tādēļ pagastu nodēvēja par Mazzalvi, lai gan pagasta centrs joprojām ir tieši Ērberģē.
Atšķirībā no Taubēm barons Hāns bija ļaužu iecienīts muižnieks, kamēr viņa sieva Marija bijusi kaprīza un īpaši izsmalcināta. Stāsta, ka Freds fon Hāns dāvājis viņai izmeklētas rotas. Viņai – Marijai –1860. gadā tika dāvāts arīdzan tilts, kurš joprojām tiek dēvēts par Marijas tiltu, kas savieno abus Dienvidsusējas krastus. Otrā pasaules kara beigās to atkāpjoties uzspridzināja Hitlera armija. Akmens tilta vietā pēc kara 1953. gadā uzbūvēja koka tiltu, kas nokalpoja līdz 1994. gadam, kad uzcēla betona tiltu, bet 2022. gadā tas piedzīvoja atjaunošanu un uzlabošanu. Tā kā barons tiltu nosauca par sievas vārdā, darbīgajai Jautrītei Dobrjai dzima ideja Marijas dienā 22. jūlijā svinēt Marijas tilta svētkus.
Uz tilta paceļas apsudrabots gailis (Hahn latviski nozīmē gailis), tas darināts no apsudrabotiem zirgu pakaviem, kur kāziniekiem piekārt atslēgu, kā ilgāku laiku tiek darīts, apliecinot, ka jaunais pāris nu uz mūžu ir saslēgts. Tā novērsta visai triviālu, bieži vien pēc izskata briesmīgu atslēgu piekāršana uz ikviena tilta margām, kam jaunlaulātie pārbrauc pāri. Paskatieties uz tiltiem Rīgā, kur tie pārvērsti par „izrotātu“ atslēgu reklāmu vietu. Jelgavā Pasta salā šim nolūkam jau atrodams piektais dekoratīvais metāla koks, kur šādiem gadījumiem publiskot ar vārdiem „apzīmogotās“ jaunās ģimenes atslēgas, bet tilti ir atbrīvoti no cilvēku izdomas nabadzības.
Marijas tilta svētki turpinās joprojām. Šogad tos atzīmēja jau sešpadsmito reizi, un tie, kā vēsta vietējā novada avīze Staburags, bija sevišķi jaudīgi, ko apliecināja īpaši izrotātais tilta dekorējums, kas priecēja mūs ierodoties. Svinības iesāka tradicionālais velosipēdistu brauciens. Tā dalībniekiem bija šoreiz jāierodas īpaši krāšņās cepurēs. Svētku dalībniekiem dalīja kliņģeri, ērgerģieši klausījās Kārļa Kazaka dziesmās, bet visus vienoja Marijas tilta himna „Brauciet lēnām pār tiltu, draugi“.
Ērberģe ir nozīmīga vieta Latvijas kultūras kartē. Āženiekos (diemžēl māja nav saglabājusies) 1885. gadā dzimis operdziedātājs un pirmais Raiņa Lāčplēša atveidotājs Ādolfs Kaktiņš, turpat 1924. gadā dienasgaismu ieraudzīja arī tēlnieks Zigrīds Sapietis, kurš skolojies Dānijā un pēc tam dzīvojis Skotijā un kura radošais mantojums tagad glabājas arī Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centrā. Savukārt bijušajā skolā, ko joprojām sauc par Skoliņu, dzimis grafiķis un gleznotājs Alfrēds Plīte-Pleite. Par feldšeri še visu mūžu nostrādāja visiem zināmā fotogrāfa un pareģa Eižens Fiņķa mazmeita Larisa Upesjure.
Ērberģes vēstures liecības vākusi novadpētniece Emīlija Varkale, kas tagad ar citiem materiāliem joprojām atrodas Mazzalves pagasta vēstures istabās, neizveidojot to par muzeju, ko tagad pārzina Anita Vectirāne. Te varam atrast daudz unikālu dokumentu, fotogrāfiju un priekšmetu, kas varētu greznot jebkuru vēstures krātuvi un kuri ir īpaši būtiski tieši šai vietai Ērberģei. Te sameklējamas vēstures liecības, kas reiz vāktas pamatskolā, bet tagad izrādījušās liekas.
Ērberģe nav nomaļa vieta, kā tas var likties. Te mutuļo dzīvība un domā par nākotni, un strādā. Te, piemēram, top medību nams, bet mazliet tālāk Elija Gabuža audzē īpašu šķirņu putnus – vistas, zosis, pat pāvus un emu.
Šeit daudz kas notiek, bet, kā šķiet, bieži vien tikai entuziastu dēļ, kāda ir Žanna Miezīte, jo deputātiem un Latvijas varas vīriem un sievām tādi miestiņi maz piesaista. Par to liecina kaut vai tas, ka Ērberģē palicis tikai viens nelielā dzīvoklī iespiests veikals, kaut arī šeitan kādreiz tādu bijuši pat trīs, tāpat likvidēts pasts, tā vietā tikai tonedēļ novietoja Latvijas pasta pakomātu. Jāpriecājas, ka vēl te darbojas ambulance (paldies par palīdzību!), bet cik ilgi? Uz Aizkraukli praktiski nav nozīmes doties, ja starp braukšanu turp un atpakaļ autobusi stāv tikai labi ja stundu. Bet ja nu nav personīgā transporta? Ko tad? Senjoriem un slimajiem ir tikai viena izeja – gaidīt savu atvadu stundu. Paldies Dievam, ka skolu šeit ir varējuši nosargāt. Ja tās še nebūs, sabiedrība cietīs bezgala dziļi.
Tāda ir realitāte. Ar to jārēķinās. Un rēķinās arī. Tādēļ par godu muižas, lasi, Ērberģes, 560 gadu jubilejai bija sarīkots jelgavnieku plenērs. To, ko mākslinieki nepilnās piecās dienās saskatījuši, ieraudzījuši un radījuši, atklāja īslaicīgā izstāde 2. augustā pie muižas gleznieciskās klēts. To varēs redzēt arī Jelgavā, Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā, lai pēc pusotra mēneša to citā kārtojumā parādītu Ērberģes 560 gadu jubilejas svinībās.
Ērberģieši mīl svētkus un tos lieliski svin, tādēļ jācer, ka arīdzan šie svētki viņiem izdosies.
Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
