Lai dzīvo brīvība!

Palielināt / Enlarge

Baltijas ceļa atcere pie Parlamenta nama Dārvinā. FOTO Gerijs Šipvejs (Gary Shipway).

Palielināt / Enlarge

No kreisas: Guna Raisa (Rice), Dāvids Raiss (Rice), Reinis Dancis, Kalevs Pehns (Kalev Pähn), Ingrida Ulpene un Fenijbeija deputāte (Member for Fannie Bay) Lorī Zio MLA. FOTO Gerijs Šipvejs (Gary Shipway).

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Endrjū (Andrew) Renkas, Dārvinas Latviešu Apvienības priekšsēdis Reinis Dancis, Ziemeļu teritorijas Ukrainas Austrālijas asociācijas viceprezidente Irina Vasilkova (Vasylkova). FOTO Gerijs Šipvejs (Gary Shipway).

Palielināt / Enlarge

Dāmas un kungi, draugi un brīvības atbalstītāji,

Šodien mēs pulcējamies pie Parlamenta nama, lai atzīmētu vienu no ievērojamākajiem miera pretošanās aktiem mūsdienu vēsturē – Baltijas ceļa 36. gadadienu. 1989. gada 23. augustā divi miljoni cilvēku sadeva rokas visā Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Viņi izveidoja dzīvu ķēdi vairāk nekā 600 kilometru garumā – no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. To varēja redzēt no debesīm, bet vēl svarīgāk – to redzēja pasaules sirdsapziņa.

Un šis notikums ir vēl jo ievērojamāks, ja ņemam vērā, kā tas tika īstenots. Baltijas ceļš tika organizēts bez e-pastiem, mobilajiem telefoniem vai sociālajiem tīkliem. Nebija Facebook ierakstu, WhatsApp grupu vai tvītu. Tā vietā tika izmantoti cilvēku tīkli, mutvārdu ziņas, pagrīdes avīzes un radio. Cilvēki uzticējās viens otram, nodeva vēstījumu no rokas rokā – un miljoniem viņi izgāja ielās.

Un mērogs bija patiesi iespaidīgs. Latvija bija Baltijas ceļa centrā – ar aptuveni 800 000 dalībnieku, vislielāko skaitu no visām trim valstīm. Lietuva deva ap 500 000 cilvēku, Igaunija – ap 700 000. Šī dzīvo cilvēku ķēde veda cauri Rīgas centram un stiepās uz ziemeļiem līdz Igaunijai un uz dienvidiem līdz Lietuvai. Latvija burtiski bija šīs ķēdes mugurkauls.

Baltijas ceļš nebija tikai cilvēku ķēde – tā bija drosmes ķēde, nepakļaušanās ķēde un cerības ķēde. Tā tika apzināti organizēta, lai atzīmētu 50 gadus kopš Molotova–Ribentropa pakta, kurā nacistiskā Vācija un Padomju Savienība slepeni sadalīja Austrumeiropu. Šis pakts piesprieda Baltijas valstīm gadu desmitiem ilgu okupāciju, apspiešanu un izsūtīšanu. Taču 1989. gada 23. augustā Baltijas tautas paziņoja pasaulei, ka tās nekad nav pieņēmušas šo likteni – un ka tās atgūs savu brīvību. Un jau pēc nepilniem diviem gadiem neatkarība tika atjaunota.

Draugi, atceroties šīs dienas drosmi, mēs jūtam arī mūsu laika ēnas. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir atdzīvinājis atmiņas, kuras Baltijas tautas pazīst pārāk labi: tanki šķērso robežas, ģimenes spiesti bēgt no mājām, cilvēkiem tiek noliegta tiesības uz savu valodu, kultūru un pat valsti. Mariupoles, Bučas un Harkivas attēli atgādina traģēdijas, kas iezīmēja Baltijas pieredzi pusgadsimtu.

Ukraina cīnās ne tikai par izdzīvošanu. Tā cīnās par principu, ka nācijām ir tiesības pastāvēt, būt suverēnām un izvēlēties savu ceļu. Tā cīnās par pārliecību, ka spēks nenozīmē taisnību, ka robežas nedrīkst izdzēst ar spēku, un ka pasaule nedrīkst klusēt. Tieši šie ir principi, par kuriem Baltijas ceļš iestājās 1989. gadā.

Un tieši šodien – 23. augustā – mēs atzīmējam arī Ukrainas Karoga dienu. Rīt, 24. augustā, Ukraina svinēs Neatkarības dienu – datumu, kas kopš 2022. gada ir ieguvis vēl dziļāku nozīmi. Kas reiz bija valsts svētki, šodien ir ikdienas varonības apliecinājums. Zilais un dzeltenais karogs plīvo ne tikai pār valdības ēkām, bet arī kara frontē – kā identitātes, izturības un nesalaužamas gribas simbols.

Nesenās sarunas starp Donaldu Trampu un Vladimiru Putinu skaidri atgādina, ka mazo tautu likteņi bieži tiek lemti telpās, kur tās pašas nav klāt. Baltijas ceļš māca ko citu: ka vienotu cilvēku balsis, kas runā cerībā, var būt skaļākas par vareno vienošanos. Divi miljoni cilvēku, sadevušies rokās, pierādīja, ka vienotība un cieņa var uzvarēt apspiešanu. To pašu mums šodien atgādina Ukraina – ka pat pret pārliecinošu pārspēku, drosme un vienotība var saglabāt brīvību dzīvu.

Un šīs drosmes cena ir milzīga. Tūkstošiem ukraiņu ir zaudējuši dzīvību. Miljoni ir kļuvuši par bēgļiem. Veseli ciemati un pilsētas ir noslaucītas no zemes virsmas. Tomēr, saskaroties ar teroru, ukraiņu tauta nepadosies. Viņu pretestība ir dzīvs atgādinājums par Baltijas ceļu – ka brīvības gars nav salaužams, neatkarīgi no apspiedēja varas.

Šeit, Austrālijā, Baltijas kopienas nekad nav aizmirsušas, kas viņas ir. Ilgajos okupācijas gados latvieši, lietuvieši un igauņi šeit uzturēja savas valodas, saglabāja kultūru un nodeva tradīcijas saviem bērniem. Viņi veidoja biedrības, korus un deju kolektīvus ne tikai mantojuma saglabāšanai, bet arī klusai pretestībai – lai pierādītu, ka viņu tautas nav iznīcināmas. Un šodien šīs pašas kopienas stāv plecu pie pleca ar Ukrainu – jo viņi paši zina, ko nozīmē pretoties impērijai un cik dārgi maksā atgūt brīvību.

Arī Austrālija kā valsts ir stingri nostājusies Ukrainas pusē. Kopš 2022. gada iebrukuma sākuma Austrālija ir bijusi viena no uzticamākajām Ukrainas sabiedrotajām ārpus NATO. Mūsu valdība ir sniegusi vairāk nekā 1 miljardu dolāru atbalstu, tostarp vairāk nekā 700 miljonus militārajā palīdzībā, padarot Austrāliju par lielāko donoru ārpus NATO valstīm.

Mēs esam piegādājuši būtisku aprīkojumu – tostarp Bushmaster bruņutransportierus, dronus, munīciju un atmīnēšanas rīkus. Mūsu militārie instruktori ir palīdzējuši apmācīt Ukrainas karavīrus, mēs esam atbalstījuši starptautiskās sankcijas pret Kremli un tā atbalstītājiem, un snieguši nozīmīgu humāno palīdzību, lai atbalstītu bēgļus un kara izpostītās kopienas.

Ārpus militārās jomas, mēs esam uzņēmuši tūkstošiem ukraiņu, kas bēguši no kara, piedāvājot pagaidu aizsardzības vīzas, izglītības iespējas un atbalstu integrācijai. No galvaspilsētām līdz reģionālām pilsētām – austrālieši ir atvēruši savas mājas, vākuši ziedojumus, organizējuši mītiņus un izkāruši Ukrainas karogu pie balkoniem, skolām un valdības ēkām.

Austrālijas atbalsts balstās principos. Mēs saprotam, ka šis karš nav tikai par Ukrainas likteni, bet par noteikumiem, kas regulē mūsu kopējo pasauli. Kad valsti uzbrūk tikai tāpēc, ka tā izvēlējusies demokrātiju nevis diktatūru, atbilde nevar būt vienaldzība. Kad tiek pastrādāti kara noziegumi, atbildes reakcijai jābūt stingrai. Kad mierīgas nācijas suverenitāte tiek noliegta, pasaulei ir jārunā vienotā balsī – un jārīkojas.

Jo, ja šie principi krīt Ukrainā, tie tiek apdraudēti visur – un pasaule kļūst daudz bīstamāka visām brīvajām nācijām, arī mums pašiem.

Baltijas ceļš mums atgādina, ka brīvība netiek nodota automātiski – tā ir jāizcīna, jāsargā un jāatjauno katrai paaudzei no jauna. Trīsdesmit sešus gadus vēlāk mūsu uzdevums nav tikai atcerēties, bet arī rīkoties: runāt pret agresiju, atbalstīt tos, kas pretojas tirānijai, un parādīt to pašu drosmi, kādu parādīja vienkārši cilvēki Baltijas ceļā.

Tāpēc šovakar, kad mēs stāvam šeit, Darvinā, mēs godinām Baltijas ceļa garu, savienojot savas sirdis un balsis ar Ukrainu. Mēs sakām viņiem: jūsu cīņa ir arī mūsu cīņa, jūsu brīvība ir arī mūsu brīvība, un jūsu upuri nav aizmirsti. Šodien, kad Ukrainas karogs plīvo visā valstī un rīt uzmirdz Neatkarības diena, mēs sūtām vēstījumu ne tikai vārdos, bet arī rīcībā – mēs esam kopā ar jums.

Un personīgi – kā cilvēks ar latviešu saknēm – es jūtu dziļu lepnumu un atbildību. Lepnumu par saviem tautiešiem, kuri pirms 36 gadiem sadevušies rokās iestājās par brīvību. Un atbildību, jo viņu cīņa nav tikai vēsture – tā ir atgādinājums arī šodien, ka brīvība nekad nav pašsaprotama. Tā ir dāvana, bet arī pienākums.

Baltijas ceļš parādīja pasaulei, ko var sasniegt cilvēki, kas vienoti mērķī – bez modernām tehnoloģijām, bez ieročiem, bez vardarbības. Lai šis gars iedvesmo mūs visus – aizstāvēt patiesību, aizstāvēt mieru, un, visvairāk, aizstāvēt brīvību – šodien un turpmāk!

Slava Ukrainai! Lai dzīvo brīvība!

Reinis Dancis
Priekšsēdis
Dārvinas Latviešu Apvienība