Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Egocentra galvas mulāža. 1986. Miervalža Poļa glezna fonā – Gulbja portrets. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes ar Miervalža Poļa darbiem. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Polis. „Leonardo da Vinči portrets uz Džokondas ainavas fona“. 1997. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Atis Ieviņš fiksējis, kā Miervaldis Polis kļūst par Bronzas cilvēku. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Polis. „Van der Asta Ziedi“. 1997. FOTO Māris Brancis.

„Ola foundation“ ēka, kas paslēpusies Ķīpsalas vecās koka arhitektūras kvartālā, ir ekskluzīva vieta izstādēm un koncertiem šaurai sabiedrībai. Koncertos sanāk pārtikuši cilvēki, kuri tiecas sevi izrādīt izmeklētai sabiedrībai, kurai nav problēmas ar naudu. Ar biezu maciņu nelepojos, tādēļ es šajās aprindās neietilpstu un turp pat nealkstu doties. Vienīgi uz īpašām izstādēm ierodos labprāt, ja tās ir to vērts.

Šovasar te ir pāris vērā liekamu notikumu vizuālās mākslas dzīvē, par tiem grasos arī pavēstīt lasītājiem.

Jau ilgāku laiku atklātībā nav parādījies gleznotāja Miervalža Poļa vārds, lai arī agrāk skatītājus interesēja, ko gleznotājs dara, uzmanīgi sekoja viņa daiļradei. Šo pavasari Ķīpsalā viņu atcerējās, un no 8. maija līdz 1. septembrim pāris stāvos apmeklējama Unas Meisteres un Daigas Rudzātes kūrētā izstāde „Miervaldis Polis: Atslēgas caurums uz paradīzi. Egocentriķa klejojumi“. Jau tās nosaukums atklāj mūsdienu sabiedrības interesi ieraudzīt, kas slēpts aiz durvīm, caur kurām tai nav lemts iet cauri un kas neļauj ziņkārīgai acij okšķerēt privātā teritorijā.

Patiesi Miervaldis Polis pēdējos gados slēpjas laukos no ļaužu acīm un apspriešanas. Viņa pirmā uzstāšanās apmeklētājiem, vēl esot Mākslas akadēmijas studentam, notika 1974. gadā Poligrāfiķu kluba foto kluba Rīga telpās, kad bija radījis darbu Mani pirksti, vēlāk uz metāla pannas bija teju vai naturāli uzgleznojis pusizceptas vēršacis. Ieguvis gleznotāja diplomu 1975. gadā, drīz vien ar izpildījuma precizitāti uzmanību piesaistīja Pašportrets (1976), Mātes portrets (1977), pat industriālā ainava Rūpnīcas celtniecība Ventspils ostā (1977) vai Darba diena pilsētā (1978) ar Līgu Purmali priekšplānā un pašportretu no mugurpuses un, ar Līgu Purmali (1980) un daudziem citiem darbiem. Nepagāja nepamanīti viņa zīmējumi no Kolosu salas, kuras reprodukcijās mākslinieks iezīmēja sevi. Viņa reālismu, kas parādījās viņa darbos, nosauca par fotoreālismu. Tomēr viņa interese par reālismu nebija tikai optiska, bet arī filozofiska un psiholoģiska. „Patiesībā mēs redzam tikai tad, ja zinām. Līdz ar to redze ir arī zināšanu pamats. Pārējais ir tikai papildinājums, precizējums redzei“, uzsvēra Miervaldis Polis. Viņa zīmētāja spējas, kā likās, bija neizsmeļamas. Viņš nereti radīja tēlus, kuros sena fotogrāfija tika attēlota ar ēnām, ar netīrumiem, teju vai ar putekļiem, radot šaubas skatītājos, vai tikai mākslinieks viņus nemāna.

To visu „Ola foundation“ izstādē neredzēsim, bet man kā laikabiedram to gribas atgādināt. Ekspozīcija sākas ar lielo notikumu 1986. gadā, kad Rīgas ielās parādījās Bronzas cilvēks, kuru tēloja Miervaldis Polis. Atsevišķas epizodes savulaik fiksējis fotogrāfs Atis Ieviņš, kas izstādē aplūkojamas.

Interesi piesaista mazāk redzēti Miervalda Poļa darbi, kas glabājas Zuzānu, Gunta Belēviča vai Gulbja kolekcijā. Te parādās, piemēram, Leonardo da Vinči nekad negleznoti darbi, kāds ir „Mūziķa portrets“ ar krāsu paleti, vai arī Leonardo da Vinči portrets uz Džokondas ainavas fona un citi darbi, kas apliecina Miervaldi Poli kā mistiķi un mākslas huligānu, kurš var izfantazēt jebko un radīt šo savu fantāziju tik reālu un taustāmu, ka skatītājs notic jeb kam. Vēl tikai atgādināšu, ka 20. gs. 80. gados viņš pievērsās izteiktam salonportretam, kas nākošā desmitgadē pavēra iespējas jaunbagātnieku un prominentu personu iemūžināšanu ģīmetnēs. Tad Miervaldis Polis uzgleznoja tāpat Gunta Ulmaņa (1999) un Vairas Vīķes-Freibergas (2007) portretu.

Taču vislielākā intriga šajā izstādē saistās ar to, ka 2004. gadā miljonārs Aivars Gulbis pasūtīja lielgabarīta gleznojumu (180×400 cm) ar daudzu slavenu gleznotāju Rembranta, Ticiāna, Bušē, Engra un citu gleznu tēlus apvienojumu vienā darbā, ar latviešu ainavu fonā. Tā centrā bija attēlots pasūtītājs, puskails sengrieķu togā ar alus pudelēm zālājā. Kā atklājas, gleznas īpašnieks, nepieaicinot autoru, bet gan īpašu cilvēku grupu, 2017. gadā gleznu ceremoniāli sadedzināja, fiksējot šo notikumu video filmā. Tā tagad izstādes apmeklētājiem ir ieraugāma. Pie sienas lasāms Unas Gulbes-Kārkliņas vēstījums Kāda portreta stāsts, kura autori atklāj portāls Arteritory. Tur aprakstīts, ka šim rituālam ar noslēpumaino Amazones medicīnu Ajavasku tika ataicināti Amazones indiāņi, mēģinot atbrīvoties no alkohola atkarības, rituāla laikā tika šī glezna sadedzināta.

Kā izriet no izstādes vēstures, tikai izstāde bijusi tā, kas Miervaldim Polim atklājusi šī darba likteni. Acīmredzot gleznotājs to vērtējis ļoti augstu, kādēļ viņš, kā vēsta neoficiālas ziņas, iedzīts dziļā depresijā. Kā apliecina izstādes nosaukums, egocentriķa klejojumi ir bijuši visai dramatiski. Pats mākslinieks šī vārda būtību izstādes anotācijā skaidro:

„Egocentriķis – tā ir ironija par cilvēcisko dabu, nevis tās glorifikācija. Tā ir ironija pašam par sevi, nevis par kaut ko citu.“

Kur še ir ironija un vai izstādes autori vēlējās deglorificēt egocentriķi, nezinu, bet izstāde izstāsta ikviena radoša cilvēka daiļrades traģismu, ar ko tam jārēķinās, kā arī to, cik mākslinieks ir garīgi trausls un viegli iznīcināms. Ļoti gribas ticēt, ka viņam būs spēks uzveikt uzklupušo nestundu un atgūsies, lai dzīvi turpinātu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“