Baltijas Mežtakas brišana #8

Palielināt / Enlarge

Rīts aust Valgalciemā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Rudenīgas veltes. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Aivars rāda kālija sāls augu. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Kārdinoša vieta atpūsties bet jādodas tālāk. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Gaiļu rezidence „Lieldienu sala“. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Saulainā kāzu kapela. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Štāls. Foto: Zudusi Latvija.

Palielināt / Enlarge

Mārīte senču stūrītī. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Gulbju „ezers“ Kaltenē. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Grupa sasniedz galamērķi. FOTO Filips Birzulis.

Šī vasara ir bijusi izteikti lietaina un mākoņaina, tāpēc iedvesma sauļoties pludmalē nav bijusi liela. Taču Latvijas liedagā ir daudz vairāk, par ko priecāties, nekā tikai iespēja padarīt miesu brūnganāku.

Pēc šādiem jaukiem iespaidiem augustā, sestdienā, pievienojos Zaļo pārgājienu grupai, lai mērotu 15 km garu taku gar Kurzemes akmeņaino jūrmalu. Izņēmuma kārtā diena ir apburoši saulaina. Pūš krietns vējš, un jau jūtami rudens signāli. Ceļmalā kupli zied virši. Čaklie lasītāji tirgo gailenes un mellenes. Tikmēr debesīs riņķo stārķi, trenējot spārnus lidojumam uz Āfriku.

Ar pasākuma vadītāju Aivaru Jakoviču jau iepazīstināju savā iepriekšējā rakstā par pārgājienu Ādažu puses purvos. Aivars ar savām bagātīgajām zināšanām padara ekskursijas uz šķietami parastām ainavām par atklāsmes pilniem piedzīvojumiem. Piemēram, viņš zina stāstīt, ka mūsu šodienas starta punkta Valgalciema nosaukums ir cēlies no Valgales muižas pie Kandavas. 18. gadsimtā Eiropas dižciltīgie, tostarp Kurzemes hercogistes augstmaņi, sākuši atpūsties ar peldēm jūrā – uz Valgalciemu plunčāties devušies arī Valgales baroni.

Sākoties gājienam, Aivars pievērš uzmanību spriganam zaļumam, kas aug tieši smiltīs. Tā esot kālija sālszāle – sīksts augs, kas nevis iet bojā, bet pārtiek no sāls. Interesanti, ka turpat netālu, krastmalā, aug liepas, kurām patīk bagātīga augsne. Dabā katrs radījums atrod savu nišu, un pavisam atšķirīgas ekosistēmas var pastāvēt blakus.

Krasta reljefs ir ļoti daudzveidīgs. Pāris simtus metru cilpojam pa oļiem klātu liedagu, tad pa čiekuriem pārklātu taciņu mežā. Pēkšņi gids brīdina novilkt apavus, jo jāšķērso zona, kas atgādina Austrālijas mangroves vidi – biezas koku saknes un zari, kuriem jārāpjas pāri, pēdām paliekot slapjām. Un tā uz brīdi esmu atkal baskājains (iepriekš savos rakstos jau esmu stāstījis par piedzīvojumiem bez kurpēm).

Tuvojoties Kaltenes ciemam, ieturam īsu pauzi putnu vērošanas tornī. Paveras maģiska aina – simtiem baltu gulbju laiski peld pa rāmo jūru. Kontrastam, uz akmeņiem sauļojas melni jūras kraukļi (kormorāni). Šodien Radītājs strādā ar gaumīgu, minimālisma piesātinātu krāsu gammu!

Cilvēku radītie objekti arī neatstāj vienaldzīgu. Jau no tāluma spilgtā saulē vizuļo brūngani metāliskā Lieldienu sala. Pirms daudziem gadiem enerģisks pāris – bijušais premjers Māris un arhitekte Zaiga Gaile – nopirka vienīgo mākslīgo salu Baltijas jūrā, kas tika izveidota padomju gados zivju audzētavas vajadzībām. Tur viņi uzcēla savu unikālo sapņu vasarnīcu. Tiesa, jau vairākus gadus ģimene cenšas pārdot šo īpašumu, bet bez panākumiem. Jādomā – ja skarbais stils neatbaida pircējus, tad rudens vēji un viļņi var padarīt bleķa kasti ne visai omulīgu...

Nesaņēmuši, kā mēs grupā jokojam, ielūgumu uz šampānieša glāzi pie Gaiļiem, dodamies tālāk. ES zivsaimniecības politikas ietekmē, izņemot pāris jūras vilkus Rojā, vīri šeit vairs nedodas jūrā pēc zivīm. Tā vietā šis krasts kļuvis pievilcīgs smalkiem ļaudīm. Ejam garām plašai saimniecībai, kur vasarās atpūšas vēl viens bijušais valsts vadītājs – Krišjānis Kariņš. Viņa kaimiņos tiek svinētas jestras kāzas ar elegantu, improvizētu kapeli krastmalā. Jāatzīst, ka, atšķirībā no Rīgas jūrmalā redzamajiem gigantomānijas paraugiem, lielākā daļa turīgo ļaužu villas šeit ir veidotas ar smalku gaumi un cieņu pret apkārtējo vidi un būvniecības tradīcijām.

Ne visi šeit ir jaunpienācēji. Tuvojoties mūsu galamērķim – Rojai – Aivars atkal pierāda, ka labs gids ir zelta vērts (es pats to daru Rīgā, tāpēc, iespējams, skan iedomīgi!). Viņš mūs ieved sētā ar gardu nosaukumu – Maizītes. Te saglabājusies vēsturiskā apbūve, un jau sestajā paaudzē šeit dzīvo Štālu dzimta. 19. gadsimta otrajā pusē uzņēmīgais Jānis Štāls sāka būvēt brašus kuģus tepat jūras malā, un pēc tam, kā kapteinis, tos veda garos un ienesīgos braucienos. Parasti šo tautsaimniecības uzplaukumu saista ar Ainažu pusi, kur Krišjānis Valdemārs dibināja pirmo jūras skolu, bet Kurzemes dēli drošsirdībā nebūt neatpalika.

Un kā burvīgu odziņu skaistai dienai, sētā sastopam Jāņa mazmeitu Mārīti, kura laipni piekrita nobildēties. Dzīvs vēstures liecinieks šajā vējainajā malā!

Filips Birzulis
Rigasights.com
Laikrakstam „Latvietis“