Baltijas ceļa piemiņa

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Jonas Mašanauskas stāsta par Baltijas ceļu. FOTO no Jāņa Roberta Dēliņa personīgā arhīva.

Žurnālista, Jonas Mašanauskas, uzruna Baltijas ceļa atceres sarīkojumā Melburnas Latviešu namā, 2025. gada 23. augustā.

1985. gadā es, kopā ar desmitiem citu lietuviešu jauniešu no diasporas, apmeklēju īpašu lietuviešu vasaras valodas kursu, kas notika Viļņas Universitātē.

Protams, tie joprojām bija padomju laiki, lai gan Mihails Gorbačovs tikko bija nācis pie varas Maskavā un gaisā bija pārmaiņu sajūta.

Tomēr mūsu studiju grupa bija stingri kontrolēta – mūsu kopmītnēs bija izvietoti studentu sargi, kas pārbaudīja visus apmeklētājus, un bija aizliegts izbraukt no Viļņas bez oficiālas atļaujas ar piegādātu šoferi. Protams, daudzi no mums tik un tā devās nelegāli, riskējot ar izraidīšanu, kā no kursa, tā no Padomju Savienības.

Kad pēc trim gadiem atgriezos Lietuvā, pārmaiņas bez šaubām bija iekustējušās. Gorbačova perestroikas un glasnosta reformas bija iedarbojušās, un Lietuvas elite izmantoja situāciju, lai panāktu nacionālas, ekonomiskas un vides tiesības.

Viņi izveidoja Lietuvos Persitvarkymo Sajudis – burtiski Lietuvas perestroika jeb Reformu kustība – bet tā kļuva pazīstama ar vienu vārdu – Sajūdis.

Tas bija ārkārtīgi interesants un emocionāls laiks būt Lietuvā, un man bija privilēģija daudz ko no tā piedzīvot.

1988. gada vasarā es redzēju vienu no pirmajām Sajūdis vadītāju sanāksmēm, pirms organizācija bija pilnībā publiska. Tur piedalījās tādi cilvēki kā Vitauts Landsberģis un Kazimiera Prunskiene – cilvēki, kas vadīja kustību un vēlāk palīdzēja izveidot pirmo nekomunistisko Lietuvas valdību kopš pirmskara neatkarības perioda.

Reiz kad Sajudis bija uzņēmis jaudu, viss virzījās ļoti ātri. Zem spēcīga atbrīvotā nacionālā noskaņojuma spiediena, tā laika komunistiskās partijas līderi atjaunoja valsts karogu un himnu.

Prese bija gandrīz bez ierobežojuma, lai gan Sajudis šajā agrīnajā posmā bija uzmanīgs, lai pārāk uzkrītoši nestumtu pilnas neatkarības ķerru.

Visa valsts šķita laimīgā delīrijā, lietuvieši lepni nesa savus karogus un dziedāja ielās – visi viens pret otru izturējās jauki, kas manuprāt, bija milzu panākums, ņemot vērā padomju apspiešanas gadus.

Līdzīgi būtu bijis Igaunijā un Latvijā.

Tieši šajā gaisotnē nepilnu gadu vēlāk kāds izsapņoja spožu ideju par Baltijas ceļu, jeb cilvēku ķēdi, kā to arī dēvēja. Aptuveni divi miljoni cilvēku visā Igaunijā, Latvijā un Lietuvā sadevās rokās, izaicinošā un uzsvērtā protestā pret bēdīgi slaveno 1939. gada Molotova-Ribentropa paktu, kura sekas bija Baltijas valstu brīvības sagraušana uz 50 gadiem.

„Baltijas ceļš“ nebija vien diktatoru vienošanās noraidījums, bet pastāstīja pasaulei, ka šīs trīs tautas atkal ir neatkarīgas savā garā un, ka tas ir tikai laika jautājums, kad tās iegūs pilnīgu politisko neatkarību un brīvību.

Kopā ar draugiem un radiniekiem, tostarp Ritu Barkusu-Zemdegu, kas šodien ir mūsu vidū, es piedalījos šajā apbrīnojamajā protestā uz šosejas netālu no Viļņas. Mums bija sajūta, ka esam daļa no vēstures veidošanās, un mēs apbrīnojām šāda mēroga organizatoru prasmi sarīkot milzu notikumu ar tik augsta mēroga loģistikas atjautību.

Tas bija globāls notikums. Kā The Age reportierim, man bija iespēja sazināties ar izciliem ārvalstu korespondentiem un palīdzēt viņiem ar vietējām zināšanām un ziņu leņķiem. Viens no šādiem žurnālistiem bija Ruperts Kornvels, Lielbritānijas laikraksta The Independent korespondents Maskavā. Es to tolaik nezināju, bet Kornvela pusbrālis bija leģendārais spiegu romānu rakstnieks Džons Le Karē, kura īstais vārds bija Deivids Kornvels.

Ir grūti aprakstīt lepnumu, pat prieku, redzot šos vadošos ziņu vīrus un sievietes, kas koncentrējas uz ģeopolitiskajiem notikumiem Baltijā, valstīs kuras vēl gadu vai divus iepriekš vairumam cilvēku Rietumos nebūtu bijušas zināmas.

Un neticami ir tas, ka baltieši savu brīvības tieksmi veica pilnīgi mierīgi. Līdztekus diviem miljoniem, kas savienojās Baltijas ceļā, iepriekšējā gadā notika vairākas demonstrācijas, kurās piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku, dažreiz simtiem tūkstošu.

Atšķirībā no dažkārt vardarbīgajiem un antisociālajiem protestiem, ko mēs redzam šajās dienās Melburnā, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji sanāca kopā milzīgā skaitā, lai mierīgi, disciplinēti, bet stingri nodotu savu vēstījumu. Valsts Drošības komiteja (KGB) un vietējie miliči būtu gaidījuši attaisnojumu šo pulcēšanās pārtraukšanai, bet viņiem šāda iespēja netika dota.

(Protams, jāsaka, ka vienīgā vardarbība notika 1991. gada janvārī, kad padomju karaspēks mēģināja sarīkot apvērsumu pret Sąjūdis vadīto valdību Lietuvā un tika nogalināti 11 nevainīgi civiliedzīvotāji. Ap to laiku arī Rīgā vairākus cilvēkus nogalināja padomju spēki.)

Atskatoties pagātnē, Baltijas neatkarības kustības atspoguļošana bija manas žurnālistikas karjeras spilgtākais punkts. Galu galā, cik bieži jums ir iespēja piedzīvot tautas atdzimšanu, nemaz nerunājot par trim?

Acīmredzot Baltijas ceļš bija seismisks notikums šajā neskaidrajā ceļā uz neatkarību. Tas tiks pieminēts simtiem gadu vēlāk, un man paveicās būt daļai no tā. Bet es arī ar mīļumu atceros cilvēkus, kuriem bija galvenā loma brīvības cīņās, īpaši sākumā.

Viens no šādiem cilvēkiem bija Arvīds Juozaitis, ievērojams lietuviešu filozofs, kurš kā jauns peldētājs 1976. gada Monreālas olimpiskajās spēlēs ieguva PSRS bronzu. 1988. gadā Juozaitis bija viens no vairākiem Sajūdis līderiem, kurus intervēju laikrakstam The Age un arī ABC Radio National Eiropas programmai.

Tajā brīdī lielākā daļa aktīvistu izturējās piesaudzīgi, aicinot Lietuvai autonomiju decentralizētā PSRS. Tomēr Juozaitis gāja soli tālāk, izsakoties, ka mērķis bija pilnīga neatkarība. Tas bija bezbailīgs un drosmīgs principiāls paziņojums, un es to vienmēr atcerēšos.

Vairāk nekā 30 gadus vēlāk, kad Krievija iebruka Ukrainā un Putins uzsāka hibrīdkaru pret Baltijas valstīm, tas ir satraucoši un liek apdomāties, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji atkal saskaras ar savas neatkarības trauslumu.

Tāpēc Ukrainas cīņa ir arī mūsu cīņa.

Paldies.

Jonas Mašanauskas
Tulkots no angļu valodas