Audēja Rasma Druva (2)

Palielināt / Enlarge

Rasma Druva savu darbu izstādē Rīgā, „Zinību namā“ (tagadējā pareizticīgo katedrālē), 1990. gadā. (24. aug. – 3. sept.). FOTO no Druvu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Rīgas balss“ 1990. gada 30. augustā.

Palielināt / Enlarge

„The Druva Loom“ – „Druvas stelles“. FOTO no Druvu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Agrīns Druvas vērpjamais ratiņš. FOTO no Druvu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

36 collīgās (91 cm) salokāmās Druvas stelles. FOTO no Druvu ģimenes personīgā arhīva.

Turpinot iesākto sēriju par daiļamatniekiem, pārpublicējam nedaudz saīsinātā tulkojumā 1977. gada rakstu no Austrālijas roku audēju un vērpēju žurnāla.

Rasma Druva raksta: „Mana aušana lielā mērā ir pašmācība, jo man bija tikai dažas pamatu aušanas stundas, kad pēc kara biju pārvietota persona Vācijā. Mani neinteresēja rokdarbi, kamēr vēl dzīvoju Latvijā, kur biju sākusi studijas universitātē. Mana izglītība tur tika pārtraukta, kad mēs bēgām no komunistiskā režīma Krievijā. Tomēr es kā studente piedalījos vairākās darbnīcās šeit, Austrālijā.

Daudzus gadus es aktīvi iesaistījos dažādās amatniecības grupās un organizācijās. Esmu vairākkārt bijusi žūrijas locekle Karaliskajā Lieldienu izstādē Melburnā un laiku pa laikam darbojusies dažādās atlases komisijās. Sākumā es sāku pārdot dzijas, aušanas aprīkojumu un savu aušanu no studijas, ko izveidoju mūsu pašu mājās 1954. gadā.

Mans vīrs izgatavoja pirmās stelles drīz pēc ierašanās Austrālijā pirms aptuveni trīsdesmit gadiem. To dizains bija balstīts uz tradicionālām stellēm. Kad es sāku aust arvien vairāk, viņš vēroja mani darbā un domāja par dažādiem uzlabojumiem, ko viņš varētu veikt stellēm. Šī posma mērķis bija izveidot efektīvas un izskatīgas stelles, kas neizskatītos neiederīgas nevienā telpā mājā, patiesībā tā bija mēbele. Tai arī bija jābūt viegli pārvietojamai no vienas istabas uz otru, to neizjaucot.

Tajā laikā es biju Viktorijas Audēju un Vērpēju ģildes komitejā, un mēs nolēmām, ka ir pienācis laiks sākt organizēt aušanas nodarbības, kurās es kļuvu par vienu no skolotājām. Pēc aušanas kursu pabeigšanas gan vecie, gan jaunie biedri sāka meklēt stelles, ko iegādāties. Vairāki no viņiem jautāja, vai mans vīrs varētu viņiem izgatavot tādas pašas stelles kā manējās. Līdz tam laikam jaunās, ievērojami uzlabotās stelles bija gatavas. Pirmos desmit gadus steļļu izgatavošana bija tikai mana vīra hobijs, līdz 1971. gadam, kad tā kļuva par viņa pilna laika nodarbošanos. Pieprasījums pēc šīm stellēm tagad ir tik liels, ka mēs tās sūtām pa visu Austrāliju, un pamatdizainu ir izmantojuši pat citi steļļu ražotāji.

Tajā laikā viņš arī sāka izgatavot vērpjamos ratus kopā ar mūsu vecāko dēlu Alfu, kurš tagad projektē un izgatavo mēbeles. Visas stelles un vērpjamie ratiņi ir izgatavoti no Austrālijas pīlādža.

Veikals tika dibināts 1971. gadā, un pēc ļoti grūta un lēna sākuma tas pakāpeniski sāka attīstīties. Pēc kāda laika tas sasniedza posmu, kad man bija jāizlemj, vai atstāt to tādu, kāds tas bija, vai ļaut tam paplašināties. Mūsu otrais dēls Endrjū tad izteica vēlmi iesaistīties uzņēmumā, un, tā kā viņš divus gadus iepriekš bija pabeidzis biznesa studiju kursu, viņš bija gaidīts un noderīgs papildinājums uzņēmumam. Endrjū pievienojās mums apmēram pirms diviem gadiem, un kopš tā laika preču daudzveidība un apjoms ir ievērojami palielinājies.

Veikalā tagad ir pieejams plašs importētu un Austrālijas dziju klāsts aušanai, adīšanai un makramē, kā arī roku darba un vērpšanas aprīkojums. Aprīkojums tiek ražots vai nu vietējā tirgū, vai importēts no Zviedrijas, Somijas un Vācijas. Es eksperimentēju ar visām dzijām, pirms sākam tās pārdot. Tas nozīmē, ka mēs varam sniegt padomus cilvēkiem par to lietošanu un piemērotību dažādiem projektiem. Diezgan bieži man lūdz izvēlēties krāsas klienta projektam. Potenciālie steļļu pircēji var izmēģināt plašo steļļu klāstu, no kurām lielākā daļa ir uzstādītas aušanai. Tomēr vispopulārākās ir mana vīra izgatavotās stelles.

Nesen mēs paplašinājām veikalu, iegādājoties blakus esošo ēku, lai varētu pārdot un izstādīt izvēlētu pazīstamu Austrālijas amatnieku darinājumus, kā arī rīkot izstādes galerijā. Pirmā notika pagājušā gada beigās, apvienojot mūsu vecākā dēla Alfa darināto mēbeļu un mūsu meitas Gundas ar roku apdrukātu sienu tapešu izstādes.

Gundas mācības par tekstilizstrādājumu apdruku sākās ar trīs gadu diplomdarba kursu Karaliskajā Melburnas Tehnoloģiju institūtā, ko viņa pabeidza 1974. gadā. Krāsas un tekstilizstrādājumi viņu interesēja jau no mazotnes, un, tā kā viņa bija uzaugusi, redzot apkārt aušanu, sietspiede un dizains kļuva par ideālu alternatīvu. Pēc trim gadiem koledžā viņa sāka strādāt mūsu veikalā un vēlāk telpās aiz galerijas izveidoja savu darbnīcu. Tas nozīmēja, ka viņa varēja apdrukāt materiālus, kurus varēja pārdot veikalā, kā arī joprojām būt daļa no uzņēmuma. Divu gadu laikā kopš kursa viņa ir izstrādājusi individuālu apdrukas stilu un tehniku, ko viņa īsteno sienas dekora darbos, kas ļauj viņai būt pilnīgi brīvai un neierobežotai. Viņas krāsas ir spilgtas un dzīvas, viņas iedvesmas avots ir pati daba. Viņas nesenā sienas dekoru izstāde izraisīja lielu interesi, taču viņa domā, ka plašāka sabiedrība joprojām nav informēta par iespējām izmantot sietspiedes darbus mājas dekorēšanai.

Varbūt vēl jāpiebilst, ka mūsu jaunākais dēls Alnis pēdējos dažus gadus brīvajā laikā strādā pie manas māsas Atikas Reas, kura ir zeltkale un sudrabkale. Neesam pārliecināti, vai mūsu ģimenē beidzot būs inženieris vai sudrabkalis.“

Rasmai Druvai ir bijušas četras veiksmīgas personālizstādes ar saviem audumiem, un viņa divas reizes ir izstādījusi savus darbus kopā ar juvelieri Atiku Reu. Viņa ir piedalījusies arī vairākās grupu izstādēs Melburnā, Adelaidā, Kanberā un divas reizes Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņa ir izpildījusi dažādus pasūtījumus, no kuriem daudzi tika radīti pēc tam, kad viņas darbi bija redzami izstādēs. Viņa ir audusi polsterējuma materiālu no ar rokām vērptas vilnas Vilnas namam (Wool House) Pārkvilā, Melburnā, un Pasaules Veselības organizācijas birojiem Ženēvā, Šveicē. Viņa ir izgatavojusi sienu drapērijas Melburnas motelim un pašlaik auž četrpadsmit sienas paneļus baznīcai Karatā, Rietumaustrālijā. Viņa tikko nosūtīja divus sienu drapērijas uz Varpa-Looms sponsorēto starptautisko izstādi, kas notiks Kouvolā, Somijā.

Rasma uzskata, ka pārdot aušanas darbus Austrālijā nepavisam nav viegli. „Cilvēki joprojām neapzinās, ka gleznu vietā pie sienām var piestiprināt ar rokām austus sienu drapērijas. Un tagad daudzi cilvēki sāk aust paši. Viņi apskata izstādi un ienāk veikalā, sakot, ka kāds cilvēks ir izgatavojis tādu un tādu sienas dekoru, un viņi domā, ka varētu mēģināt izdarīt to pašu – kur ir dzijas, ko viņš izmantoja? Viņi mēģina to izdarīt paši, nevis pērk šī cilvēka sienas dekoru; tā nav laba kopija, bet tomēr viņiem tas sagādā prieku.“

Rasma laika trūkuma dēļ pārtrauca mācīšanu, taču viņa saka, ka var droši ieteikt jaunajiem aušanas studentiem vairākus savus bijušos studentus, kuri ir kļuvuši par izciliem aušanas skolotājiem.

Visiem aušanas darbiem, ko viņa veic, Rasma strādā uz četru un astoņu vārpstu stellēm, ko izgatavojis viņas vīrs. „Gatavojot sienas dekorus, es cenšos radīt kaut ko tādu, ko nevar izgatavot nevienā citā tehnikā, manipulēt gan ar krāsu, gan ar tekstūru. Es neveidoju nekādas skices un melnrakstus. Pēc tam, kad man ir aptuvens sienas dekora attēls, es to aužu tieši uz stellēm, veicot korekcijas un izmaiņas darba gaitā. Esmu daudz nodarbojusies ar tradicionālo aušanu, lai iegūtu labu un pamatīgu pamatu, kā arī pieredzi un zināšanas par to, kā rīkoties ar dažādām šķiedrām.

Es izmantoju tikai dabīgas šķiedras, piemēram, vilnu, linu un kokvilnu, un man patīk aust visu, ko var aust ar rokām: galdautus, polsterējumu, aizkaru un apģērbu audumus, kaklasaites un sienu dekorus. Mans mērķis vienmēr ir radīt kaut ko tādu, kam ir izteikts roku darba izskats un kas ir individuāls.“

The Australian Hand Weaver and Spinner, Vol. XXX, Nr. 2, May 1977.