Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Pēteris Mārtinsons. Zīmējumi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Pēteris Martinsons. Keramika. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kurts Fridrihsons. „Sievietes portrets“. 20. gs. 70.-80. gadi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vitauts Sīmanis. „Pavasaris“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Staprāns. „Portrets“. 1975. FOTO Māris Brancis.

Iepazīstoties ar Nikolaja un Ingrīdas Bulmaņu mākslas kolekcijas izstādi No vienas puses tā…, kas Jūrmalas muzejā aplūkojama līdz 19. oktobrim, jāpiekrīt dzejnieka Māra Čaklā teiktajam: „Nikolajs bija mākslas feinšmekeris“. Man bija tā laime ar to iepazīties krietni sen atpakaļ, kad jaunās tūkstošgades pirmajos gados vairākkārt pabiju Toronto, Kanādā, un viesojos pie vairākiem latviešu māksliniekiem viņu mājās. Tur ieraudzītais raisīja daždažādas asociācijas. Lūk, dažas no tām.

Mākslinieki Guna Ikona un Edgars Krūmiņš dzīvoja rajonā, kurā mitinājās poļi. Kad atceros šo rajonu, prātā pazib izteiksmīgi tēli. Likās, ka mājas Vestminsteres alejā sasēdušas vienā rindā kā krietni padzīvojušas vecākas sievietes, kuru platie lindraki sedz kuplas sēžāmvietas. Viņas satupušas tik cieši viena otrai blakus, ka starp viņām tikko var izspraukties vēja pūsma. Ēkas jau sen kā celtas, atgādinot Poliju, nelielas, bet ietilpīgas, slēpjot no citiem to platību. Arī dārziņš aiz mājas šaurs, kur čupu čupām blakus aug puķes un salāti ar lokiem. Viss liecināja par knapināšanos, zināmu pieticību un apmierinātību ar likteni.

Bet Ērika Dzeņa mājoklis atradās Toronto pretējā pusē, kur zaļumiem bija vairāk vietas. Turpretim Bulmaņu nams bija atradis sev vietu citā lielpilsētas rajonā. Te ielas bija platas jo platas, ar zāļu sleju pie ielas. Visur dižojās lekni koki un ziedoši krūmi. Nami ar labi koptiem apstādījumiem lepni gozējas saulē, neaizsedzot gaismu.

Vairākstāvu ģimenes ligzdā visas telpas greznoja gleznas, grafikas, zīmējumi, skulptūras un keramika. Toreiz mani pārsteidza tā vietā, kurp „pat cars iet kājām“. Tā bija visai ērta, kurā pārdomu brīdī varēja aplūkot zīmējumus vai estampus pie sienām, norādot, ka gan šī nama, gan tās iemītnieku dzīvē lielu uzmanību velta mākslai.

Tolaik es vēl nebiju iepazinies ar daudziem „trimdas“ māksliniekiem, ar kuriem Bulmaņu kolekcijā sastapos pirmo reizi. Te iekrita acīs Edvīna Strautmaņa plašu roku vēzieniem darinātās gleznas, kas palika manā apziņā ar savu spēcīgo iedarbības. Tas pats sakāms par Kanādas latvieša Visvalža Reinholda darbiem, ar ļoti tīkamām krāsu saskaņām (to apliecina izstādes plakāts).

Katra istaba pavēra jaunu skatu uz vēl neiepazītu mākslas pasauli, kas šajā mājā atklājās. Varēju ielūkoties arī Nikolaja Bulmaņa mākslas grāmatu bagātīgajā bibliotēkā.

Izstāde Jūrmalas muzejā atsauca atmiņā ciemošanos un vienlaikus atklāj, cik maz no kolekcijas biju redzējis. Tas nebūtu bijis arī tik vienkārši paveicams, ja tajā bija vairāk nekā 400 darbu. Tātad tagad varam iepazīt mazāk par 10% darbu – zīmējumu, gleznojumu, gleznu, akvareļu, keramiku, skiču.

Liela uzmanība veltīta Latvijas mākslinieku veikumam, ko lielākoties neesam redzējuši vai jau aizmirsuši. Vecākais datētais darbi – tērpa skice Pans. Mūks, kas datēta ar 1920. gadu un kas piedēvēta Ugam Skulmem. Liekas, ka te notikusi misēšanās. Uga Skulme 1920. gadā diez vai bija šo zīmējumu radījis. Vai tikai tās autors nav viņa brālis Oto Skulme, kurš visu laiku bijis saistīts ar teātri? Neesmu gan lasījis, ka Uga Skulme būtu bijis saistīts ar teātri 20. gs. 20. gados un vēlāk. Patīkami iepazīties ar jauniem Aleksandras Beļcovas daiļrades aspektiem.

Pēdējā laikā bijis maz eksponēti Kurta Fridrihsona akvareļi, bet Jūrmalā mums tiek atgādināts, ka šis mākslinieks bija izcils akvarelists, gleznojot gan ainavas, gan portretus. Starp citiem darbiem izstādē izceļas Ojāra Ābola ap 1956. gadu gleznotie Nogrimušie kuģi, kas apliecina, ka viņš 20. gs. 50. gadu beigās bija viens no pirmajiem, kurš atteicās no vēstītāja sižetiem un pievērsās teju vai abstraktajai mākslai, kad tā bija strikti aizliegta. Laikā, kad mākslas cienītāji atzīmē Džemmas Skulmes simtgadi, izstāde parāda kādu gleznotājas 20. gs. 90. gadu gandrīz vai monohromo Sēdošo, kas apstiprina, cik simtgadniecei bija izcila krāsu izjūta. Negribas noticēt, ka tajā ir izmantoti tikai pāris toņi – tik daudzkrāsains tas liekas. Savukārt Sandras Krastiņas 1988. gadā tapušais Vērotājs ir daudznozīmīgs, atgādinot mākslinieces lielās potences.

Cik zināms, Nikolajs Bulmanis bija Ilmāra Blumberga darbu augsts vērtētājs. To apliecina viņa 1991.-1992. gadā tapušais triptihs Baltais koks, tik vienkāršs, asociāciju un pārdomu rosinošs. Bet daudziem darbiem izstādē pārstāvēts Pēteris Martinsons. Viņa deviņi tušas zīmējumi kā allaž pievelk ar kompozīciju skaidrību un tēlu veidošanas prasmi. Tie vēsta par autora domu izgājieniem Visuma tālēs un paša garīgajā pasaulē, vienlaikus atklājot viņa keramikas tēlu veidošanās ceļus, kas apskatāmi divās vitrīnās.

13. oktobrī mēs svinēsim gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna 99. dzimšanas dienu. Par to Jūrmalā atgādina, eksponējot gan ap 1960. gadu tapušās Dzeltenās laivas un 1975. gadā pavisam atšķirīgi gleznoto Portretu. Nikolajs Bulmanis draudzējās ar jubilāru, kurš atzinās, ka kanādietis bijis viens no pirmajiem latviešiem, kurš pircis viņa gleznas par autora cenām.

Tikpat cieša draudzība Toronto latvieti saistīja ar Fridrihu Miltu, par ko liecina divas Elles ķēķa iemītnieka gleznas – tik prasmīgi būvētā Ņujorka (1967) un it kā formās vienkāršotā, bet saturā saturīgi daudzslāņainā Ērika (1972).

Gan abus šos gleznotājus dzimtenē dzīvojošie mākslas cienītāji ir skatījuši izstādes, ar Filipa Kļaviņa finansiālu atbalstu Rīgā izdota pat grāmata par Fridrihu Miltu. Taču mazāk zināms ir Edvīns Strautmanis, kura 1985. gadā īstenotais Tīģeris III un Kompozīcija (1987) atklāj viņa daiļrades pāris šķautnes, tik pilnīgas un jaudīgas. Par viņu Nikolajs Bulmanis ir teicis ļoti zīmīgus vārdus:

„Viņa gleznām bez pirmatnējās brāzmainības neapšaubāmi harmonisks krāsu skaistums“.

Toties mazāk Latvijā zināma ir austrālieša Imanta Tillera veikums. Man lielākais atklājums bija Vitauta Sīmaņa nedatētais Pavasaris. Izmēros pavisam neliels (30×31 cm), taču gleznojumā ārkārtīgi vienkāršs un iedarbībā spēcīgs.

Tā kā esmu bijis saistīts ar Nikolaja Bulmaņa grāmatas No vienas puses tā... izdošanu, Gundegas Cēberes sakārtojumā, tad vairākkārt esmu pētījis viņa kolekciju, kas daļēji reproducēts, tāpēc nožēloju, cik daudz izstādē būtu gribējies skatīt oriģinālus, kaut vai Ērika Dzeņa 20. gs. 60. gados gleznoto Ingrīdas Bulmanes portretu, arī Vijas Celmiņas, Haralda Norīša, Kārļa Kronberga, Voldemāra Avena, Gvido Brūvera un daudzu jo daudzu citu jaunradi.

Jā, Ingrīdas un Nikolaja Bulmaņu kolekcijas izstāde Jūrmalā ir patiesi neliela, pat pārāk neliela, tālab jācer, ka varbūt Jūrmalas muzejs kādreiz sadūšosies un sarīkos vēl vienu, varbūt plašāku un pilnīgāku. Jo – vai katrs darbs šajā kolekcijā pieder pie augstas raudzes mākslas.

Nikolaja Bulmaņu grāmatā No vienas puses tā... viens no pirmajiem apcerējumiem nodrukāts Raimonda Staprāna raksts Esejists ar ironiju, kurā blakus čaklajai Eleonorai Šturmai, kuras grāmatas ir ieraudzījusi dienasgaismu, pieminēti citi mākslas apcerētāji Voldemārs Avens, Gvido Augusts, pie kuriem gribētu piemetināt vēl Ēriku Kronbergu ASV, Mārtiņu Gauju un Gunāru Jurjānu Austrālijā, kuru raksti tāpat būtu pelnījuši apkopojumu un izdošanu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“