Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Kas ir valoda? Sengrieķu filozofiem bija savas domas.

Aristotelis valodai piešķīra būtisku lomu cilvēka dzīvē, uzskatot to par instrumentu saprātam, izpratnei un loģiskiem argumentiem, kas atšķir cilvēkus no dzīvniekiem. Viņš uzskatīja, ka runātie vārdi ir dvēseles pārdzīvojumu simboli, bet rakstītie vārdi ir runāto vārdu simboli. Valodas galvenā funkcija ir pasaules atspoguļošana un patiesības paušana.

Dialogā Fedrs (Φαῖδρος) Platons, caur Sokrata tēlu, pauž skepticismu par rakstītā vārda spēju patiesi nodot zināšanas. Rakstīšana esot kā glezna: Tā ir tikai zināšanu atgādinājums, nevis pati zināšana. Glezna klusē, un tās tēls paliek nemainīgs, neatbildot uz jautājumiem. Tāpat rakstīts teksts klusē, nespēj pats sevi aizstāvēt un nespēj pielāgoties dažādiem lasītājiem. Toties patiesas zināšanas var iegūt tikai dialogā – mutvārdu sarunā, dialektikā –, kur tās tiek „iesētas“ skolēna dvēselē un kur jautājumu un atbilžu gaitā notiek tieša patiesības meklēšana.

Kā mums šodien ir ar runāto un rakstīto valodu? Latvijas Republikas Satversme min tikai „latviešu valodu“ kā tādu, neizdalot atsevišķi runāto un rakstīto valodu, skaidri nosakot: „Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda“. Valsts valodas likums 3. pantā šo atkārto: „Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.“ Var saprast, ka tas attiecās gan uz runāto, gan rakstīto valodu. 3. panta 4. punkts norāda: „Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.“

Ko tas viss nozīmē praktiski? Ja ar šo gadu visas Latvijas skolas ir pārgājušas uz mācībām latviešu valodā, cik tālu un kādā veidā drīkst skolotāji sazināties ar skolēniem latgaliski? Varbūt runāt nedrīkst, bet rakstīt drīkst? Latviešu valoda ir bagāta ar dialektiem, kuru izpētei izšķiroša nozīme bija valodniekam Jānim Endzelīnam. Kas ir to vieta mūsu izglītības sistēmā?

Diemžēl, sāpīgākie nav mūsu „iekšējie“ jautājumi par dialektiem, bet gan okupācijas laika mantojums – lielais skaits skolēnu, kuriem ir lielas grūtības ar jebkuru latviešu valodas variantu.

Rīgas domes deputāts Kaspars Spunde ir arī vēstures skolotājs kādā bijušajā „krievu skolā“. Raidījumā „Spried ar Delfi“ viņš apgalvoja, ka no viņa devītklasniekiem vidēji 50% skolēnu ir problēmas ar latviešu valodu. Viņi varot piedalīties stundās, bet pilnvērtīgi uztvert vielu nav spējīgi, jo nesaprot teikto, nespēj sekot līdzi vielai grāmatā, nespēj atbildēt uz jautājumiem. Tāpēc viņš pasniedzot vēsturi vienkāršajā valodā – runā lēni, uzsvērti. Tas nozīmē, ka mācību vielas izstāstīšana aizņem uz pusi ilgāk.

Tātad lielā mēra izpaliek Aristoteļa „patiesības paušana“ un Platona „iesēšana skolēna dvēselē“. Un arī zināmā mērā ir izsmieta Satversme.

GN
2025. g. 9. okt.