Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes skats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kate Seržāne. „Īkšķus gaisā“. 2025. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kate Seržāne. „Ezeru zeme“. 2025. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kate Seržāne. „Plūdumā“. 2025. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Grafiķes Kates Seržānes personālizstāde Slapjie ūdeņi atklāšanas dienā Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā skatītājos izraisīja patiesu apbrīnu.

Domāju, ne viens vien vērīgāks Latvijas mākslas norišu apmeklētājs viņas vārdu atceras kopš pirmām reizēm, kad viņa iznāca publikas priekšā. Pirms tam gan bija studijas Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā (2000-2004), kad jaunā grafiķe izraudzījās sasaistīt savu radošo mūžu ar melnbalto mākslu – grafiku, īpašu vērību veltot sēpijai (neieslīgstot detaļās, paskaidrošu, ka šo retāk izmantoto materiālu iegūst no tintes zivs jeb jūras gliemja (sēpijas) tintes dziedzera). Pirmo reizi viņa izlika darbus apskatei 2006. gadā, kad Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā ieguva maģistra grādu. Bet jelgavnieki, ceru, būs iegaumējuši Kates Seržānes darbu izstādi 2009. gadā, kad pilsētas galerijā Suņu taka bija sarīkota atraktīva uzstāšanās Mana mīļākā zivs ir fileja. Sekoja aktīva radošā un izstāžu dzīve Latvijā un aiz tās robežām – Lietuvā, Polijā, Čehijā, Igaunijā, Ukrainā, Spānijā un citur. 2006., 2008., 2012. un 2014. gadā saņemts apbalvojums par Augstāko tehnisko kvalitāti starptautiskā zīmējumu biennālē Pilzenē, Čehija.

Māksliniece ne vienu reizi vien aizstāvējusi Jelgavas krāsas sadraudzības pilsētu mākslinieku saietos. Piemēram, 2012. gadā Pērnavā Kate Seržāne kopā ar Ilonu Drīliņu radīja īpašu zīmējumu telpā, vairākkārt viņa sarīkojusi personālizstādes Šauļos, pēdējā 2024. gada nogalē. Bet 2013. gada augustā ar Jelgavas domes un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu Kate Seržāne viesojās Barselonā, Spānijā, ar izstādi Cope, kas pēc tam bija skatāma arī Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā.

Personālizstāde Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, ar kuru viņa atzīmē 25 gadus, kopš beigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, kārtējo reizi atgādina, ka Kates Seržānes tēma ir zivis un ūdeņi, kurā allaž atrod jaunas variācijas. Patiesībā jubilāre nepārtraukti atgādina, ka esam dabas sastāvdaļa. Tas lasāms izstādes anotācijā:

„Mūsu gēnos ir šī nesaraujamība ar dabu. Daba it kā iedod atļauju, tādu kā aicinājumu, ka drīkst apkampt koku, parunāt ar jūru, vienkārši iebāzt roku zemē, kaut ko sajust un kaut kam ļauties. Tas ir laiks, kad notiek darbs ar sevi, tāda radoša eksplozija. Ir jādara tas, kas sanāk vislabāk, jo nevar to nedarīt. Tā ir kā bezgalīga niršana – jo dziļāk tiec, jo aizraujošāk kļūst. Plunkš!“

Tiesa gan, Kate Seržāne ar ogli un sēpiju attēlo ūdens plūdumu, vēja pieskāršanos ūdens virsmai, gaismas spēles ūdenī, tam viļņojoties, arī zivju un cilvēku kustības dēļ. Tas viss tiek atainots ar vissmalkākajām tonālajām niansēm, panākot dziļu jo dziļu ticamību. Šo tonālo izsmalcinātību parasti pamana krāsu jūtīga acs. Šī krāsu bagātība viņas zīmējumos atsauc atmiņā latviešu tonālo glezniecību. Tajā tonālo nianšu daudzveidību dabū ar visu plašā krāsu spektra pielietojumu, kamēr Kate Seržāne tonālās glezniecības efektu iegūst tikai ar ogli un sēpiju. Tādēļ Kati Seržāni negribas saukt par grafiķi, bet gan par gleznotāju.

Skatītājam izstādē sākotnēji liekas, ka viņu māna – tās taču ir fotogrāfijas! Tikai tad, ja pieiet pavisam cieši klāt un ar acīm pieskaras darbam, ierauga štrihus jeb sēpijas vai ogles zīmuļa vilcienus, līniju mežģus, kas no tālienes rada šo satriecošo efektu. Tas savukārt atklāj mākslinieces pacietību, darba spējas, laiku un enerģiju, kas ielikta šajā darbā. Kates Seržānes izstāde kārtējo reizi atgādina, ka bez darba un bez pacietības nekas šajā dzīvē nerodas. Viss prasa piepūli. Pretēji tam, ko apgalvo reklāma.

Izstāde ir izcili iecerēta un iekārtota mākslinieciski pārliecinoši. Viss tajā stāsta ne tikai par Kates Seržānes augsti izkopto profesionālismu, ne tikai par „slapjo ūdeni“. Ekspozīcijā iekļauti jūras gliemežvāki, kurus, pieliekot pie auss, sadzirdēsi jūras šalkoņu vai sasaistīsi saklausītās skaņas ar instalāciju, kas rāda „sausā ūdens“ viļņošanās izstāžu zāles centrā.

Vēl jāatklāj tas, ka māksliniecei svarīga ir telpa. Baltā izstāžu zāle ir plaša, ko izstāžu laikā nepamanām, un kas ir lieliski apgaismota. Tagad tā ir tikpat kā tukša, kas pastiprina izstādes darbu iedarbību uz skatītāju.

Jaunākajā izstādē atklājas arī tas, ka Kate Seržāne, iekārtojot izstādi, tvērusi to kā kopumu – mākslas darbus, iekārtojumu, telpu, tās krāsojumu, apgaismojumu, skaņu, pat koka soliņus, kur apsēsties, ikvienu detaļu, tostarp gliemežvākus (paldies atsaucīgajiem aizdevējiem!). Tā nav tikai mākslas darbu mazāk vai vairāk veiksmīga salikšana vienā telpā. Katrs sīkums te stāsta pie cilvēka un dabas vienotību. Vai ūdens ir slapjš vai sauss, ir tikai iemesls, lai pievērstu uzmanību pasaulei, dabai, mūsu dzīvei un izturētos pret to ar saudzību un mīlestību.

Pie reizes gan jāpiebilst, ka Kate Seržāne zīmē ne tikai ūdens kustēšanos un zivis, bet arī portretus, par ko varam pārliecināties plakātā izmantotajā zīmējumā. Māksliniece ir arīdzan pedagogs, kura jau ilgāku laiku māca krāsu mācību un gleznošanu Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Meža un vides zinātņu fakultātes Ainavu arhitektūras un plānošanas programmas bakalaura studentiem.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“