Baltija nodota

Palielināt / Enlarge

Valda Liepiņa un Jonas Mašanauskas. FOTO Egle Garrick.

Palielināt / Enlarge

FOTO Jonas Mašanauskas.

Palielināt / Enlarge

Valda Liepiņa stāsta par Vitlama kļūmīgo lēmumu. FOTO Anita Andersone.

Palielināt / Enlarge

Valda Liepiņa stāsta par Vitlama kļūmīgo lēmumu. FOTO Anita Andersone.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: LAAJ Prezidija priekšsēde Anita Andersone, Lietuvas goda ģenerālkonsule Danute Levickis, Latvijas goda konsuls Jānis Roberts Dēliņš, referente Valda Liepiņa, žurnālists Jonas Mašanauskas. FOTO no Jāņa Roberta Dēliņa personīgā arhīva.

1974. gada augustā Austrālijas igauņu, latviešu un lietuviešu kopienas pāršalca triecienvilnis. Ārvalstu ziņu dienests atklāja, ka premjerministra Gofa Vitlama Leiboristu valdība ir atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de iure.

Tas nozīmēja, ka tā atzina to okupāciju par likumīgu, kas bija milzīga atkāpe no iepriekšējās politikas, kas nosacīja, ka Baltijas valstis bija okupētās, bet faktiski atrodas Padomju Savienības pakļautībā.

Šis bēdīgi slavenais lēmums izstūma Austrāliju no lielākās daļas Rietumu pasaules un izraisīja baltiešu kopienu demonstrācijas šeit un dažās citās valstīs, piemēram, ASV.

Latvijas goda konsuls Austrālijā – vienīgais oficiālais diplomātiskais pārstāvis trim bijušajām neatkarīgajām Baltijas valstīm – saņēma valdības paziņojumu par viņa izslēgšanu no diplomātu saraksta.

Runā par Vitlama ārpolitikas sasniegumiem Sidnejas institūtā 2023. gadā bijušais vecākais arodbiedrību biedrs un Leiboristu partijas aparāta pārstāvis Maikls Īsons (Michael Easson) sacīja: „Neviens nezina, kāpēc Vitlams atzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Tas bija muļķīgi.“

„Ārlietu departamenta vadītājs Alans Renufs ieteica, ka tam vajadzētu notikt kā labas gribas žestam, lielāko lielvaru détente garā. Pilnīgi absurdi, bet Vitlams tam piekrita,“ sacīja Īsons.

Vitlama lēmums ir lielā mērā aizmirsts, jo Leiboristu partija zaudēja 1975. gada decembrī notikušajās vēlēšanās, un jaunā koalīcijas valdība ātri mainīja šo politiku.

Tomēr Valda Liepiņa, Austrālijā dzimusī latviete, kura tagad dzīvo Latvijā, 12. oktobrī Melburnas Lietuviešu klubā uzstājās ar prezentāciju par šo jautājumu.

Uzstājoties plašai auditorijai, kurā bija daudz latviešu kopienas locekļu, Valdas stundu ilgajā runā lēmums tika aplūkots tā laika kontekstā, tostarp Vjetnamas kara beigās un Helsinku vienošanās, kuru mērķis bija uzlabot attiecības starp Rietumiem un Padomju bloku.

Viņa teica, ka de iure atzīšanu veicināja Ārlietu departamenta vadītājs Renufs un toreizējais Austrālijas vēstnieks PSRS Džeimss Plimsols. Šķiet, ka iemesls tam bija „reālpolitikas“ apvienojums ar vēlmi uzlabot attiecības ar Padomju Savienību un pārliecība, ka Igaunija, Latvija un Lietuva nekad vairs nebūs neatkarīgas, tāpēc nebija jēgas izlikties citādi. Pats Vitlams uzskatīja, ka mazām valstīm, piemēram, Austrumtimorai, labāk būtu būt daļai no lielākām valstīm.

„Es iedomājos, ka Maskavā notika dažas ballītes (Austrālijas soļa dēļ),“ sacīja Valda.

Valda ilustrēja savu prezentāciju ar ziņu ziņojumiem un citiem komentāriem no tā laika, kā arī daudzām fotogrāfijām no baltiešu kopienu rīkotajām demonstrācijām visā Austrālijā.

Viena no lielākajām demonstrācijām bija 15 000 cilvēku gājiens Melburnā, Sidnejā un Adelaidā 1974. gada 9. augustā. Vēl viens protests bija Dāmu gājiens par brīvību, kurā piedalījās 200 baltiešu sievietes, kas gāja no Latviešu nama Elvudā uz Lietuviešu klubu Ziemeļmelburnā. Valda, kura piedalījās gājienā, ziņoja, ka policija esot teikusi: „ja jums būs vēl kādas demonstrācijas, mēs jūs labprāt aizsargāsim“.

Valda aprakstīja, kā baltiešu kopienu ātrā un organizētā reakcija uz nodevību pārsteidza leiboristu valdību, dažiem ministriem apšaubot baltiešu tiesības ietekmēt šādus ārpolitikas lēmumus.

Rezultāts bija tāds, ka baltieši saņēma lielu atbalstu no plašākas Austrālijas kopienas, tostarp cilvēkiem, kas publiski apstrīdēja Vitlamu, kad viņš nepamatoti apsūdzēja pirmskara Baltijas valstu valdības fašismā.

Vitlams bija ar aizdomām izturējies pret bēgļiem no komunisma – viņš bēdīgi slaveni dēvēja bēgļus no Indoķīnas par „vjetnamiešu baltiešiem“.

Vitlama lēmumu un viņa antipātiju pret baltiešiem nosodīja opozīcijas līderis Malkolms Freizers un viņa ārlietu pārstāvis Endrjū Pīkoks. Viņi mainīja šo politiku tikai četras dienas pēc uzvaras 1975. gada vēlēšanās.

Valda norādīja, ka, lai gan Padomju Savienība 1974. gadā, kad Vitlams paziņoja par šo lēmumu, šķita neuzvarama, tikai 16 gadus vēlāk Baltijas valstis bija atjaunojušas savu neatkarību.

Jonas Mašanauskas