Daugavas skolas pirmsākumi

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skolas saime 1964. gada februārī. FOTO Ervīns Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skolas saime Latviešu nama priekšpagalmā pirms nama pārbūves. FOTO Ervīns Nāgels.

Domu par latviešu skolu Melburnā atklātībā jau pārrunāja 1950. gada 20. martā, kad Austrālijas Latvieša. 27. nummurā skolotājs Ernests Māršaus ierosināja pulcināt un mācīt latviešu jaunatni. Jau jūlija un augusta mēnešos latviešu jaunā audze pulcējās „bērnu pēcpusdienās“, klausoties stāstījumus, deklamācijas, mācoties latviešu dziesmas un rotaļas. Šīs sanāksmes Melburnas latviešu biedrības ierosinājumā vadīja skolotājs E. Līdums. Ik sanāksme bija pulcinājusi ap 40 - 50 bērnu, kas veicināja domu par sestdienas skolas dibināšanu.

Pēc vairākām skolotāju apspriedēm, vienojās skolas darbu sākt 1950. gada decembrī, Melburnas latviešu biedrības aprūpē. Ar mācītāja. A. Buģa gādību ieguva telpas Kolingvūdas priekšpilsētā, kādā vecā baznīcas zālē. Skolas organizēšanu un pārzināšanu Melburnas latviešu biedrība nodeva valdes locekļa J. Dzeņa ziņā. Pirmā skolas diena 1950. gada 16. decembrī iesākās ar bērnu Ziemsvētku eglīti. Svētbrīdi vadīja mācītājs A. Buģis un pirmos 43 skolniekus ar svētku cepumiem, piparkūkām un āboliem pacienāja Dr. A. Draška. Tai pat dienā bērnus sadalīja divās klasēs, un klātesošie skolotāji uzņēmās viņus mācīt.

1950. gada decembri skolu apmeklēja šādi skolnieki:

(Iekavās uzrādīts skolnieka vecums)

I KLASĒ

1. Bērziņš, Andrejs (7)
2. Buģis, Egīls (7)
3. Balode, Arta (7)
4. Daģis, Jānis (10)
5. Daile, Pēteris (8)
6. Frīdenberga, Atika (7)
7. Ģēģeris, Normunds (8)
8. Kļaviņs, Māris (9)
9. Lagzdiņa, Māra (8)
10. Lagzdiņš, Edvards (7)
11. Līcīte, Ināra (5)
12. Lācis, Modris (8)
13. Opolts, Arnolds (9)
14. Plesmane, Astride (8)
15. Putniņš, Jānis (8)
16. Plukšs, Andrejs (7)
17. Sātiņš Ivars (7)
18. Stilve, Aivars (7)
19. Silkijs, Zožs (7)
20. Siktars, Andris (8)
21. Šternberga, Inese (8)
22. Špilbergs, Valdis (8)
23. Vēze, Aina (8)

II KLASĒ

1. Apsīte, Mirdza (11)
2. Bajinskis, Jānis (12)
3. Caune, Vilis (12)
4. Frīdenbergs, Andrejs (11)
5. Ikera, Tamāra (10)
6. Krūmiņš, Pēteris (13)
7. Kaņepe, Astrīde (12)
8. Kučers, Māris (13)
9. Murika, Inese (13)
10. Medinieks, Ivars (12)
11. Plesmane, Silvija (13)
12. Plesmanis, Uno (15)
13. Piksone, Rasma (14)
14. Pelše, Irēne (11)
15. Ruģele, Nora (11)
16. Ramiņa, Silvija (12)
17. Sātiņa, Māra (11)
18. Silkalns, Eduards (13)
19. Silkalne, Māra (9)
20. Vēze, Ilga (10)

Ar 1951. gada janvāri skola darbojās katru sestdienu no pulksten 14-17. Skolēnu skaits strauji pieauga. Tie bija jāiedala četrās klasēs. Nu pietrūka telpu. Vajadzēja izmantot arī baznīcu un mācītāja ģērbtuvi. Strādāt bija ļoti grūti, skolniekiem trūka pat galdu. Tā tas turpinājās ari 1952. gadā, kad skolā jau bija piecas klases. Ja šādos apstākļos skolas darbs vispār varēja notikt, par to jāpateicas tiem nedaudzajiem skolotājiem, kas pašaizliedzīgi ziedoja laiku un enerģiju, sniedzot mācības katru sestdienu.

1951. gada 17. novembri skolā notika Latvijas neatkarības atceres akts, kuŗā Melburnas latviešu biedrība nodeva skolas glabāšanā Latvijas valsts karogu, un skolnieki deva svinīgu solījumu.

Skola centās izpildīt LAA* izglītības nozares izstrādāto mācības programmu svētdienas (sestdienas) skolām.

Skolas vadības ierosinātas, visas Melburnas organizācijas (1952.g. decembri) vienojās turpmāk savos sarīkojumos – teātŗa izrādēs un koncertos – sestdienas skolas skolēnus ielaist bez maksas. Šī apstākļa dēļ, ar 1953. gada janvāri skolniekiem sāka izsniegt apliecības ar vārdu, ģīmetni, dzimšanas datiem u.t.t,

1953. gada oktobrī skolas darbība bija jāpārceļ uz Dienvidu Melburnu, Sv. Barnaba baznīcas zāli. Telpas te bija nedaudz plašākas, taču skolai ar septiņām klasēm tāpat nepiemērotas. Sarīkojumu zālē bija jānovieto četras klases. Turpat uzturējās ari vecāki, kas atveduši bērnus uz skolu. Vienu klasi nācās novietot uz nelielās skatuves. Ari te nepietika ne galdu, ne solu. 1954. gadā Melburnas latviešu biedrība skolai dāvināja saliekamos galdus, kas deva iespēju rakstveida mācībām.

Tikai pēc 1955. gada 3. decembŗa, kad skola pārcēlās uz Melburnas latviešu namu, darbs varēja attīstīties sekmīgi. Jau laikus bija pasūtināti soli un papildus galdi, lai aptuveni 120 skolnieki varētu ērti novietoties mācībām. Skolas rīcībā nu bija sešas telpas. Septiņas klases nācās iedalīt tā, lai ticības mācību, dziedāšanu un tautiskās dejas un rotaļas mācītos 2 klases kopīgi. Taču pietrūka vēl viena telpa katoļu bērnu ticības mācības stundai. Skolas pārzinis un daži skolnieku vecāki, ziedojot darba stundas, no nama kooperātīva būvmateriāliem uzcēla nelielu piebūvi – gaišu, tīkamu telpu. Nu skola un pirmskolas klase varēja netraucēti strādāt.

Nolūkā ierosināt un audzināt skolniekos domu par Melburnas latviešu namu un pienākumiem pret to, skolas vadība 1955. gadā aicināja skolniekus vākt namam ziedojumus. Savāca aptuveni £50. Kaut summa nav liela, taču vācējiem un ziedotājiem palika apziņa, ka katrs kaut ko darījis latviešu nama labā.

Jēkabs Dzenis
„Nerimtā Straume“, 1961.

* Latviešu apvienība Austrālijā

Red.: Rakstā paturēta oriģinālā pareizrakstība.