|
|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 870, 2025. g. 6. nov.
Guntis Kalme -

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme pie pieminekļa 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīriem pie Vīķu kroga pieminekļa atklāšanā 2025. g. 11. maijā. FOTO Rīgas pašvaldības Ārējās komunikācijas nodaļa.
Ticībā mēs noprotam, …, ka no neredzamā cēlies redzamais. (Ebr 11, 3)
Šajos sv. Rakstu vārdos ir izteikts pasaules radīšanas pamatprincips – no neredzamā tiek radīts redzamais. Neredzamais priekšnosacījums, lai arī acīm slēpts, taču ir efektīvs, iedarbīgs cēlonis visai pasaulei.
Tūlīt svinēsim 11. novembri, Rīgas atbrīvošanas no Bermonta svētkus. Kauja un uzvara 1919. gada 3. novembrī, šeit, Kleistu apkārtnē pie Vīķu kroga Latvijas militārajā vēsturē tiek definēta kā priekšnosacījums Rīgas atbrīvošanai: „8. Daugavpils kājnieku pulka vienībām izdevās ieņemt ļoti labi nostiprinātās Dzelzsdivīzijas aizsardzības pozīcijas Bolderājas-Priedaines kāpu grēdā un Spilves pļavās, kā arī ar kaujām ielauzties Pārdaugavas apdzīvotajā daļā – Kleistu apkārtnē, kur bija izvietotas Rietumu brīvprātīgo armijas kājnieku rezerves vienības un artilērija. Kaujas rezultātā tika radīti svarīgi priekšnoteikumi tālākajai Rīgas atbrīvošanai.“*
Kādēļ mēs pulcējamies te, pie pieminekļa 8. Daugavpils pulka karavīriem? 1) tā ir vēstures izziņa, 2) tā ir simboliska pateicība viņiem, 3) tagad – Krievijas hibrīdkara pret Latviju un Rietumu pasauli un konvencionālā kara pret Ukrainu kontekstā – tas ir mudinājums radīt mūsu priekšnoteikumus iespējamām nākotnes cīņām.
Tātad, latvju cīnītāju uzvara šeit pirms vairāk nekā 100 gadiem radīja priekšnosacījumus Rīgas atbrīvošanai. Bet tas nozīmē, ka pirms kaujas katram no karavīriem bija jāizcīna vēl kāda cita cīņa un jāgūst cita uzvara, lai radītu šīs kaujas un šīs uzvaras priekšnoteikumus. Proti, tā bija uzvara katram savā dvēselē pār savu nedrošību, neziņu, samulsumu, apjukumu, dabiskām bailēm tikt ievainotam vai krist, pašaglabāšanās instinktu, t.i., jebkādu traucējošu, kavējošu psiholoģisku stāvokli, kas katram varētu būt bijis pirms kaujas.
Cīnīties – tas nozīmē vispirms uzvarēt pašam sevi. Tas nozīmē izraut, izcelt, izravēt sevi no ierastās komforta zonas, kur jūtamies labi, ērti, tīkami un droši, tīšām un varmācīgi sevi iegrūst situācijā, kur nekas nav garantēts, kā tikai svins no pretinieka puses.
Tikai uzvara šajā frontē rada priekšnosacījumu uzvarai ārējā frontē pār reālo pretinieku. Tas ir gribas lēmums: „es iešu, celšos, cīnīšos, lai ko tas arī prasītu.“
Šis piemineklis faktiski vēsta: „mēs, 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīri, pārvarējām savas cilvēciskās bailes, neziņu, nedrošību, mulsumu. Tāpēc, ka spējām uzvarēt sevi, mēs spējām arī gūt uzvaru pār pretinieku.“
Šis vārdos neizteiktais apgalvojums nu uzdod retorisku jautājumu mums: „un Tu, un jūs – puiši un meitas no 21. gadsimta, kā rīkosieties jūs, kad ienaidnieks būs pie Tava, jūsu nama sliekšņa?“
Vienīgā pareizā un adekvātā atbilde uz to ir: „es arī uzvarēšu sevi un iešu cīņā; mēs arī pārvarēsim jebkādus aizbildinājumus un dosimies kaujā!“
Ja viņi toreiz varēja, tad varēsim arī mēs šodien. Jāvar. JĀVAR.
Vēsture, jeb precīzāk – varonīgā Ukraina, ir devusi mums priekšrocību – laiku sagatavoties eksistenciālam pārbaudījumam. Mēs nezinām cik ilgi šī un iespēju vēl pastāvēs, tāpēc izmantosim to maksimāli lietderīgi un intensīvi. Iekšēji un ārēji. Tas, ko varam un kas mums jāveic – jāizcīna šī iekšējā uzvara, jārada morālie priekšnoteikumi ārējām uzvarām. Lai no neredzamajām uzvarām mūsu iekšējās pasaulēs Dievs varētu radīt uzvaras arī ārējā.
Māc. emer. Dr. Gunta Kalme
Uzruna pie Vīķu kroga 8. Daugavpils kājnieku pulka pieminekļa 03.11.2025.