Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

„Patriotu mēnesis“ sākās ar lāpu gājienu 31. oktobrī no pieminekļa Autotanku pulkam Pārdaugavā līdz Sudrabkalniņam. Dažas dienas vēlāk sekoja lāpu gājiens no pieminekļa Bumbu kalniņā līdz piemineklim kaujai pie Vīķu kroga. Un tad, protams, labi zināmie lāpu gājieni daudzās vietās Latvijā gan Lāčplēša dienā – 11. novembrī, gan Latvijas Republikas Proklamēšanas dienā – 18. novembrī.

Tas ir vienotības un kopības simbols – gājiens kopā ar lāpām simbolizē gaismu tumsā, neatlaidību un kopīgu atmiņu vai ideālu. Latvijā lāpu gājiens ir cieši saistīts ar nacionālās identitātes un brīvības cīņu piemiņu. Tūkstošiem cilvēku, kas soļo naksnīgajā pilsētā, nesot degošas lāpas, veido simbolisku „uguns upi“. Tā atspoguļo gaismu tumsā, neatlaidību un tautas vienotību.

Latviešiem nelabvēlīgi spēki regulāri cenšas sajaukt latviešu lāpu gājienus ar citiem gājieniem, jo Nacistiskajā Vācijā lāpu gājieni bija viens no vizuāli spēcīgākajiem totalitārā režīma propagandas elementiem.

Viszināmākais ir 1933. gada 30. janvāra lāpu gājiens Berlīnē, kas notika par godu Ādolfa Hitlera iecelšanai par Vācijas kancleru. Tajā vakarā SA (Sturmabteilung – „Brūno kreklu“) un SS (Schutzstaffel) vīri, kā arī Stahlhelm organizācijas veterāni, soļojot pa Berlīnes ielām un caur Brandenburgas vārtiem, nesa ugunīgas lāpas. Viņiem pievienojās tūkstošiem cilvēku, un kopā bija kādi 60 000 dalībnieki. Hitlers māja pūlim no Valsts kancelejas loga, bet Vācijas prezidents Pauls fon Hindenburgs no blakus esošās viesnīcās.

Netālu atradās Francijas vēstniecība, no kuras notikumus vēroja vēstnieks Andrē Fransuā-Ponsē, vēlāk rakstot: „Lāpas... veidoja uguns upi... pār pašu pilsētas sirdi. No šiem brūnos kreklos, zābakos tērptajiem vīriešiem, soļojot perfektā disciplīnā un saskaņā, ar skanīgām balsīm bļaujot kara dziesmas, pacēlās ārkārtējs entuziasms un dinamisms.“

Arī Benito Musolīni vadītajā fašistiskajā Itālijā šādi gājieni bija svarīga masu mobilizācijas un militarizācijas sastāvdaļa. Līdzīgi kā Vācijā, to mērķis bija projicēt spēku, disciplīnu un nelokāmu uzticību vadonim (Il Duce).

Fašistu un nacistu režīmu kontekstā lāpu gājiens bija agresīvas, militarizētas un totalitāras varas izpausme, kas kalpoja konkrētas ideoloģijas un tās līderu slavināšanai un oponentu iebiedēšanai. Savukārt mūsdienās daudzviet pasaulē, tostarp Latvijā, lāpu gājiens ir patriotisks, svinīgs, valstij veltīts piemiņas pasākums ar demokrātisku un brīvu dalību.

Esam vienoti, un lai gaisma nāk!

GN
2025. g. 20. nov.