Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jāzeps Grosvalds. „Toska“. 1914-1915. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksandrs Heibels un Džovanni Bastjanīni. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Janis Rozentāls. „Kapri“. 1912. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Niklāvs Strunke. Gleznas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Līdz 30. novembrim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma izcila izstāde „Itālijas gaisma: No Fatori līdz Morandi. Ufici galeriju meistardarbi dialogā ar Latvijas mākslas klasiku“. Izstādes anotācija skaidro: „Stāstu par Itālijas mākslu no valsts tapšanas 1861. gadā līdz 20. gadsimta starpkaru periodam papildina vēsturiskās paralēles ar Latvijai būtiskām norisēm un dialogs ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas pērlēm“.

Vēsturiskās paralēles, par ko runā šīs izstādes anotācijā un kas velkamas starp mūsu valstu kultūras parādībām, nav neparastas, vienreizējas, bet gan ilgstošas. Pirms krievu komunisti okupēja Latviju, mēs dzīvojām vienotā Eiropas kultūras un vēstures telpā.

Te vietā atgādināt, ka Kurzemes un Zemgales hercogistes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons 1787. gadā nodibināja konkursa prēmiju Boloņas mākslas akadēmijā (Accademia Clementina), kas pastāvēja līdz 1946. gadam. Pieminams arīdzan tas, ka limbažnieks Aleksandrs Heibels 1841. gadā, būdams E.J.F. Bendemana skolnieks Vācijā, no Diseldorfas devās uz Romu un uzgleznoja cara ģimenei kompozīciju „Trīs vīri ugunīgā krāsnī“. Neaizmirstama ir Kārļa Hūna no dabas gleznotā „Itāliete“, arī „Itāļu pagalmiņš“ (1871). Bet mūsu izcilais tēlnieks Teodors Zaļkalns Romā pirms I pasaules kara pavadīja divus gadus, kur satikās un sadraudzējās ar itāļu māksliniekiem un pat kopā strādāja vienā darbnīcā. Te viņa ceļi saveda kopā ar gleznotāju Pēteri Krastiņu. Abi pārsprieda jautājumu par latviešu biedrības dibināšanu, tātad tolaik Itālijā dzīvoja ne viens vien mūsu tautietis. Atcerēsimies, ka Janis Rozentāls baudīja Itālijas gaismu, uzgleznojot Kapri ainavas, pilnas dienvidu saules. Nav lieki atgādināt, ka mūsu šīgada jubilārs Eduards Kalniņš 1935. gadā ieguva Latvijas Mākslas akadēmijas iedibināto Romas fonda stipendiju par gleznu „Plostnieki“, kas ļāva viņam tur dzīvot veselu gadu un gleznot tik izcilus šedevrus kā „Roma (Konstantīna arka)“ vai 1936. gadā Itālijā tapušās „Klusās dabas“ un daudzus citus darbus. Tāpat nevaram apiet Niklāvu Strunki, kam Itālija bija kļuvusi par otru dzimteni un kurš uz mūžīgiem laikiem tur guļ Dieva mierā. Savukārt, kā vēsta mūsu mākslas dzīve, Rīgā starpkaru periodā bija skatāmas divas itāļu mākslas izstādes – „Itāliešu grafiskās mākslas izstāde“ (1935) un „Itālijas modernās mākslas izstāde“ (1938).

Viss še teiktais liecina, ka šādai izstādei, ko iecerējusi un izauklējusi Astrīda Rogule, bija reiz jānotiek. Tas ir vēsturisks notikums, jo tik liela izstāde – 74 darbi – no Ufici galerijām nekad nekur nav vesta. Latvijas skatītājiem minētais periods Itālijas mākslā no 1861. gada līdz 20. gs. 20. gadiem droši vien nav tuvāk zināms, ja nav bijusi iespēja būt šajās galerijās un padziļināti iegrimt mākslas attīstībā. Tādēļ vien mums jābūt pateicīgiem šīs izstādes veidotājiem un finansētājiem, ka šīs gleznas un tēlniecības darbi ir atvesti uz Rīgu.

Vēl jāuzslavē šīs ekspozīcijas veidotāji, ka mūsu skatītāji ļoti rūpīgi tiek ievadīti šī perioda vēsturiskās īpatnībās un tik dziļi un pamatīgi tiek izstāstīts par itāļu mākslas procesiem. Ekspozīciju ievada rūpīgi radītā notikumu hronoloģija, kurā varam uzzināt, kas vienlaikus notiek kā Latvijā, tā Itālijā. Pati izstāde arīdzan sagrupēta pa tēmām, lai ikviens varētu iedziļināties mākslas notikumu labirintos un izprastu notiekošo kultūras norisēs abās valstīs. Šī iegremdēšanās pat ir nepieciešama, lai ciešāk ielūkotos glezniecības un tēlniecības radīšanas procesā. Tad arī ieraudzīsim gan kopējo, gan atšķirīgo, kā arī radīsim savas asociācijas.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“