Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Valsts svētkos teica: „Mēs esam gudra, stipra un talantīga tauta. Mēs divreiz esam izcīnījuši neatkarību. Mūsos sadzīvo gan Cibiņš un Buņģis, gan Maija un Paija. Mēs dažreiz čīkstam un vaidam, bet izšķirošos brīžos mēs spējam saliedēties un strādāt.“

Domā ir ļoti pozitīva – Dziesmu un deju svētki pierāda latviešu spēju ļoti precīzi sastrādāt ļoti lielos apmēros. Mazākā apmērā to pierādīja „duets“ Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova, kuras svētdien Adelaidē izcīnīja zelta medaļas pasaules čempionātā pludmales volejbolā.

Kāda ir bijusi mūsu saliedētība „izšķirošos brīžos“? Neatkarības kara gan sākuma posmā, gan beigu posmā varētu teikt, ka cīnījās Latvijas Republikas armija pret Padomju Latvijas armiju. Tieši Padomju Latvijas pārstāvji vēlējās turpināt cīņu, kad Padomju Krievijas vadībā teica, lai pieņemt miera piedāvājumu.

Latvijas komunisti arī pēc tam negribēja rimties, ko rāda Padomju Krievijas ārlietu komisāra Georgija Čičerina vēstule Ļeņinam 1921. gada 9. jūnijā: „...Situācija attiecībā uz Latvijas komunistiem ir dziļi nenormāla. Esmu vairākkārt vērsis Centrālkomitejas uzmanību uz Latvijas komunistu rīcību un taktiku, kas varētu nopietni kaitēt gan mūsu attiecībām ar Latviju, gan mūsu starptautiskajām pozīcijām kopumā. Nekas nav darīts, lai apturētu Latvijas komunistus vai noturētu viņus noteiktos ierobežojumos. Un pēc terora aktiem, bruņotiem uzbrukumiem un pretošanās, kad Latsekcija atklāti runā par gaidāmajām partizānu akcijām, un viņiem no Krievijas tiek vesti ieroči, un kad sākas buržuāziskās valdības represijas, mēs esam spiesti tikt galā ar visa šī sekām. .. Vai tiešām ir nepieciešams sabojāt mūsu tik svarīgās starptautiskās attiecības tāpēc, ka vietējā partija, kas mūs pilnībā ignorē, rīkojas, kā tai tīk, un pēc tam piespiež mūs iejaukties savu darbību sekās? Latvijas ministri piekrīt un joprojām piekrīt apmainīt uz nāvi notiesātos latviešu komunistus pret uz nāvi notiesātajiem latviešu buržuāziem mūsu valstī. Var paredzēt brīdi, kad viņi pārtrauks tam piekrist, jo būtībā šāda apmaiņa ir pilnīgi nenormāla. No vienas puses Latvijas pilsoņi, un no otras puses Latvijas pilsoņi....“ (РЦХИДНИ. Ф. 5. Оп. 2. Д. 315. Л. 57-58.)

Šodien mums arī ir dziļas domstarpības dažādos jautājumos, bet nedraud partizānu akcijas ideoloģijas dēļ. Tomēr mums jāmācās risināt domstarpības civilizētā veidā, lai domstarpības nebojātu saliedētību. Neviens nezin, kad un vai būs „izšķirošais brīdis“.

Varbūt vajadzētu biežāk rīkot Dziesmu svētkos.

GN
2025. g. 27. nov.