Arī es!

Palielināt / Enlarge

Dr. theol. Guntis Kalme dod ievadvārdus. FOTO Ieva Freinberga.

Stājieties pretī velnam. (Jēk. 4:7)

Mūsdienu laikmetu raksturo jauninājumu kults, kas pēc būtības pieprasa ātrumu; ātrums rada steigu – un no tās izriet īslaicīga, trausla atmiņa. Tas ir bīstami, jo cilvēks ir tas, ko viņš atceras. Ne velti dzejnieks Māris Čaklais reiz teica: „Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis.“¹ Ja ļaujam tempam, rutīnai un nepārtrauktam skrējienam mūs aprīt, mēs izkaisām sevi – zaudējam pašapziņu, vērtības un dzīves jēgu. Ir lietas, kas nemainās; un laika distance ļauj atklāt to patieso mērogu – tās veido mūsu identitāti. Šis muzejs ir tieši par tām.

Muzeja pamatfunkcijas ir – saglabāt, pētīt, mācīt.

„Saglabāt“ nenozīmē vien pašmērķīgu senlietu vākšanu. Tas nozīmē vēstures liecību sakārtošanu tā, lai tās ar savu struktūru, izvietojumu un kompozīciju veidotu jēgpilnu vēstījumu šodienai un nākotnei. „Pētīt“ – rūpīgi izsekot, kā šis stāsts veidojies: no kā tas sastāv, kas to ietekmēja un kā tas attīstījās. „Mācīt“ – nodot šo vēstījumu mūsdienu cilvēkam saprotamā, iedarbīgā veidā, lai tas uzrunā, iedvesmo un stiprina apņēmību sargāt un aizstāvēt mūsu pamatvērtības. Tātad visa muzeja misija koncentrējas uz šo vēstījumu.

Kādai jābūt šai vēstij? Īsi:

1. Mums vajadzēja cīnīties.

2. Mēs cīnījāmies.

3. Ja vajadzēs – mēs atkal cīnīsimies.

Plašāk par 1) „Mums vajadzēja cīnīties“: Mēs, latvieši, piedzīvojām Baigo gadu. Tas notika tāpēc, ka neizrādījām pat simbolisku pretestību un naivi paļāvāmies uz politiskām ilūzijām, vēlmju domāšanu un okupantu propagandu. Maksa bija nežēlīga – simtiem arestēto, spīdzināto un nogalināto, tūkstošiem verdzībā aizvesto. Lēmums nepretoties, cerot, ka „gulošo taču nesit“, nenesa glābiņu no krievu vardarbības, represijām un pazemojuma. Tā bija smaga kļūda, kas prasīja daudz asiņu, ciešanu un sirdsapziņas moku. Ja mēs būtu stājušies pretī, upuri, iespējams, būtu tādi paši, taču tie būtu krituši nevis kā padevušies, bet kā varoņi. Pat, ja nebūtu izdevies saglabāt valstisku neatkarību, mēs būtu izglābuši tautas pašcieņu.

Par 2) „Mēs pretojāmies“: Otrie okupanti – vācieši – neatnesa Latvijas valstiskuma atjaunošanu, kā daudzi cerēja. Daļa vīru brīvprātīgi iestājās tā dēvētajos policijas bataljonos, lai atmaksātu par Baigā gada nodarījumiem. Latviešu leģiona rašanās saknes meklējamas tieši šajā pieredzē – krievu okupācijas šausmās, kas radīja apņēmību stāties pretī atkārtotai verdzībai. Kad kara gaita mainījās un vācu armijai sāka trūkt cilvēkresursu, vācu karaspēkā tika iesaukti latvieši. Tā vienas okupācijas spēku rindās mēs stājāmies cīņā pret otru. Vāciešus lielākoties uztvēra kā mazāko ļaunumu: ne kā sabiedrotos, bet kā instrumentu, ar kura palīdzību varēja pasargāt zemi no vēl lielāka posta. Tā bija morāli sarežģīta, tomēr vienīgā reālā iespēja cīnīties pret lielāko apdraudējumu – pret krievu varas atgriešanos. Alternatīva būtu atkārtot 1940. gada kļūdu un ļaut sarkanajiem atgriezties nesodīti. Tādēļ mēs karojām. Šī cīņa nomazgāja daļu kauna par pasivitāti 1940. gadā, jo latviešu karavīri cīnījās pašaizliedzīgi, drosmīgi un prasmīgi. Mūsu noturība un upuri ļāva tūkstošiem tautiešu – sievietēm, bērniem, vecajiem – paglābties un nokļūt brīvībā Rietumos.

Par 3) „Ja vajadzēs, mēs atkal cīnīsimies“ var sacīt sekojošo: Mēs beidzot esam iemācījušies, ka Krievija ir agresīva, ļaunuma apsēsta valsts. Tā savā būtībā nemainās, tāpēc mums ir jābūt gataviem izrādīt efektīvu pretestību jebkādai tās agresijas formai – hibrīdai vai konvencionālai, jebkurai.

Jaunizveidotais muzejs kopā ar Lestenes baznīcu un leģionāru brāļu kapiem veidos vienotu jēgas ansambli. Baznīca runā par to, ka grēks, pārvēršoties par politiskām ambīcijām un pārņemot varu kādā valstī, kā tas notika ar Krieviju tās toreizējā formā, PSRS – kļūst par draudu citām tautām. Baigais gads un otrreizējā Latvijas okupācijā piedzīvotais nebija nejaušība, bet Krievijas ļaunuma likumsakarība. Ja kāds par to šaubās, lai palūkojas uz Ukrainā notiekošo. Tam saskaņā ar Dieva pavēli ir jāpretojas visiem spēkiem: stājieties pretī velnam!

Leģionāru kapi skaidri rāda cenu, ko esam maksājuši par savu brīvības vēlmi. Muzejs – caur dokumentiem, fotogrāfijām un izstāžu liecībām – sniegs detalizētu un pārskatāmu ainu par to, kā tieši noritēja mūsu aizstāvēšanās kaujas šeit, Kurzemes cietoksnī.

Kādā intervijā par šo muzeju tika sacīts: „Muzejs darbosies kā jauniešu izglītības centrs, lai palīdzētu jaunajai paaudzei izprast savas tautas patieso vēsturi un mudinātu viņus iesaistīties valsts aizsardzības spēkos.“²

Vārds „muzejs“ ir cēlies no grieķu mitoloģijas inspirācijas dievietes mūzas. Uz ko tad šī muzeja mūzai ir jāiedvesmo mūs šodien?

Tā aicina pieņemt minētās trīs atziņas:

1) Mums vajadzēja cīnīties.

2) Mēs cīnījāmies.

3) Ja vajadzēs, mēs atkal cīnīsimies.

Lai jebkurš, no šī muzeja izejot, varētu iedvesmoti sacīt – „ja kas, tad arī es cīnīšos!“

Māc. emer. Dr. Gunta Kalme
Latviešu karavīru piemiņas muzeja „Lestene“ iesvētē 2025. gada 10. novembrī

1 http://www.mariscaklais.lv/saturi/dzeguzes.html

2 https://tv3.lv/zinas/latvija/sabiedriba/lestene-par-aptuveni-vienu-miljonu-eiro-top-muzejs-pieminas-vieta-kurzemes-kaujas-kritusajiem/