|
|
Laiks Latvijā: |
Māra Branča skatījums
Sapnis pārvērties īstenībā
Laikraksts Latvietis Nr. 873, 2025. g. 27. nov.
Māris Brancis -
Ieteikt draugiem.lv
Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.
Izstādes „Sākums“ kuratores Paula Stutiņa un Ieva Trillo. FOTO Māris Brancis.
Valdemārs Tone. „Anna“. 1937. FOTO Māris Brancis.
Jānis Liepiņš. „Klusā daba“. 1933. FOTO Māris Brancis.
Burkards Dzenis. „Sievietes galva“. 1922. FOTO Māris Brancis.
Augusts Annuss. „Klusā daba ar vēžiem“. 1933. FOTO Māris Brancis.
Kārlis Neilis. Pašportrets. Ap 1924. FOTO Māris Brancis.
Pēteris Kundziņš. „Dienvidū“. 1934. FOTO Māris Brancis.
Kad dzirdi, ka Tukuma muzejam svinama 90 gadu jubileja, uzreiz acu priekšā nostājas gleznotājs Leonīds Āriņš. Drīz vien viņam blakus iznirst cits gleznotājs Ansis Artums un abu jaunākais kolēģis, viņu darbu turpinātājs 20.-21. gadsimtā Alberts Francisks Pauliņš. Nedrīkst aizmirst arī īstenu tukumnieku Kārli Neili, kurš pēc kara atrada mājvietu Austrijā. Viņus visus vieno ne tikai dziļa mīlestība pret glezniecību, bet arī raksturs – viņi ir klusi darba darītāji, nekad viņi skaļi neziņo pasaulei, cik viņi daudz padarījuši un tādēļ noteikti slavējami. Svinību reizē jo īpaši jāizceļ Leonīds Āriņš, kurš radījis šo ievērojamāko mākslas darbu kolekciju ārpus Rīgas, kas ar laiku pārtapa par Tukuma Mākslas muzeju, kāds joprojām nav nekur citur. Tagad tas zināms kā Tukuma muzejs ar septiņām filiālēm pilsētā un tā novadā – Pastariņa muzeju Dzirciemā un Džūkstes Pasaku muzeju.
Ja ieskatāmies dienasgrāmatās, kas daļēji lasāmas Gundegas Cēberes monogrāfijā „Leonīds Āriņš. Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas“ Neputna izdevumā 2007. gadā, var izsekot kolekcijas veidošanās gaitai.
Lūk, pirmais ieraksts 1935. gadā 3. tukumnieku izstādes laikā:
„19.2.35. Nu fantāzija kaļ lielus plānus – deponēt bildes kolekcijai Tukumā. Tukuma galerija – paaudzes atbalsis – sākums nemirstīgai gadsimta lietai. Sapnis“.
Taču sapni pārvērst realitātē negāja viegli – radās šķērslis pēc šķēršļa. Gundega Cēbere pasvītro:
„Viņu varēja saukt par fanātiķi, kas no mērķa nenovirzās ne soli, muzeja veidošanu uzskatot par savu svētu pienākumu.“
Savuties bijušais studiju biedrs un draugs Kārlis Neilis pasaka jo tieši:
„Ja viņš savā dzīvē būtu tikai to paveicis, arī tad tā nebūtu velti dzīvota“.
Muzejam ziedojis savu kolekciju, Leonīds Āriņš apstaigāja ne tikai draugus un studiju biedrus, lūdzot dāvināt gleznas, bet visus māksliniekus, sākot no Vilhelma Purvīša, neizlaižot nevienu.
„22.12.35. Jau no paša rīta [dodos] vēl pēc bildēm – pie [Augusta] Annusa, [Pētera] Rožlapa. Iedod labas. Iet necerēti labi, tīri bailes paliek, vai tik Tukumā saņems pienācīgi“.
Gāja visādi, tomēr 1936. gada 23. janvārī plkst. 13 tika izsludināta, kā afišās teikts, „Tukuma pilsētas mākslas muzeja iesvētīšana un atklāšana“. Muzejam ierādītas telpas pilsētas pamatskolas ēkas uzceltā piebūvē. Tās vēl jāpielāgo jaunajiem uzdevumiem.
Vēl pēc ilgāka laika – 1936. gada 11. oktobrī –ar gandarījumu Leonīds Āriņš piefiksē:
„… muzeja iekārtošana ir iesākta, koridora telpās izkārām jau pilnīgā kārtībā esošas 17 grafikas ozolu rāmjos un pāris dekoratīvu darbu. /../ nu mums, māksliniekiem, Tukumā būs savas mājas…“.
Muzejs ar patstāvīgi iekārtotu ekspozīciju skatītājiem durvis vēra vaļā 1938. gada 23. janvārī. Kopš pavasara Leonīds Āriņš tika tajā pieņemts darbā kā vienīgais algotais darbinieks. Sapnis bija piepildīts, taču laiks ienesa savas korekcijas, pārbaudījumus, ko pastiprināja krievu un vācu okupācija un pēc pēdējā kara sekojošais komunistu režīms. „Lai vai kādi vēji pūš“, kā teikts pazīstamā dziesmā, „visi pūtīs pāri“, muzejs izdzīvoja.
Tādēļ 2025. gada 1. decembrī Tukuma Mākslas muzejā Harmonijas ielas 7. namā atvēra pirmo no trim jubilejas izstādēm ar nosaukumu „Sākums“. To veidojušas muzeja jaunā vadītāja Paula Stutiņa un Ieva Trillo. Tajā apskatei izvēlētas 55 pirmajos desmit gados iegūtās gleznas un skulptūras. Tik te piebilstams, ka Leonīda Āriņa vākumu papildināja pēc kara likvidētā Irlavas daktera Krišjāņa Katlapa kolekcija.
Man kā apmeklētajām, kuram nav bijusi iespēja ik dienas atgādināt sev tukumnieku izcilākos ieguvumus, gribas apstāties vai pie katra darba ekspozīcijā.
Laikam viens no iespaidīgākajiem darbiem, kāds nav Rīgā, ir Vilhelma Purvīša 1941. gadā uzgleznotā ainava „Vējaina diena“. Tāpat neviena izstāde nevar iztikt bez Jēkaba Kazaka „Pašportreta piligrima tērpā“, Valdemāra Tones „Annas“, Jāņa Liepiņa „Klusās dabas“, Voldemāra Matveja studijām un citiem teju vai hrestomātiskiem darbiem.
Reti redzētas Jūlija Federa, Voldemāra Zeltiņa, Aleksandra Štrāla, Pētera Kundziņa, Dagnes Dzenes, Elzas Drujas-Foršū, Augusta Annusa un daudzu citi gleznas. Bieži izvairās no skulptūru iekļaušanas ekspozīcijā, bet tukumnieki atrod tām vietu, izceļot citu eksponātu vidū, tādēļ priecājos par Gustava Šķiltera un Burkarda Dzeņa tēlniecības darbiem ar vienādu nosaukumu „Sievietes galva“, kā arī par mazzināmas tēlnieces Elizabetes Stenderes jūtīgās „Zēna galvas“.
Protams, nekādi nevar apiet tukumnieku Ansi Artumu, kura ainava „Iela Tukumā“ ir izcentrēta izstādes plakātā, vai Kārli Neili, kura gleznas saņemtas dažādos periodos, taču komunistu okupācijas laikā nebija izstādāmas.
Šajā izstādē nav apskatāmas paša Leonīda Āriņa gleznas (tiesa, blakus telpā izstādei ir iekārtota īpaša viņa darbu istaba). Abas kuratores papildinājušas ekspozīciju ar dibinātāja izteikumiem. Lūk, viens no tiem:
„Nezinātāji par gleznām saka – nu, tā es arī varētu uzsmērēt, bet pašdarbnieki neķeras vis pie tā „vieglākā“ – tās smērēšanas, bet sāk arvien no tā „grūtā“ – nogleznošanas no dabas. Tikai retais nonāk līdz tai „smērēšanai““.
Pats galvenais ir radīšanas process, kurā atklājas gleznotāja sirds gudrība. Tomēr šķiet vēl būtiskāk ir pārvērst sapni īstenībā, kā tas izdevās Leonīdam Āriņam, Tukuma Mākslas muzeja dibinātājam.
Te vēl jāpiebilst, ka Durbes pilī aplūkojama otra jubilejas izstāde ar nosaukumu „Turpinājums“. Par to lasiet citā avīzes numurā.
Beigu beigās īpašā telpā blakus izstādei „Sākums“ apskatāmi divi arhitektu piedāvājumi jaunceļamajam Tukuma Mākslas muzejam. Lai piepildās Agritas Ozolas sapnis ieraudzīt to īstenotu, kā tas izdevās Leonīdam Āriņam.
Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
