Kapos čaklu roku nekad nav par daudz

Palielināt / Enlarge

Stēla „Lāčplēšiem“ (izgatavota Jaunsardzes un informācijas centra projekta „Atceries Lāčplēšus“ ietvaros, kā aizsardzības nozares dāvinājums Rīgas pilsētai Latvijas simtgadē). FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Andris Gobiņš un Anta Lapsiņa svētku dienu sagaida kā parasti, darba drēbēs. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Andris Gobiņš un siguldieši Silvija un Kārlis Mači pie Elzas Žiglevicas apbedījuma vietas. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Andris Gobiņš pie Krišjāņa Barona kopiņas. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Augšāmcelšanās baznīca, pateicoties politiski represēto un viņu atbalstītāju pūliņiem, tika atjaunota no drupām. Andis piemin draudzes klasisko joku: „Baznīcai netecēja jumts, jumta virs galvas mums vienkārši nebija“. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Pie plāksnes (ar lielāko Sibīrijas izsūtījuma vietu nosaukumiem) Augšāmcelšanās baznīcas sienā ziedi gulst ne tikai valsts svētku reizēs. Daudzi no mūsu ordeņotajiem 2146 Lāčplēšiem guldīti svešzemes sasalumā un tuksnešainajās smiltīs… FOTO Anita Mellupe.

Lapkritim sākoties, Gunārs Nāgels, sirds, ne amata vadīts, mani izveda nopietnā ekskursijā pa Rīgas Lielajiem kapiem. Par šiem iespaidiem pilnas ausis piestāstīju draugiem,– daži siguldieši bija gatavi manās pēdās sekot nekavējoties. Lai nu kā – labāku datumu par 11. novembri, kad visā valstī valda īpaša noskaņa, neatrast.

Laikus atzinos, ka mani par gidu kapu plašajā teritorijā nevarēs uzskatīt nekādi. Pasmagu sirdi, iebraukusī galvaspilsētā no Limbažiem, iesēdos 11. tramvajā. Satikušies ar skolas biedriem Silviju un Kārli, piestājām pie kartes ar norādēm, kur pārskatāmi redzams – kādi dažādu tautību dižgari atdusas Lielajos kapos.

Plānojām nolikt svecītes Krišjānim Baronam, Kārlim Mīlenbaham un Elzai Žiglevicai. Kad vēlreiz pārlaižam pētošu skatienu kartei, mūs uzrunā garāmgājējs – ar divriteni un grābekli pie rokas, pelēkā darba tērpā: Kurp vēlaties nokļūt? Laipnais cilvēks apliecina – ka mums tieši pa ceļam. Tas ir mans „glābiņš“, jo tik ļoti zinošs ceļabiedrs var gadīties ne katram. Tā iepazināmies ar ANDRI GOBIŅU – vienu no kustības LIELO KAPU DRAUGI pirmsācējiem.

Drīz vien satiekam arī Andra visaktīvāko palīdzi – ANTU LAPSIŅU, vienu no galvenajām talku organizētājām. Arī viņa Lāčplēša dienas rītu sagaidījusi kā ierastu darbdienu, ar grābekli rokās. Andris un Anta lietišķi pārspriež, kurās apbedījumu vietās jau paspējuši pabūt.

Kopā ar ceļabiedriem piestājam represēto piemiņas vietai Augšāmcelšanās baznīcas paspārnē. Andris atslēdz baznīcu, kuras draudzē kalpo arī viņa ģimene. Tostarp uzzinām – ērģelniece ir Andra dzīvesbiedre Astrīda.

Gobiņu ģimenē aug dēls Indriķis, pirms gadiem 14 Andris, līdzīgi kā citi Lielo kapu tuvumā dzīvojošie, bērnu pa kapu celiņiem cītīgi vizināja ratiņos. Kādas pastaigas laikā kapu tālākajā stūrī Andri pārsteidza skats: padomjlaiku pompozā bruģējuma vidū Krišjāņa Barona pieticīgā kapa plāksnīte bija knapi saskatāma. Ticis galā ar nezālēm, gārsu un pienenēm, Minsteres vidusskolas patriotiskumā uzaugušais jauneklis drīz vien centās noskaidrot: kam gan diendienā vajadzētu rūpēties par Barontēva un citu latvietības celmlaužu kapavietu apkopšanu?

Nu Andris krāsaini ieraudzīja birokrātijas un ietekmju sfēru mudžekli, kurš cieši savijies un neatrisināts elpo joprojām. Vienīgā uzskatāmā iespēja – kā pret to cīnīties – bija kapu vietiņu sakopšana. Liels bija Andra prieks, kad paša iestādītajām atraitnītēm blakām ieraudzīja jaunu papildinājumu! Ūdeni laistīšanai viņš iesākumā nesa no mājām, bet drīz vien sadraudzējas ar Augšāmcelšanās baznīcas draudzes aktīvistēm, nu – no darba brīvajos brīžos – bija iespējams padarīt daudz vairāk.

Gados, kamēr pusaudža vecumu sasniedza dēls, Andris un viņa domubiedri – Lielo kapu brīvprātīgie kopēji – talkojuši ļoti daudz, vienkārši un sirsnīgi kapos atzīmējuši arī mūsu tautas un zemes dižgaru piemiņas datumus. Šos domubiedrus gribas godāt par Lielo kapu labajiem rūķiem, kuri nebūs apstādināmi, jo viņu pulkā ir ļoti daudz jauniešu.

Liels prieks, ka par rūķu darbiem ne mazums informācijas atrodams gan interneta resursos, gan Laikraksta „Latvietis“ arhīvā – tur lasāma arī Astrīdas Jansones izsmeļošā intervija par Andra Gobiņa gaišo un uzņēmīgo personību.

Pārstājuši fokusēties tikai uz šiem lieliskajiem cilvēkiem – viņu klātbūtnē pāris stundu pagājis nemanot –, pametam skatu visapkārt. Kas šajā pilsētas tik īpašajā teritorijā notiek? Aina ir ikdienišķa: kapu celiņos cilvēki pastaigājas, jaunieši steidzas ar skrejriteņiem, seniori atvelk elpu uz mūžvecajiem soliņiem, vecāki vizina ratiņos mazuļus. Tomēr šī diena atšķiras no citām: pie Lāčplēšu kapuvietām sāk mirkšķināt svecīšu actiņas! Līdz krēslas laikam vēl tālu, skaidrs, ka to skaits vēl manāmi pieaugs.

Lielo kapu malā pie pelēkā granīta stēlas, uzstādītas pirms 7 gadiem, sarodas arvien vairāk sarkan-balt-sarkano svecīšu. Apzinātas (vēl ne visiem!) atdusas vietas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem: 2. Cēsu kājnieku pulka kapteinim Arvīdam Kalniņam (1894–1919), Atsevišķās studentu rotas virsleitnantam Oto Kūlmanim (1896–1934), Latgales divīzijas 8. Daugavpils kājnieku pulka leitnantam Aleksandram Ozolam (1896–1919), Neatkarības rotas virsleitnantam Alfrēdam Palejam (1894–1922) un studentei,  Latviešu Sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei Elzai Žiglevicai (1898–1919).

Patiekdamies Andrim un Antai par mums veltīto laiku, apzināmies, KA ŠĪ IR BIJUSI VIENA NO SKAISTĀKAJĀM DIENĀM VISĀ GADĀ.

Anita Mellupe,
speciāli laikrakstam „Latvietis“