|
|
Laiks Latvijā: |
Zelts Latvijas sieviešu komandai!
Latvijas Pludmales volejbola komandu līdzjutēji Adelaidē
Laikraksts Latvietis Nr. 874, 2025. g. 4. dec.
Rudīte Bērziņa -
Ieteikt draugiem.lv
Pasaules Pludmales volejbola čempionāts Adelaidē. Finālspēle Latvija-ASV. FOTO volleyballworld.com.
Latvijas Pludmales volejbola komandu līdzjutēji Adelaidē. FOTO Andrejs Jaudzems.
Pēc uzvaras pret Japānas. FOTO Garāmgājējs.
Spēle pret Japānu. No kreisās: Tīna Graudiņa, Anastasija Samoilova. FOTO Rudīte Bērziņa.
Medaļu prezentācija. FOTO Rudīte Bērziņa.
Ar zelta medaļām un kausu. No kreisās: Tīna Graudiņa, Latvijas vēstniece Austrālijā Samija Šerifa, Anastasija Samoilova. FOTO Anita Andersone.
Anastasija un Tīna Adelaides latviešu skolā. FOTO Mārīte Rumpe.
No 14. – 23. novembrim notika Pasaules Pludmales Volejbola Čempionāts Adelaidē, Austrālijā, piedaloties divām vienībām no Latvijas – sievietes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova, vīrieši Kristians Fokerots un Mārtiņš Pļaviņš. Adelaides latviešiem šis bija unikāls un emocijām pilns notikums. Jāpaskaidro, ka vairāki tūkstoši latvieši ieradās Adelaidē pēc Otrā pasaules kara no bēgļu nometnēm Eiropā, un nu jau ceturtā paaudze te piekopj latviešu tradīcijas un kultūru. Protams ar laiku skaits ir samazinājies, bet toties pēdējos trīsdesmit gados ir nākuši klāt iebraucēji no Latvijas, kuri ir pakuplinājuši vietējo latviešu kopieni, kurā vēl arvien aktīvi darbojas vairākas latviešu organizācijas. Un tā nācās, ka no šīs kopienes novembrī, gandrīz vai pašplūsmes ceļā, kaut kā pati no sevis, izveidojās pamatīga un dedzīga līdzjutēju grupa Latvijas pludmales volejbolistiem.
Mūsu pirmā tikšanās Adelaidē ar Tīnu un Anastasiju bija Adelaides latviešu skolas rīkotājā pasākumā Adelaides latviešu namā Tālava 8. novembrī. Bija sanākuši gan skolas bērni, viņu vecāki un vēl citi ieinteresēti tautieši. Tīna un Anastasija pastāstīja (latviešu un angļu valodās) kā tas nācās, ka viņas iesaistījās pludmales volejbolā un kā viņu karjeras izveidojās kopš vairākus gadus spēlē kopā. Abas bija ļoti sirsnīgas un draudzīgas. Kad tikšanās beidzās, klātesošie bija ātri vien viņas pieņēmuši kā „mūsu meitenes“ un radās stipra vēlme viņas atbalstīt.
Adelaide, kuras plātība ir apmēram desmit reizes lielāka par Rīgu, un iedzīvotāju skaits drusku vairāk nekā divas reizes vairāk kā Rīgai, atrodas pie jūras līci Dienvidaustrālijā. Varētu domāt, ka pludmales volejbola čempionāts notiktos pie jūras, bet šis Pasaules čempionāts notika teniss centrā („The Drive“) ļoti tuvu pilsētas centram. Centrālais laukums bija pārvērsts par pludmales volejbola laukumu, un blakus arēnai bija izgatavoti vēl divi piemēroti laukumi. Jāsaka, ka čempionāts bija ļoti profesionāli norīkots un piemērots šādai pasaules mēroga sacensībai. Lai gan Austrālija principā ir liela sala un austrāliešiem ļoti patīk vasarā dzīvot pa pludmali, kaut kā pludmales volejbols nav tik populārs kā varētu iedomāties, un rezultātā šinī čempionātā tribīnēs bija vairākas tukšas vietas. Bet tie, kas apmeklēja čempionātu, piedzīvoja spraigas un sīvas cīņas nedēļas garumā.
Latvijas vīriešu komanda diemžēl izbeidza savu līdzdalību turnīrā agrāk nekā sievietes, nonākot 17. vietā. Toties mūsu meitenes izcīnīja pirmo vietu, zelta medaļas un kausu! Jau no pašas pirmās spēles latviešu atbalstītāju grupa ieradās arēnā pilnā sparā, tērpušies Latvijas krāsās un ar Latvijas karogiem un plakātiem. Daži pat atnāca tautas tērpos, un dažiem līdzi vaiņagi un ozola lapas. Līdz čempionāta beigām, latvieši bija izpelnījuši atzinību kā visdedzīgākā atbalstītāju grupa. Visādi saukļi izskanēja, visbiežāk „L -A- T- V- I -J -A!“ Un tad atkārtoti vēl „Sveiks, sveiks“ un citi. Populāra arī bija dziesma „Kur ir mana lidmašīna?“ Latvieši bieži, kā viens, cēlās kājās un aplaudēja. Sarkan-balt-sarkanās krāsas bija kā jūra. Mūsu klātbūtne noteikti bija manāma! Un meitenes pēc katras spēles mūs pieminēja, pateicās par atbalstu un atzina, cik to viņas novērtēja.
Kad Latvijas sieviešu komanda nokļuva čempionāta punktā, kad pēc katras spēles zaudētājs izkrita no turnīra, protams mēs līdzjutēji cerējām to labāko. Tomēr bija jāgaida pēc katras spēles noskaidrot, vai vajadzēs biļeti uz nākamo! Pēc katras Latvijas uzvaras tūlīt ķērām savus mobilos telefonus vai steidzāmies uz kasi iegādāties biļetes. Jo katrs pirka savu, bija jāsasaucas, kurā sektorā šoreiz, jo uz beigām nevarējām tur, kur bijām iepriekš jau izpirkts! Par spīti šādiem loģistikas šķēršļiem, iznāca lielākai daļai sēdēt kopā vienā tribīnes daļā, tā uzturot kopības sajūtu.
Atbalstītāju jūtas, meitenēm nonākot pusfinālā, bija stingri pakāpinātas, jo viņas to agrāk nebija sasniegušas. Bet finālā, mūsu emocijas bija neaprakstāmas. Meitenes spēlēja pret Amerikas Savienotu Valstu komandas ar redzamu pārliecību, lai gan agrāk nebija vinnējušas pret šo sastāvu. Nokļūstot finālā, mūsu meitenes nebija zaudējušas pat vienu setu. Bet finālā tomēr bija jānospēlē trīs setus. Mūsu saspringums bija ļoti akūts un dažiem noteikti asinsspiediens pacēlās!
Pa čempionāta laiku, atbalstītāju skaits svārstījās starp 50 un 100, bet uz fināla varēja būt līdz 150. Vecākā līdzjutēja bija pāri par 90 gadiem, un jaunākais tikai 3 gadus vecs. Liela daļa latviešu skolas saime piedalījās, un bērni bija starp aktīvākiem atbalstītājiem. Bija ieradusies Latvijas Vēstniece Austrālijā Samija Šerifa , kā arī līdzjutēji no Sidnejas, Melburnas un pat Latvijas! Pa spēles laiku mums vairākiem nāca īsziņas no Latvijas, ka radi un draugi, skatoties tiešraidi, redz mūs savos ekrānos un jūsmo ne tikai par Tīnu un Anastasiju, bet par mums arī. Mums tāds prieks un lepnums!
Kad trešajā setā pienāca pie mača punkta mūsu meitenēm par labu, līdzjutēji jau visi bija kājās un nākamā mirklī kad meitenes kļuva par pasaules čempionēm, saviļņojums bija tik liels, ka mēs nevarējām beigt gavilēt. Tad pienāca laiks svinīgajai ceremonijai, kad pasniedza medaļas un kausu, un atskanēja Latvijas himna Tas bija tik aizkustinoši, ka mums visiem dziedot Dievs. svētī Latviju, daudziem nobira pa asarai. Pēc spēles, neskatoties uz vēlo stundu, un ka nākamā diena darba diena, vairāki līdzjutēji, pulcējās Daugavas Vanagu namā, kur svinīgi sagaidīja jaunās čempiones ar šampanieti.
Braucot mājās man bija gandrīz grūti apjēgt, ka biju piedzīvojusi tik vēsturisku gadījumu latviešu sporta dzīvē mūsu pašu, samērā mazās, dzīves vietā, kas Austrālijas mērogā ļoti atšķiras no vairāk pazīstamām lielpilsētām! Adelaidē esam piedzīvojuši daudz ievērojamus ciemiņus no Latvijas kultūras jomā un bez šaubām, tie ir sagādājuši mums arī neaprakstāmas emocijas un prieku. Tomēr šī pludmales volejbola nedēļa savā veidā ļoti saliedēja atbalstītāju grupu, un man liels prieks bija novērojot mūsu mazbērnus, kuri ar patiesu entuziasmu dzīvoja līdzi un skandināja Latvijas vārdu! Mazmeitas ir jau mājās sākušas spēlēt volejbolu, un pat māca mazai divgadīgai māsai kā to dara! Vislielākais paldies Tīnai un Anastasijai, kuras ilgi paliks mūsu atmiņās kā „mūsu meitenes“!
Vēl jāpiemin, ka šī nedēļa bija kā brīnišķīgs ievads mūsu Austrālijas latviešu 60. Kultūras dienām, kuras notiks arī Adelaidē, no š.g. 26.°līdz 31. decembrim. Tad atkal gaidīsim ciemiņus no visas Austrālijas un viesus no Latvijas, to starpā iemīļotos Ilģus, kori Aura un godalgoto šefpavāru Ēriku Dreibantu. Knapi būsim atkopušies pēc pludmales volejbola augsto vilni, un atkal liela svinēšana un prieki Adelaidē!
Rudīte Bērziņa, Adelaidē
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
